RAKSTS: Par vīna un “kulturālās iedzeršanas” kaitīgumu

Pirmkārt jākonstatē, ka neviens no “kulturālās” vīna iedzeršanas piekritējiem nepasaka, ko patiesībā tas nozīmē. Ko lai saprot ar terminu “kulturāla iedzeršana”? Kā vispār savienot kopā divus tik pretrunīgus un vienu otru izslēdzošus vārdus kā alkohols un kultūra?

Varbūt ar “kulturālu” vīna iedzeršanu šie cilvēki saprot atmosfēru, kurā notiek vīna norīšana, ievadīšana organismā? Vai tas ir skaisti servēts galds, laba uzkoda, labi ģērbti ļaudis, kuri dzer tikai augstākās klases [dārgākos] konjakus, liķierus, burgundiešu vīnu vai kizmauri? Tā laikam arī daudzuprāt ir “kulturāla iedzeršana”?

Kā rāda Pasaules Veselības organizācijas (WHO) publicētie zinātniskie pētījumi, šāda “kulturāla iedzeršana” ne tikai nemazina alkoholisma izplatīšanās risku, bet tieši otrādi veicina žūpības un hroniska alkoholisma izplatīšanos visā pasaulē. Pēc WHO datiem t.s. “menedžeru alkoholisms” (tas ir darījuma cilvēku un pārvaldes darbinieku alkoholisms) visā pasaulē ieņem pirmās vietas.

Tāpēc, ja terminā “kulturāla iedzeršana” tiek iekļauta atmosfēra, tad kā mēs redzam, tas neiztur nekādu kritiku, jo no tā tikai vēl vairāk attīstās žūpība un alkoholisms.

Bet varbūt “kulturālas” vīna iedzeršanas piekritēji ar to domā, ka pēc kaut kādas vīna devas ieņemšanas cilvēki kļūst kulturālāki, gudrāki, interesantāki un viņu sarunas kļūst saturīgākas un ar lielāku jēgu? Vai tas notiek pēc “mazu”, “mērenu” vai lielu dozu ieņemšanas “kulturālas iedzeršanas” propagandisti klusē.

Apskatīsim šādu uzskatu no zinātniskā viedokļa. Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova skola ir pierādījusi, ka pēc pirmās, vismazākās alkohola devas ieņemšanas galvas smadzenēs tiek paralizēti tie smadzeņu apgabali, kuros atrodas audzināšanas, tātad kultūras, elementi. Tad par kādu vīna dzeršanas kultūru vispār var runāt, ja jau pēc pirmās glāzītes smadzenēs pazūd tas, kas ir iegūts audzināšanas rezultātā, attiecīgi pazūd tā pati cilvēka uzvedības kultūra, traucējot augstākās smadzeņu funkcijas (asociācijas), aizstājot tās ar zemākām asociāciju formām.

Šīs zemākās asociāciju formas uzrodas prātā nelaikā un ir noturīgas. Šai ziņā šīs asociācijas atgādina tīri patoloģisku procesu. Cilvēka asociāciju kvalitātes izmaiņas pēc alkohola ieņemšanas izskaidro iedzērušo domu piedauzību, tieksmi uz stereotipiem, triviāliem izteikumiem un primitīvām vārdu spēlēm. Tie ir zinātniskie dati par cilvēka neiro – psiholoģisko stāvokli, kad viņš ir ieņēmis “mērenu” alkohola devu. Un kur te ir kultūra?! No augstāk teiktā ir skaidrs, ka cilvēka domās un rīcībā, kurš ir ieņēmis pat tikai “mazu” alkohola devu, nav nekādas kultūras.

Domāju nav nepieciešams te dot zinātniskos datus par to cilvēku stāvokli, kuri ir pieņēmuši lielas alkohola devas. Viņu domāšanā un rīcībā mēs atradīsim vēl mazāk ko tādu, kas liecinātu par kultūru.

***

Cik enerģiski daži cīnās par “kulturālu” un “mērenu” iedzeršanu, tik pat enerģiski tie noliedz pilnīgu alkohola ražošanas un pārdošanas aizliegumu.

Pasaules Veselības organizācija pēc 100 gadiem, izpētot cīņas ar alkoholismu pieredzi, ir atzinusi, ka alkoholisma izplatība regulējas ar cenām uz alkoholiskiem dzērieniem un ka visi pretalkoholisma propagandas veidi bez likumdošanas ierobežojumiem ir neefektīvi.

Man kā ārstam īpaši smagi un sāpīgi ir dzirdēt par “mērenām” alkohola dozām un “kulturālu” iedzeršanu, jo bieži nākas saskarties ar traģēdijām, kuru cēlonis ir “kulturāla iedzeršana” un “mērena” alkohola deva. Par šādām traģēdijām ir plaši zināms, bet neviens ar tām nesaskaras tik tieši un cieši kā ārsti.

Kāpēc tad cilvēki, kuri cīnās pret alkoholismu, bet pieļauj “mērenu iedzeršanu”, nemēģina radīt cilvēciskas saziņas kultūru bez alkohola indes lietošanas? Jo, ja jau cilvēks runā par alkoholismu kā par nelaimi, tad viņa vienīgajam uzdevumam vajadzētu būt radīt cilvēkos neiecietību un pretīgumu pret alkoholu, nevis pierakstīt alkoholam kaut kādas “kulturālas” īpašības, kuras tam nepiemīt un būt nemaz nevar.

Zīmīgi, ka tie, kuri Krievijā cīnās pret “sauso likumu”, savā argumentācijā neizmanto statistiskos datus un zinātniskos faktus, bet apelē tikai ar patvaļīgiem apgalvojumiem: “vairāk”, “biežāk” utt. [Krievijā ir spēcīga pretalkoholisma kustība, kuras rīcībā ir PSRS 1985. – 1988.gada “sausā likuma” (būtiski alkohola ražošanas un izplatības aizliegumi) statistikas dati, kas liecina, ka šajā laika periodā ievērojami samazinājās alkohola patēriņš, ievērojami samazinājās iedzīvotāju mirstība un ievērojami pieauga dzimstība.]

Tomēr pati Krievijas tautas tieksme pēc skaidras (no alkohola pilnība brīvas dzīves), veselīgas un progresīvas dzīves ir neizbēgama, jo pati dzīve, pats dzīvības process, lai kādus šķēršļus tā ceļā arī neliek, iet pa labā un patiesības ceļu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz daudzu [gandrīz visu] masu saziņas līdzekļu propagandēto “mēreno iedzeršanu”, Krievijā arvien stiprāka kļūst kustība par pilnīgu atteikšanos no alkohola lietošanas.

***

Meli: vīns noņem sasprindzinājumu

Patiesība: vīns rada ilūziju, ka tiek noņemts sasprindzinājums. Patiesībā sasprindzinājums smadzenēs un visā organismā saglabājas un, kad beigsies skurbums, sasprindzinājums kļūst vēl lielāks. Bet tam klāt nāk vēl gribasspēka atslābums un nespēks.

Meli: vīns ir jālieto “jautra prāta” radīšanai

Patiesība: jautrība un smiekli ir ļoti svarīgi elementi cilvēka dzīvē. Tie ļauj smadzenēm atpūsties, novirza domas no ikdienas rūpēm, tādējādi stiprinot nervu sistēmu un sagatavojot to izturēt jaunas potenciālās grūtības un rūpes. Tomēr jautrība un smiekli cilvēkam nāk par labu tikai tajā gadījumā, ja tie rodas cilvēkam “skaidrā prātā”. Alkoholu lietojošam cilvēkam zinātniskā un vienkārši saprātīgā alkoholiska reibuma sapratnē jautrība un smiekli nemaz nevar būt.

Alkoholu iedzērušo cilvēku “jautrība” ir nekas cits kā cilvēka uzbudinājums narkozes ietekmē [alkoholam piemīt narkozes īpašības un to galējos gadījumos mēdz izmantot kā narkozi]. Tā ir pirmā narkozes iedarbības stadija, uzbudinājuma stadija, ko mēs, ķirurgi, novērojam katru dienu, kad dodam slimniekiem citus narkotiskus līdzekļus (ēteri, hloroformu, morfiju u.c.), kuri savā iedarbībā līdzinās alkoholam un tieši tāpat kā alkohols ir klasificēti kā narkotiskas vielas.

Šai uzbudinājuma stadijai nav nekā kopīga ar jautrību un pēc tās cilvēka nervu sistēma nav atpūtusies. Tieši otrādi, atpūtas vietā iestājas nomāktība ar visām tās sekām (galvassāpes, apātija, nespēks, nevēlēšanās kaut ko darīt utt.), kas nav raksturīgi īstas jautrības (skaidrā apziņā) gadījumā.

Tāpēc alkohols ir nevis jautrības draugs, bet gan ienaidnieks. Alkohols iznīcina to laiku, ko cilvēks sev ir atvēlējis jautrībai un atpūtai. Tā vietā cilvēks iegūst galvassāpes un nespēku. Tieši tāpat alkohols darbojas arī noguruma gadījumā. Brīvdienas cilvēkam ir dotas, lai viņš fiziski un garīgi atpūstos un ar jauniem spēkiem, ar paaugstinātu strādātgribu ķertos atkal pēc atpūtas pie darba.

Savukārt brīvdienās lietotais alkohols atņem cilvēkam normālu atpūtu. Cilvēkam rodas tikai atpūtas ilūzija, bet patiesībā viss nogurums ir ne tikai saglabājies, bet pat vēl vairāk uzkrājies un tieši tāpēc pirmdiena kļūst par “grūtu dienu”, jo dēļ alkohola nekāda atpūta patiesībā tā arī nav sanākusi.

Arī citos gadījumos alkohols darbojas kā ļauns melis, kurš tikai rada labā ilūziju, bet īstenībā dara ļaunu, tāpēc alkohols ir varens ierocis to cilvēku rokās, kuri, aizsedzoties ar viltus rūpēm par cilvēkiem, patiesībā vēlas degradēt un iznīcināt tautu, sabiedrību, valsti.

Fjodors Uglovs (1904-2008), akadēmiķis, ķirurgs, kurš pēdējo operāciju veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas, viens no autoratīvākajiem Krievijas pretalkoholisma kustības līderiem, cilvēks, kurš savā mūža vispār nelietoja alkoholiskus dzērienus
Fragments no grāmatas F.Uglova grāmatas “Pašnāvnieki” (Самоубийцы)
/1995/

Avots:
http://www.km.ru/zdorove/2016/02/13/zdorove/771433-zhit-trezvo-ili-pit-kulturno
http://www.uglov.tvereza.info/knihi/

https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/26/par-vina-un-kulturalas-iedzersanas-kaitigumu/

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Fruktoze izraisa aptaukošanos

Fruktoze ir dabīgs cukurs, ko satur augļi (tiesa gan daži augļi, piemēram, apelsīni un vīnogas, satur arī daudz glikozes). Kāpēc drīkst ēst augļus, kas satur fruktozi, bet kāpēc pati fruktoze tīrā veidā ir kategoriski aizliegta?

Atšķirībā no glikozes fruktoze var no asinīm iekļūt audu šūnās bez insulīna palīdzības, tādēļ to iesaka kā drošāko ogļhidrātu avotu diabēta pacientiem. Daļa fruktozes iekļūst aknu šūnās, kuras pārvērš to par glikozi, tāpēc fruktoze arī var palielināt cukura līmeni asinīs, bet mazākā mērā kā citi monosaharīdi (vienkāršie ogļhidrāti). Tomēr fruktoze daudz ātrāk kā glikoze spēj pārvērsties taukos! Tas tādēļ, ka fruktoze, pārvēršas aknās nevis par glikogēnu (īpašu vielu, kas tiek izmantota enerģijas ražošanai muskuļu darbam), bet par taukiem.

Nokļūstot organismā fruktoze nesaistās ar īpašu fermentu – fruktokināzi-1, kas ir atbildīgs par organismā nonākušo ogļhidrātu pārvēršanu enerģijā un nosaka, par ko tos pārvērst – taukos vai glikogēnā. Saliktie ogļhidrāti, kurus satur auzu pārslas, makaroni, rīsi, nokļūstot organismā, tiek pārstrādāti pārsvarā glikogēnā, kas uzkrājas aknās un muskuļos. Tas notiks tik ilgi, kamēr organismā būs brīva vieta rezervēm un tikai tad šie ogļhidrāti tiks pārvērsti taukos (saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem cilvēka organisms rezervei ir spējīgs noglabāt apmēram 240 – 400 gramus ogļhidrātu glikogēna formā). Savukārt fruktozi aknas pārvērš par taukiem, kurus no asins straumes nekavējoties uzsūc taukaudi.

Visbiežāk mēs saņemam fruktozi ar kukurūzas sīrupu, kas ir lētākais cukurniedru cukura analogs, ko izmanto atvēsinošu dzērienu un citu produktu ražošanā. Zinātnieki uzskata, ka tieši šī sīrupa izmantošana rūpniecībā ir viens no aptaukošanās (resnuma) epidēmijas iemesliem. Ir eksperimentāli pierādīts, ka fruktozes lietošana uzturā veicina aptaukošanās procesu. Tādēļ fruktoze netiek uzskatīta par veselīgu uztura piedevu. Atspirdzinošu dzērienu, kuri satur fruktozi, lietošana lielākā mērā izraisa aptaukošanos, nekā citu saldinātāju lietošana.

Ir pierādīts, ka daži hormoni, kas reaģē uz glikozi (leptīns, insulīns u.c.), nepilda savas funkcijas, ja ir lietota fruktoze. Tādējādi aptaukošanās rašanās tiek skaidrota ne tikai ar augsto fruktozes enerģētisko vērtību, bet arī ar fruktozes radītajām vielmaiņas izmaiņām, kas veicina tauku uzkrāšanos.

Tā ka, visi, kuri grib kļūt resni vai palikt vēl resnāki, droši var uzturā lietot fruktozi saturošus produktus – attiecīgus saldumus un atspirdzinošos dzērienus (fruktozes sīrupu saturošu Coca-cola un Sprite, Guttas klasisko limonādi u.c.).

Vēl jāņem vērā, ka lieli fruktozes daudzumi bojā aknas un rada insulīna rezistenci. Fruktoze uz aknām iedarbojas līdzīgi toksiskā (indējošā) veidā kā etilspirts. Fruktoze septiņas (!) reizes aktīvāk kā glikoze saistās organismā ar olbaltumvielām un polinepiesātinātajām taukskābēm, kas rada oksidatīvus bojājumus šūnās un galu galā noved pie iekaisuma un dažādām hroniskām saslimšanām. Fruktoze palielina urīnskābes veidošanos, kas lielās koncentrācijās var radīt podagru un nierakmeņus. Kamēr vairums cilvēka organisma šūnu nevar izmantot fruktozi enerģijas radīšanai, zarnu baktērijas to var un palielināts fruktozes līmenis var veicināt mikrofloras disbalansu un patogēnu (slimības izraisošu) baktēriju vairošanos. Fruktoze tāpat rada apetīti kontrolējoša hormona (leptīna) darbības traucējumus, kas cilvēkā izraisa pārmērīgu ēstgribu. Tāpat fruktoze patīk vēža šūnām un tā ir labs vēža šūnu enerģijas avots, kas veicina to vairošanos.

Avoti:
http://zdorovie.com/nutrition/food/ostorozhno-fruktoza/12320
https://paleoleap.com/10-reasons-why-fructose-is-bad/

https://infoagentura.wordpress.com/2016/01/26/fruktoze-izraisa-aptaukosanos/

Publicēts iekš K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Kāpēc es nelietoju alkoholu?

Nevaru apgalvot, ka nekad neesmu lietojusi alkoholu, bet pienāca brīdis, kad es no tā pilnīgi atteicos.

Arī tad, kad mēdzu to dažkārt darīt, galvā ienāca doma, ka daru to tāpēc, ka sabiedrībā tā pieņemts, ka vajadzētu pilnībā nelietot alkoholu, jo alkohola lietošanu nekad neesmu atbalstījusi, bet, ja es mēdzu iedzert, tad sanāk, ka es to atbalstu; mēgt iedzert, bet teikt, ka esi pret alkohola lietošanu, ir tas pats, kas ik pa laikam ēst gaļu, bet teikt, ka esi veģetārietis. Man priekš sevis nav neviena pozitīva iemesla, kāpēc lietot alkoholu. Man tas negaršo, es neciešu reibuma sajūtu, tikko kā man sāk kaut mazliet reibt galva, es uzreiz gribu patīt laiku atpakaļ un neiedzert to glāzi.

Sākuma punkts bija brīdis, kad es uzzināju, ka viena meitene nekad savā dzīvē nav lietojusi alkoholu (viņai bija 20 tobrīd). Faktu vēl pastiprināja tas, kāda ir cilvēku attieksme pret ko tādu. Ne jau visu, protams, bet visai bieži nākas saskarties nedzerošiem cilvēkiem ar to, ka viņus mēģina pārliecināt, ka jāiedzer. Pretīgi.

Es izjutu lielu cieņu pret šo meiteni šī iemesla dēļ. Un tas bija pamudinājums man. Protams, ir arī vairāki citi iemesli, kas šo manu principu vēl vairāk nostiprinājuši.

Lielākā daļa cilvēku vēlas būt laimīgi. Arī es. Un es neredzu to, kādā gan veidā alkohols var palīdzēt cilvēkam kļūt laimīgam. Tieši otrādi. Tas ir izpostījis ne viena vien cilvēka un ģimenes dzīvi, tas ir radījis ne vienu vien pašnāvību un veselības problēmas. Alkohola reibumā cilvēks var izdarīt muļķību, kas var neatgriezeniski izpostīt visu cilvēka dzīvi.

Neredzu arī to, kā alkohols varētu sniegt mierinājumu problēmās vai arī tās atrisināt. Ja cilvēkam ir lielas problēmas un viņš mierinājuma dēļ mēdz iedzert, tas process var arī nekad nebeigties. Cilvēkam gandrīz vai izveidojas reflekss. Jūtos slikti – iedzeru. Bet problēmas dzīvē būs vienmēr (it īpaši, ja vecās nevis risinās, bet mēģinās tās noslīcināt).

Tagad, kad esmu mazliet sapratusi, kā darbojas cilvēka smadzenes, tas vēl vairāk attālina mani no tās pasaules, kurā ir alkohols. Mans (un, manuprāt, ļoti daudzu cilvēku) galvenais instruments šajā dzīvē ir manas smadzenes un man nav ne mazākās vēlēšanās šajā instrumentā radīt defektus, no kuriem var arī izvairīties.

Pazīstu pāris cilvēkus, kas pilnībā nelieto alkoholu. Viņi visi ir intelektuāli cilvēki, kas zina, ko vēlas no dzīves, kas nestāv uz vietas un neiespringst uz visādiem sīkumiem. Un man ir prieks, ka nu arī es esmu starp viņiem.

„Saulesbērns“

https://saulesberns.wordpress.com/2016/04/10/kapec-es-nelietoju-alkoholu-atbilde-tiem-kas-jautaja-un-vel-mazliet/

 

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Analoģija par “mērenu iedzeršanu” un “mērenu zagšanu”

Diskusijā par alkoholisko dzērienu aizliegšanu, kritizējot “mērenas iedzeršanas” koncepciju, Krievijas pretalkohola kustības aktīvists Vladimirs Ždanovs pauda uzskatāmu analoģiju, salīdzinot “mērenas iedzeršanas” pieļaušanu ar “mērenas zagšanas” pieļaušanu.

“… Es tūlīt šo jautājumu pagriezīšu mazliet savādāk. Iedomāsimies, ka kādā pilsētā visi ir sākuši zagt, un mani aizsūta uz turieni.

Es savācu visus priekšniekus, un viņiem saku: “Vispār zagti ir slikti. Spert lielā apjomā nekur neder. Bet, ja nevar izdarīt tā, ka nezog (un es jūs ļoti labi saprotu), tad jāzog ir kulturāli, jāzog ir mēreni, jāzog ir tā, lai nebūtu īpašas sociālas sekas, jāzog ir tā, lai mēs paši varētu pazagt un arī bērniem paliktu, ko zagt.”

Un, kad man paprasītu, vai es gadījumā pats nezogu, tad es atbildētu: “Nē, protams, nezogu. Tikai pa svētkiem. Tikai pa svētkiem kaut ko kulturāli nosperu.”

Tieši tāda pati pieeja ir te. …“

 

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, T: Raksti, T: Video

RAKSTS: Par tetovējumiem

Tetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme.

Tetovējuma medicīniskais vērtējums

Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums.

Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to).

Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām.

Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu.

Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi.

Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli.

Īss ieskats tetovēšanas vēsturē

Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai.

Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus.

Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu.

Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm.

Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus.

Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot.

Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem.

Tetovējumu maģiskā nozīme

Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi.

Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi.

Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu.

Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu.

Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts.

Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā.

Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst).

Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie.

Aptetovējamo psiholoģiskais portrets

Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie.

Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu.

Avoti:
http://www.neboleem.net/stati-o-zdorove/3558-o-tatuirovkah-s-medicinskoj-tochki-zrenija.php
http://www.ill.ru/news.art.shtml?c_article=2435
http://medportal.az/articles_7544/?lang=RU
http://ec-dejavu.ru/t/Tattoo.html
http://uniquetattoo.ru/13-prichin-ne-delat-tatuirovku
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D1%82%D1%83%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B0

https://infoagentura.wordpress.com/par-tetovejumiem/

Publicēts iekš K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

GRĀMATA: “Harmoniskais un disharmoniskais personībā”, Augusts Milts

Harmonija — šajā jēdzienā ietverta dabas, sabiedrības un cilvēka saskaņas problēma. Tā raksturo dažādu priekšmetu un parādību savstarpējo atbilstību, samērīgumu, līdzsvaru, kārtību, proporcionalitāti. Par harmonijām senajā Grieķijā dēvēja arī tos materiālus, kurus izmantoja, būvējot kuģus, lai saturētu kopā gan dēļus, gan visu kuģi. Skaistais estētikā un labais morālē arī bieži tiek uzskatīts par harmonisku. Jau tālā senatnē veidojās mācības par cilvēka spēka saskaņojumu ar tā labestību, gudrību, skaistumu. Mums visiem pazīstami teicieni: «Veselā miesā mājo vesels gars», «Nedari otram to, kas pašam nepatīk». Cilvēki savstarpējo attiecību harmonizēšanai, pilnīgākas personības veidojumam meklēja «zelta likumu», radīja paraugnormas, etalonus, ieteicamu dzīves veidu un stilu.

Bet . . . harmonijas meklējumos un ieteikumos ir pat diametrāli pretējas atziņas. Cilvēka un apkārtējās vides saskaņa var izpausties visai daudzveidīgi — vēsturiski, šķiriski un pat personiski. Dažādu laikmetu, šķiru, slāņu, grupu, profesiju pārstāvji, cilvēki ar atšķirīgu pasaules uzskatu un dažādu attieksmi pret dzīves vērtībām katrs savā veidā iekļaujas apkārtējā pasaulē. Visai dažādi ir gan mūsu draugi, gan ienaidnieki. Optimisti un pesimisti, revolucionāri un kontrrevolucionāri, radošas personības un dogmatiķi, čakli un slinki, altruisti un egoisti. Cik dažāda ir viņu «par» un «pret» pasaule, viņu pielūgsmes un nolieguma objekti!

Ar disharmonijas jēdzienu parasti raksturojam saskaņas trūkumu, disproporciju izpausmes, nevienprātību, antagonismus, haosu, dezorganizētību, līdzsvara zudumu, degradēšanos, lietu un parādību savstarpējo neatbilstību vai arī neatbilstību kādai normai, paraugam, ritmam. Dažkārt par disharmoniskām sauc dramatiskās un traģiskās attieksmes cilvēku dzīvē.

Bet . . . vai dzīves dramatisms un traģisms ir bijis tikai ārdītājs, postītājs spēks? Vai tas nav bagātinājis arī kultūras augstākos sniegumus un cilvēka iekšējo pasauli? Vai tik vienkārši katrā situācijā varam pateikt: saskaņotais — tas ir labi, nesaskaņotais -slikti? Cilvēks izaicina likteni, iet pretī negaisam, meklē laimi cīņā, virzās patiesības rūgtumā. Bet kādas «harmonijas» saliedē personības dzīvi?

Šī apcerējuma uzdevums ir virzīties dziļākos, grūtāk samanāmos personības attīstības harmonijas meklējumos, risinot jautājumus par harmonijas dialektisko saistību ar disharmoniju, ar dzīves dramatismu un traģiku. Autora nolūks ir rosināt lasītāju daudzveidīgāk lūkoties uz personības un sabiedrības pilnveidošanu, meklējot arī neizmantotas iespējas. Bez tam personību mēs īsti neizpratīsim, ja uzmanību veltīsim tikai tās augšupejai, ja atstāsim novārtā tās ēnas puses, tās demontējumu, sairumu, degradācijas izpausmes.

Dziļākajā, slēptākajā personības harmoniskajā attīstībā ir daudz dīvainību, paradoksu. Tajā var iezīmēties galējību tuvums, nesaskaņojamu parādību saskaņojuma mēģinājumi, burvju loki, vēl nepietiekami izpētīti «mehānismi», kas mums uzdod mīklas.

Nākotnes cilvēka vispusīgas, harmoniskas un viengabalainas personības veidošanai, katra cilvēka audzināšanai par radošu un humānu dzīves saimnieku jāietver sevī arī pozitīva attieksme pret pagātnes kultūras mantojumu. Vienaldzība pret pagātnes talantīgo un ģeniālo domātāju atstāto mantojumu ir diletantiska attieksme pret nākotni. Saskarsme ar pagātnes kultūras izcilākajiem sasniegumiem veido kautrību, palīdz apzināties savu nezināšanu. Pagātne slēpj sevī lielas rezerves nākotnes bagātināšanai. Bez dziļām saiknēm ar tautas, ar diženu cilvēku atstāto mantojumu mēs izdzēšam iepriekšējo paaudžu darbības jēgu, par jaunu atklājam zināmas patiesības, radām viltus oriģinalitāti un atkārtojam pagātnes kļūdas.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/3lo682gaugf3k3a/Harmoniskais_disharmoniskais_personiba.zip ; https://yadi.sk/i/B89sHlNu3SCxbc ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Milts%20Augusts/Harmoniskais%20un%20disharmoniskais%20personiba(A.Milts).fb2

Publicēts iekš K02: Par dzīves jēgu, T: Grāmatas

GRĀMATA: “Morāles struktūra”, Augusts Milts

Darbā ir dots pārskats par galvenajiem morāles struktūras elementiem, par to savstarpējo hierarhiju, ietekmēm, mijiedarbību (morālā apziņa, sabiedriskā morālā apziņa, individuālā morālā apziņa, teorētiskā morālā apziņa, ikdienišķā morālā apziņa, tikumiskā uzvedība). Autors skar arī vairākas aktuālas mūsdienu ētikas problēmas (ētika – zinātne par morāli), kas saistītas ar morāles kā sistēmas vietu sabiedrībā, kā arī tās atsevišķu elementu attīstības likumsakarībām.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/uoeszyobcbs1kju/Morales_struktura.zip ; https://yadi.sk/i/IrmynKsN3SCxFW ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Milts%20Augusts/Morales_struktura(A.Milts).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Pedagoģiskā poēma”, Antons Makarenko

Ar īsta mākslinieka roku rakstīts stāsts par dzīves īstenību. Pirmām kārtām tas kalpo jauniešu audzināšanai, jo autors sevi visur un vienmēr uzskatījis par pedagogu.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/qbep5oyrgk2df2n/Pedagogiskapoema%28Makarenko%29.zip ; https://yadi.sk/i/ypMAMgsH3SS2Vb ; https://e-gramatas.com/arhivs/PIEDZIVOJUMU%20STASTI/Pedagogiska%20poema(Makarenko).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Grāmata vecākiem”, Antons Makarenko

Jautājumi par audzināšanu ģimenē pieder pie visgrūtākajiem un vismazāk noskaidrotajiem pedagoģijas jautājumiem. Parasti jaunie vecāki ķeras pie bērna audzināšanas sarežģītā un atbil­dīgā uzdevuma paši uz savu atbildību un risku, bieži vien aiz­gūstot vajadzīgo pieredzi no tēvu un vectēvu tradīciju arsenāla.

Atsevišķos gadījumos, rodoties kaut kādām grūtībām, šādi vecāki griežas pie citiem un saņem ne vienmēr pamatotus, bet dažreiz pat kaitīgus padomus.

Tas apstāklis, ka vecāki nav sagatavoti audzināšanas dar­bam, ka viņi nespēj izprast bērna psichiskās attīstības sarežģīto procesu, bet dažreiz arī tas, ka viņiem trūkst atbildības sajūtas sabiedrības priekšā, — ir par cēloni audzināšanas kļūdām, ne­veiksmēm un pat katastrofām.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/2vm9jcty31w4z6y/Antons_Makarenko_Gramata_vecakiem_pdf.zip ; https://yadi.sk/i/u0TUk6Ag3RSFqB ; https://e-gramatas.com/arhivs/KRIEVU%20RAKSTNIEKI/Gramata%20vecakiem(A.Makarenko).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Pirmās 365 dienas bērna dzīvē”, Teodors Helbrige, Hermanis fon Vimpens

Šī ir ļoti vērtīga rokasgrāmata vecākiem par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā (ar uzskatāmām fotogrāfijām par katru bērna attīstības posmu). Ar tās palīdzību varēsiet sekot sava bērna pareizai attīstībai vai arī novērst iespējamās problēmas. Grāmata ir tulkota 25 valodās. Ticiet, tā ļoti noderēs arī latviešu bērniem!

Minhenes Universitātes sociālās pediatrijas un jaunatnes medicīnas pētnieciskās iestādes zinātnieki un televīzijas speciālisti parādījuši tipiskas zīdaiņa attīstības stadijas pirmā dzīves gada laikā: rāpošanu, sēdēšanu, iešanu, tveršanu, juteklisko uztveri, runāšanu, valodas saprašanu, sociālo attīstību.

Šīs funkcijas pirmajās 365 dienās mēnesi pēc mēneša novēroja vairāk nekā 1300 zīdaiņiem. Deviņdesmit procenti visu bērnu attīstījās tā, kā parādīts šajā grāmatā. Tas nozīmē, ka ari Latvijā deviņdesmit procenti vecāku konstatēs, ka noteiktā mēnesī viņu bērns bez grūtībām ir sasniedzis attiecīgo funkciju apjomu. Desmit procenti vecāku secinās, ka viņu bērns varbūt tik tālu vēl nav ticis. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par iemeslu uztraukumam, drīzāk gan par ieganstu bērnu ārsta apmeklējumam.

Iedzimto, kā ari agrīno bojājumu vai traucējumu diagnostika pierāda, ka labākie diagnostiķi ir vecāki. Viņi savu bērnu redz katru dienu. Viņi novēro tā izturēšanos gan dienā, gan naktī. Tāpēc viņi par savu mazuli var spriest labāk nekā ārsts, kurš bērnu izmeklē 20 minūtes vai varbūt pusstundu, un nezina, kā mazais izturas, piemēram, vakarā vai nakti. Katrs bērnu ārsts ļoti nopietni uztvers jūsu novērojumus un veiks bērna izturēšanās etioloģisku izmeklēšanu.

Ir viegli saprast, ka, piemēram, runāšanas atpalicības iemeslus pirmajā dzīves gadā (domāta pirmsverbālā valodas attīstība) nevar noskaidrot, izmērot asinsspiedienu vai izdarot rentgenuzņēmumu. Tādēļ līdzās klasiskajām bērnu ārstniecības metodēm ķermeņa un tā funkciju izmeklēšanai ir attīstījusies jauna — etioloģiskā diagnostika. Bērniem, kuri dažās funkcijās ir atpalikuši, šī diagnostika ar mērķtiecīgas ārstēšanas palīdzību dod iespēju novērst iedzimtus, kā ari agrīni iegūtus traucējumus vai bojājumus. Piemēram, zīdaiņi ar dzirdes traucējumiem kļūst mēmi 6 līdz 8 mēnešu vecumā. Tādēļ ārstēšana, tātad valodas terapija, ko veic paši vecāki, jāuzsāk krietni agrāk. Ja tas izdodas, bērna liktenis tiek labvēlīgi izmainīts. Bērns no savas mātes iemācās normālu valodu. Tādējādi mēs ceram palīdzēt daudziem bērniem, kuru atpalicību bez šiem norādījumiem varbūt nevarētu konstatēt pietiekami agri.

Tomēr vairākumam vecāku šī grāmata, cerams, sagādās prieku, redzot ka viņu bērns svarīgākajās funkcijās attīstās normāli.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/download/21khza1xhqir3d9/Teodors_Helbrige_Pirmas_365_dienas_berna_dzive_pdf.zip ; https://yadi.sk/i/h_pP4VQX3SQKHJ ; https://e-gramatas.com/arhivs/MEDICINA%20ARSTNIECIBAS%20AUGI/Pirmas%20365%20dienas%20berna%20dzive(T.Helbrige).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Pedagoģisko rakstu izlase”, Konstantīns Ušinskis

Ir vērtības, kuras cilvēki izmanto daudzus gadu desmitus un simtus. Pedagoģijā viens no šādu vērtību radītājiem bija Konstantīns Ušinskis (1823 – 1871). Viņa veidotie pedagoģijas zinātnes pamati nav novecojuši arī mūsu dienās. Ušinska pedagoģiskās atziņas pēc vairāk nekā simts gadiem, kas pagājuši kopš viņa nāves, ir pareizas un aktuālas.

K. Usinskis bija vispusīgi apdāvināts un izglītots cilvēks, prata saskatīt aktuālās problēmas tautas izglītībā un meklēja tām risinājumus. K.Ušinskis bija ne tikai pedagoģijas stratēģis, teorētiķis, bet arī praktiķis, kas pats mācīja un audzināja jaunatni.

Autora cilvēka dabas dziļā izpratne noteica vienu no visnozīmīgākajiem Ušinska atzinumiem — atzinumu par mācīšanas un audzināšanas ciešo vienotību. Kā zināms, šī problēma nav atrisināta līdz galam pat mūsu dienās. Tāpēc der ieklausīties K.Ušinska daudzajās atziņās, kas izteiktas šajā sakarā. Kaut vai šādā: «Mācīšana ir galvenais audzināšanas līdzeklis.»

Līdz pat mūsu dienām nerimst strīdi par to, kā Konstantīns Ušinskis ir izpratis pedagoģijas lomu. Vai tā ir zinātne vai māksla? Varbūt abu sintēze? «Pedagoģija nav zinātne, tā ir māksla — visplašākā, vissarežģītākā, visaugstākā un visnepieciešamākā no visām mākslām,» atbild K.Ušinskis. Tāpēc pirmajā brīdī šķiet, ka ir pretruna starp šo tēzi un to gigantisko darbu, ko viņš ir veicis, lai tālāk attīstītu pedagoģiju kā zinātni. Atbilde šai šķietamajai pretrunai ir jāmeklē tajā apstāklī, ka pagājušā gadsimta vidū pedagoģija tiešām, pēc paša K.Ušinska vērtējuma, tikai sāka attīstīties. Labākā stāvoklī nebija arī psiholoģija, bez kuras atziņām pedagoģija ir mazspēcīga. Visu mūžu K.Ušinskis ir cīnījies par radošu attieksmi darbā ar bērniem, pret iekalšanu mācībās, pret formālismu. Tāpēc arī viņš tik ļoti akcentē jaunradi un mākslu audzināšanā.

Šajā rakstu izlasē ievietoti Konstantīna Ušinska svarīgākie darbi par audzināšanas un mācīšanas jautājumiem. Tajos aplūkotas pamat izglītības, satura un metodikas problēmas, audzināšanas teorijas jautājumi, skolotajā personības loma mācīšanas darbā.

Izlasē ievietoti sekojoši Konstantīna Ušinska darbi: 1. Tēma: Audzināšanas un izglītības teorijas problēmas. Raksti: Par pedagoģiskās literatūras derīgumu; Trīs skolas elementi; Par tautiskumu sabiedriskajā audzināšanā; Darba nozīme psihiskajā attīstībā un audzināšanā; Dzimtā valoda. 2. Cilvēks kā audzināšanas objekts. Pedagoģiskās antropoloģijas pieredze. (Priekšvārds; Paradumi. Paradumu un iemaņu izkopšana; Uzmanība. Uzmanības nozīme audzināšanā un mācīšanā; Atmiņa. Atmiņas analīzes pedagoģiskie pielikumi; Iztēle. Iztēles vēsture). 3. Par audzināšanu un mācīšanu pamatskolā. (Pirmā grāmata pēc ābeces; Priekšvārds «Bērnu pasaules» pirmajam izdevumam; Par mācību uzsākšanas laiku; Pirmmācības priekšmeti; Pirmmācības organizēšana; Par pirmajām stundām skolā; Par dzimtās valodas nozīmi pirmmācībā; Par uzskatāmo mācīšanu; Par rēķināšanas mācīšanu; Par zīmēšanas mācīšanu; Par rakstveida vingrinājumiem; Par krievu valodas pirmmācību; Par gramatikas mācīšanu sakarā ar valodas vispārīgajiem uzdevumiem; Par klases disciplīnu.)

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/qu7b7dyizyuu9al/pedagogiskiraksti.zip ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Pedagogisko%20rakstu%20izlase(K.Usinskis).pdf ; https://yadi.sk/i/d4ecwpI53RSEoe

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Audzināšana darbā” (Audzināšana ar darbu), Anna Ļubļinska

Kur slēpjas darba audzinošais spēks? Kādos apstākļos darbs iegūst raksturu veidotāju spēku un kādas ir nepieciešamās prasības darba pareizai organizācijai ģimenē? Uz šiem jautājumiem vecākiem atbildi centīsies dot šī grāmatiņa.

Darbs ir varens spēks, kas veido pašu darba darītāju. Darbs ir nepieciešams ne tikai kā varens līdzeklis paša bērna, viņa roku, redzes, viņa muskuļu, smadzeņu, sajūtu un gribas vispusīgai attīstībai. Tas nepieciešams katram cilvēkam arī tāpēc, ka mūsdienu sabiedrībā nav un nedrīkst būt vietas „kundziņiem”, baltročiem — ļaudīm, kas dzīvo no citu darba.

Jo vairāk darba ieražu un prasmes apguvis cilvēks, jo vieglāk viņam padodas katrs jauns darba paņēmiens. Dažādu darbu prasme dod guvumu pašam darba darītājam. Lai arī kādos apstākļos jādzīvo un jāstrādā, tāds cilvēks nekad nezaudēs pamatu zem kājām. Viņš pats spēs noorganizēt nepieciešamos apstākļus dzīvei un palīdzēs citiem. Pašapziņas un neatkarības sajūta ļauj pusaudžiem — meitenēm un zēniem — mierīgi skatīties nākotnē.

Tāpēc nedrīkst meklēt visādas ierunas, lai atturētu un atbrīvotu savus bērnus no sistemātiska darba, — vai tas būtu ģimenē, vai skolā.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/9ojt60i84mzlp7n/Anna_Lublinska_Audzinasana_ar_darbu_pdf.zip ; https://yadi.sk/i/yzJNwYo73SCq2y

Publicēts iekš K05: Par darbu, T: Grāmatas

GRĀMATA: “Bērnu psiholoģija”, Anna Ļubļinska

Bērnu psiholoģijas priekšmets ir bērna psihiskās darbības likumi. Bērnu psiholoģija pētī gan bērna atsevišķo psihisko procesu (sajutu, uztveres, atmiņas, domāšanas, jūtu, gribas) īpatnības un viņa darbības dažādos veidus (rotaļas, mācības, darbu), gan arī bērna personību kopumā, aplūkojot to attīstībā.

“Katram pedagogam ne tikai jāzina, kādas psihiskās attīstības īpatnības raksturīgas tā vecuma bērniem, ar kuriem viņam jāstrādā, bet arī jāpazīst viss bērna attīstības process kaut vai vispārīgos vilcienos.”

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/07m52ddqr3txo7g/Bernu_psihologija.zip ; https://yadi.sk/i/ge-n8FG-3SBkcC

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Personības psiholoģija”, Aleksandrs Kovaļovs

Grāmatā vienkopus atrodami visi svarīgākie personības veidošanās jautājumi. Grāmatā apkopots pārskats par to, kas sasniegts personības psiholoģijā. Tajā sniegts, dziļš psiholoģisko parādību fizioloģisks pamatojums, doti praktiski norādījumi gan audzināšanas, gan pašaudzināšanas jomā.

Grāmata dod atbildi uz daudziem aktuāliem jautājumiem, kas interesē sabiedrības plašas masas, jo personības psiholoģijas likumsakarību zināšana palīdz katram mērķtiecīgi veidot pašam savu personību un apgūt mūsdienās tik svarīgo cilvēku vadīšanas un audzināšanas māku.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/v9yuy2y3g5cit0u/pers_psih_koval.zip ; https://yadi.sk/i/qkZrDpX03SBVye ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Personibas%20psihologija(A.Kovalovs).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

RAKSTS: Par zinātnes būtību un zinātnes alternatīvām

Zinātnes sistēmas funkcionēšanas pamats ir zinātniskā izziņa. Kādas ir zinātniskās izziņas īpatnības? Vai eksistē zinātniskās izziņas robežas? Kādas ir zinātniskās izziņas prasības? Ņemot vērā, ka pastāv arī dažādas zinātnes alternatīvas [ārpuszinātniskas un pseidozinātniskas mācības], atbildes uz minētajiem jautājumiem var palīdzēt orientēties mūsdienu garīgās kultūras pasaulē.

1.Zinātniskās izziņas būtība

Zinātniskās izziņas būtību pamatvilcienos nosaka tās īpatnības, noteiktas zinātniskās izziņas aksiomas un zinātniskās izziņas līmeņi. Zinātniskās izziņas īpatnības viegli saprast, ja to salīdzina ar ikdienišķo izziņu, kura īstenojas parastās darbības sfērās un cilvēku savstarpējā saskarsmē. Zinātniskajai un ikdienišķajai izziņai ir vairākas atšķirības.

1. Zinātniskās izziņas augstākā vērtība ir objektīva patiesība. Tēlaini izsakoties, zinātnieks ir patiesības kalps. Ikdienišķajā izziņā mums parasti pietiek ar informāciju neatkarīgi no tās patiesīguma. Dažreiz ikdienišķajā izziņā pilnīgi pieņemami izrādās arī maldi un sevis mānīšana, ja tas atbilst sociālās grupas vai atsevišķas personas interesēm — piemēram, kad patiesības atklāšana var būt saistīta ar nevēlamām praktiskajām sekām.

2. Zinātniskā izziņa virzīta uz parādības būtības atklāšanu. Ikdienišķajā izziņā cilvēks parasti aprobežojas ar parādības ārējo pusi, vadoties no veselā saprāta. Taču veselais saprāts var neatbilst lietas būtībai — piemēram, mums šķiet, ka Saule griežas ap Zemi, kaut gan īstenībā viss notiek gluži otrādi. Nereti ikdienišķās izziņas pieņēmumi balstās uz aizspriedumiem, nepamatotiem minējumiem un paviršiem vispārinājumiem. Piemēram, skaidrot Izraēlas 2006. gada iebrukumu Libānas teritorijā vienīgi saistībā ar divu kareivju nolaupīšanu būtu šā konflikta patieso cēloņu stipra vienkāršošana.

3. Zinātniskā izziņa ir mērķtiecīga darbība. Ikdienišķajai izziņai parasti ir situatīvs raksturs saistībā ar esošajiem vietas un laika apstākļiem. Zinātniskās izziņas mērķtiecīgums izpaužas vairākos aspektos — piemēram, saistībā ar precīzi noteiktu izpētes objektu un specifiskām izziņas metodēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.1. sadaļu).

4. Zinātniskā izziņa ir problēmiski ievirzīta darbība. Zinātniskā problēma ir pētnieciskās darbības un zinātnes attīstības galvenais virzītājspēks — kur nav problēmu, tur nevar būt ne runas par zinātni. Problēmas pareiza noteikšana un precīza formulēšana ir viena no svarīgākajām zinātniskās izziņas pakāpēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.3. sadaļu).

5. Zinātniskās izziņas subjekts ir radoši patstāvīga personība. Atšķirībā no ikdienišķās izziņas zinātniskajā izziņā nav pieņemts atsaukties uz baumām un tenkām, nav pieņemams arī zinātniskais konformisms (lat. «conformis» — līdzīgs) — piekrišana vairākuma viedoklim. Zinātniskajā izziņā pastāv vienīgi personiskais viedoklis un personiskā atbildība par zinātniskās izziņas rezultātiem. Tieši tāpēc neviena zinātniskā ideja nepastāv ārpus kritikas — ārpus tās var pastāvēt tikai nenoteikta doma vai domas trūkums. Atšķirība no parastiem strīdiem, kur uzvara ir svarīgāka par patiesību, zinātniskās diskusijās rodas patiesība. Bet konformisms, kurš ir pieņemams ikdienišķajā dzīvē, nav savienojams ar zinātniskās izziņas būtību.

Zinātniskās izziņas īpatnības ir saistītas arī ar zinātniskās izziņas aksiomām – noteiktiem pamatprincipiem, kurus bez speciāla pamatojuma pieņem par zinātniskās darbības izejas punktu.

Zinātniskās izziņas aksiomas: 1. Pastāv objektīva realitāte. 2. Objektīvā realitāte ir sistēmiski sakārtota. 3. Esamības sistēmiskums īstenojas pasaules būtiskajās sakarībās. 4. Būtisko sakarību tīkls veido pasaules attīstības objektīvo loģiku. 5. Pasaules attīstības objektīvā loģika ir izzināma.

Minētās aksiomas veido zinātniskās izziņas universālo pamatu jebkurā zinātnes nozarē vai apakšnozarē. Attiecībā uz pirmo aksiomu jāņem vērā, ka objektīvas realitātes jēdziens var kļūt par speciālo pārdomu priekšmetu filozofiski metodoloģiskā aspektā. Taču zinātniskās darbības robežās objektīvās realitātes eksistēšana nav problēma – tā ir zinātniskās izziņas aksioma. Teiktais pilnā mērā attiecas arī uz piekto aksiomu. Līdz ar to zinātniskā izziņa ir darbība, kas vērsta uz pasaules objektīvās loģikas atklāšanu. Tas nemaz nav tik vienkārši – izlauzties pie pasaules objektīvajām sakarībām, uztvert un saklausīt esamības būtību un tās apslēptās jēgas.

Zinātniskā izziņa ir noteiktas realitātes sfēras būtisko sakarību atklāšana noteiktā izpētes aspektā. Mūsdienu zinātnē atkarībā no izpētes aspekta viens un tas pats izziņas objekts var būt «sadalīts» starp vairākām zinātnes nozarēm. Piemēram, atoms noteiktā aspektā ir gan atomfizikas, gan ķīmijas izziņas objekts, molekula – ķīmijas un molekulārās fizikas objekts, dzīvība – bioloģijas, fizikas, ķīmijas un kibernētikas izziņas objekts. Dažām aktuālajām problēmām nepieciešama starpnozaru izpēte ar lietišķo un fundamentālo zinātņu integrāciju – piemēram, eitanāzijas (gr. «euthanasia» – viegla nāve) problēmā savstarpēji saistīti ir medicīniskais, tiesiskais un ētiskais aspekts.

Zinātniskā izziņa īstenojas divos līmeņos – empīriskā un teorētiskā. Šie izziņas līmeņi atšķiras pēc izziņas mērķiem, līdzekļiem un metodēm.

Empīriskās (gr. «empeiria» – pieredze) izziņas mērķis ir faktu informācija par noteiktas realitātes sfēras parādībām. Šādas informācijas ieguvei izmanto dažādus līdzekļus — zinātnisko aparatūru un citas speciālās ierīces. Izplatītākās empīriskās izziņas metodes ir zinātniskā novērošana un eksperiments.

Teorētiskās (gr. «theoria» — aplūkošana) izziņas mērķis ir faktu informācijas vispārināšana un izpratne. Atšķirībā no empīriskās izziņas šis izziņas līmenis neprasa speciālo aparatūru — teorētiskās izziņas vienīgais «līdzeklis» ir pētnieka analītiskais un radošais domāšanas spēks. Tāpēc teorētiskās izziņas metodes balstās uz loģiskās domāšanas formām — piemēram, dedukciju, indukciju un analoģiju.

Atšķirības starp zinātniskās izziņas līmeņiem ir visai būtiskas, taču reālajā izziņas procesā vienmēr īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība. Starp zinātniskās izziņas līmeņiem pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība, kurā izpaužas empīriskā un teorētiskā savstarpējā determinācija.

Empīriskā izziņa ir teorētiskās izziņas faktu pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskā izziņa parasti balstās uz empīriskās izziņas rezultātiem, jo iegūto faktu informāciju ir vajadzīgs zinātniski izskaidrot.

Teorētiskā izziņa ir empīriskās izziņas konceptuālais pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskās izziņas rezultāti gan balstās uz faktiem, gan nosaka faktu interpretācijas pamatievirzi. Līdz ar to faktu noteikta izpratne vienmēr ir teorētiski noslogota.

Minētā teorētiskās izziņas funkcija lakoniski izteikta vārdos: «Teorija ir karavadonis, bet eksperiments — kareivji.» Tāpēc būtu kļūdaini uzskatīt, ka teorētiskās zināšanas tiek iegūtas ar faktu vienkāršu vispārinājumu. Franču matemātiķis Anrī Puankarē (1854—1912) ir rakstījis: «Bieži vien apgalvo, ka eksperimentālā darbībā nedrīkst vadīties no kādām noteiktām idejām. Taču tas nav iespējams.» Faktu informācija tikai vedina uz domām par būtisko un nepieciešamo esamības parādību sakarību. Taču šo domu galīgais pamatojums īstenojas teorētiskās izziņas līmenī, tās īpatnību izpēte ir nopietna zinātniskās izziņas metodoloģijas problēma.

Nereti teorētiskā izziņa apsteidz esošo empīrisko pamatu un pat paliek aiz jutekliskās uztveres robežām — matemātikā, atomu un molekulu fizikā. Piemēram, mikropasaules realitātes izpratne subatomu (elementārdaļiņu) līmenī ar empīriskās izziņas metodēm praktiski nav iespējama. Šādās situācijās zinātniskās izziņas līmeņu sakarības īstenojas netieši — ar citu zinātnes apakšnozaru starpposmiem.

Zinātniskās izziņas līmeņu mijiedarbības pavirša izpratne var radīt maldīgo priekšstatu par apburtā loka situāciju: faktu izskaidrošanai nepieciešams noteikts teorētiskais (konceptuālais) pamats, taču šis pamats var balstīties tikai uz noteiktiem empīriskās izziņas rezultātiem. Paradoksa atrisināšanai jāņem vērā, ka zinātniskā izziņa ir process — gan faktu interpretācija, gan teorijas pilnība nepaliek nemainīga. Ar teorijas pilnveidošanos var mainīties atsevišķu faktu interpretācija, bet empīriskās informācijas padziļināta izpratne koriģē teorijas saturu. Līdz ar to jautājums par to, kas ir primārs un kas – sekundārs, šajā ziņā būtu loģiski nekorekts: zinātniskā izziņa balstās uz faktiem un atgriežas pie faktiem. Zinātniskās izziņas procesā tā īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība: teorētiskais bez empīriskā nav iespējams, bet empīriskais bez teorētiskā — nav vajadzīgs.

Jāņem vērā arī apstāklis, ka zinātniskās izziņas līmeņu atšķiršana nav pietiekams pamats zinātņu iedalījumam empīriskās un teorētiskās zinātnēs, kā tas nereti tiek darīts. Piemēram, tiek apgalvots, ka kriminoloģija ir empīriska zinātne. Būtībā jebkura zinātnes nozare vai apakšnozare ir empīriskā un teorētiskā vienība, kaut gan to samērs atsevišķās zinātnes jomās ir dažāds un var atšķirties visai būtiski. Piemēram, empīriskās informācijas īpatsvars matemātiskās zinātnēs ir minimāls, bet vēsturiskās zinātnēs informācija par faktiem un notikumiem veido šīs zinātnes nozares pamatsaturu. Atsevišķās nozares pastāv zinātnes virzieni ar krasi izteiktu empīrisko orientāciju — piemēram, empīriskā socioloģija. Taču jebkurā gadījumā empīriskai informācijai bez vispārinājuma un analīzes var būt tikai uzziņu informatīvā nozīme – pats par sevi empīriskais izziņas līmenis vēl neveido zinātni.

2. Zinātniskas izziņas robežas

Saistībā ar zinātniskās izziņas definīciju rodas jautājums par zinātnes robežām. Droši vien runāt par šādām robežām ir vērts trīs aspektos — saistībā ar objektīvās realitātes pasauli, vēsturiskā aspektā un saistībā ar zinātniskās izziņas mērķu un līdzekļu īpatnībām.

2.1. Absolūtā robeža. Zinātniskās izziņas absolūtā robeža ir objektīvās realitātes pasaule. Faktiski un loģiski objektīvā realitāte veido personības subjektīvās (psihiskās) realitātes pretstatu, bet šo pretstatu vienība aptver visu eksistējošo — cilvēku un tā apkārtējo pasauli. Bezgalīga un mūžīga objektīvā realitāte ir vienīgā un nekad īsti nesasniedzamā zinātniskās izziņas absolūtā robeža.

Pie līdzīga secinājuma nonākam, lietojot netiešo pierādījumu «izejot no pretējā». Pieņemsim, ka izziņas absolūtā robeža ir sasniedzama. Tas nozīmētu, ka pienāks laiks, kad cilvēka doma saplūdīs ar objektīvo realitāti. Taču šādā gadījumā tās jau nebūs divas dažādas realitātes sfēras, objektīvā un subjektīvā, tas būs viens un tas pats. Protams, minētā pieņēmuma īstenošana atrisinātu visas problēmas, jo notiktu ne tikai zinātniskās izziņas subjekta pašlikvidācija, bet arī atkristu vajadzība pēc paša cilvēka — Absolūtās esamības pasaulē viņam vienkārši nebūtu vietas.

Pats par sevi absolūtās robežas jēdziens var izraisīt neizpratni. Patiešām, ja jau runājam par kaut kā robežu, tad rodas jautājums: kas ir aiz robežas? Ja aiz tās nekā nav, tad tā nav īsta robeža – jebkura robeža taču nodala kaut ko no kaut kā cita. Taču, ja aiz robežas kaut kas ir, tā ir nevis absolūta, bet relatīva robeža. Kāpēc izveidojas loģiskā paradoksa situācija? Patiesībā robežas jēdziens ir spēkā tikai saistībā ar galīgām kopām, bet attiecībā uz bezgalīgām kopām par robežu var runāt vienīgi šā vārda pārnestā nozīmē. Būtībā absolūtās robežas jēdziens ir metafora (gr. «metaphora» — pārnešana) — izziņas paņēmiens, kad nezināmo skaidro salīdzinājumā ar kaut ko jau zināmu.

Absolūtas robežas būtība slēpjas bezgalības jēdzienā (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 6. nodaļu). Telpā un laikā ierobežotas — tātad galīgas — realitātes izpausmes principā ir izzināmas. Taču bezgalīga realitāte ir un mūžīgi paliks ārpus mūsu izziņas robežām — bezgalību nevar izprast ar kaut ko, kas pēc savas dabas ir galīgs. Tieši tāpēc cilvēka galīgā un relatīvā domāšana izrādās bezspēcīga pret Absolūtās esamības bezgalību un mūžību.

Līdz ar to zinātniskās izziņas absolūtā robeža būtībā ir tas, kas veido neizzināmā sfēru. Viduslaiku filozofijā šo robežu apzīmēja ar vārdkopu «ignoramus et ignorabimus» — nezinām un nezināsim. Tā nav kaut kā vienkārša nezināšana. Vācu filozofs un teologs Kūzas Nikolajs (1401-1461) izmantoja jēdzienu «docta ignorantia» («mācīta nezināšana»). Darbā «Par mācīto nezināšanu» viņš saistībā ar Dieva esamības problēmu dziļi un vispusīgi pamatoja ideju par bezgalīgās realitātes neizzināmību un neaptveramību.

Pēc trīssimt gadiem zinātniskās izziņas robežu problemātika rada atbalsi vācu filozofa Imanuela Kanta (1724—1804) darbā «Tīrā prāta kritika». Ar jēdziena «ding an sich» («lieta par sevi») pamatīgo analīzi viņš pārliecinoši pierādīja, ka mēģinājumi izprast izziņas absolūtās robežas ar racionāliem līdzekļiem ved cilvēka prātu neatrisināmu problēmu strupceļā. Runājot mūsdienu zinātnes valodā, tas nozīmē, ka dialogs ar objektīvo realitāti var īstenoties tikai netiešā ceļā. Šis ceļš ir radošas darbības process un tā rezultāti – vienīgais «tiltiņš», kas savieno cilvēku ar apkārtējo pasauli.

2.2. Vēsturiskās robežas. Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas izpaužas cilvēka darbības rezultātu pilnībā noteiktā laika posmā. Atšķirībā no nule izskatītās absolūtās robežas zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas nepaliek nemainīgas – tās ir horizontam līdzīgas relatīvas robežas, ar kuru sasniegšanu atklājas tālākas, plašākas un dziļākas izziņas pakāpes. Cilvēka izziņas process ir bezgalīgs telpā un laikā, tāpēc zinātniskās izziņas vēsturisko ierobežotību arī var uzskatīt par mūžīgu — protams, cilvēces eksistēšanas robežās.

Tas nozīmē, ka izzinātās realitātes robežas nemitīgi paplašinās un izzinātā sfēra kļūst arvien lielāka. Tiesa gan, teiktais ir spēkā tikai samērojot ar to, kas jau ir zināms. Tāpēc, ņemot vērā neizzinātā sfēru, mūsu zinātniskais optimisms kļūst mazliet mērenāks – jebkura galīga realitātes izpausme salīdzinājumā ar pasaules bezgalību ir ļoti mazs lielums. Stingri ņemot, visas esošās galīgās zināšanas pat nav salīdzināmas ar neizzinātā bezgalību – ar to, kas vēl nav zināms un kas pagaidām ir mūsu izziņas «terra incognita» jeb pilnīgi nezināms.

Līdz ar to mēs dzīvojam uz izzinātā un neizzinātā robežas — izzinātā sfēra kļūst plašāka, taču līdz ar to palielinās arī robežas ar neizzināto. Šis apstāklis liek izdarīt vēl vienu paradoksālu secinājumu: jo vairāk es zinu, jo vairāk es nezinu. Kāpēc tā sanāk? Zināšanu esošā apjoma (A) palielināšana (B) reizē paplašina arī mūsu redzesloku — priekšstatu par neizzinātā sfēru. Un otrādi, ar redzesloka sašaurināšanos kļūst mazāka arī neizzinātā sfēra — zinu mazāk, taču arī nezinu mazāk. Ja pieņemsim, ka šāda sašaurināšanās īstenojas līdz galīgai robežai – ģeometriskajam punktam, kuram nav nevienas telpas dimensijas, – tad var uzskatīt, ka persona ar šādu «redzesloku» ir sasniegusi absolūto patiesību. Nezināt neko un zināt visu būtu viens un tas pats.

Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas lika saprast, ka neizzinātais un neizzināmais nav viens un tas pats. Neizzinātā sfēra liecina par zinātniskās izziņas pabeigtību vēsturiski ierobežotā laika posmā. Tāpēc mēģinājumi pārdabiski skaidrot dabiskas parādības liecināja un liecina vienīgi par zinātnes neatrisinātajām problēmām, nevis par to principiālu neaptveramību ar cilvēka izpratnes spējām. Piemēram, pagaidām bez pietiekama zinātniska skaidrojuma paliek Visuma izcelsmes problēma, dažu neidentificētu lidojošo objektu (NLO) daba, kā ari vairākas cilvēka psihiskās darbības parādības.

Ne jau katrs pat patiess atzinums uzreiz pamatojams — zinātnes un prakses vēsturiskās ierobežotības dēļ. Ir latīņu spārnotais teiciens «temporis filia veritas» («patiesība ir laika meita») — respektīvi, patiesība ar laiku nāk gaismā. Piemēram, 19. gadsimta tiesu ballistikas un tiesu medicīnas ierobežotās iespējas neļāva atklāt vairākus noziegumus, bet ar mūsdienu kriminālistiskās ekspertīzes iespējām tas vairs nerada problēmas.

Nav izslēgtas arī situācijas, ka šodien var rasties vajadzība pēc jauniem pierādījumiem tam, kas jau bija pierādīts vakar. Piemēram, nozieguma izmeklēšana pēc jaunatklātiem krimināllietas apstākļiem var likt revidēt pat jau pierādītu versiju.

2.3. Priekšmetiskā robeža. Zinātniskās izziņas priekšmetiskā robeža izpaužas zinātnes mērķu un līdzekļu īpatnībās. Šī robeža balstās uz savdabīgu «pienākumu dalīšanu» starp dažādām garīgās kultūras jomām — zinātni, reliģiju un mākslu. Turklāt pastāv zinātniskai izziņai nepakļautas cilvēka dzīves problēmas, kuru risināšana ar zinātnes līdzekļiem izrādās mazefektīva vai pat nemaz nav iespējama.

Zinātne nav visvarena, tāpēc ne jau katrai cilvēka rīcībai var atrast zinātnisko pamatojumu. Galvenokārt tas attiecas uz visu, kas notiek mūsu sirds dziļumos un skar vissmalkākās dvēseles stīgas. Piemēram, vienīgi ar zinātnes līdzekļiem diez vai iespējamas izsmeļošas atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, laimi un mīlestību. Šādos gadījumos ne vienmēr ir iespējamas arī zinātniski precīzas definīcijas
atbilstoši loģikas prasībām.

Tāpēc situācijās, kuras pārsniedz zinātniskās izziņas kompetenci, tiek izmantotas ārpuszinātniskas izziņas formas un metodes. Piemēram, jēdzienam «mīlestība» diez vai kādreiz izdosies atrast viennozīmīgu būtisko pazīmju ekvivalentu – šajā ziņā tēlains apraksts ar daiļliteratūras līdzekļiem šķiet daudz efektīvāks. Lielisku mīlestības aprakstu atrodam arī Jaunajā Derībā: «Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas.. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.» (I.Kor. 13:4-7, 8, 13)

Līdz ar to saistībā ar izziņas robežām viss esošais dalāms trīs jomās: 1) izzinātais – tas, kas ir zināms; 2) neizzinātais – tas, kas pagaidām nav zināms; 3) neizzināmais – tas, kas paliek ārpus izzināmības robežas. Cilvēks nevar neko nezināt, taču viņam nav dots arī zināt visu – pretējā gadījumā mēs kļūtu līdzīgi Dievam. Zinātniskās izziņas reālā robeža atdala zinātnes pagātni no tās nākotnes – atdala izzinātā un neizzinātā sfēras. Bet zinātnes tagadni būtībā veido viens vienīgais uzdevums – saistīt zināmo ar nezināmo.

3.Zinātniskuma prasības

Uz iepriekšminētajām zinātniskās izziņas īpatnībām balstās zinātniskuma prasības, kuras izveidojās zinātnes attīstības gaitā. Zinātniskuma prasības ir kritēriji (gr. «kriterion» – mēraukla), kas ļauj pieskaitīt izziņas rezultātus pie zinātniskās izziņas sfēras. Būtībā tās ir zinātniskās izziņas normatīvās prasības, kuras nodala zinātni no citām garīgās kultūras jomām.

3.1. Racionāls pamatojums. Zinātniskās izziņas rezultātu racionāls pamatojums nozīmē, ka tie balstās uz saprātīgiem (lat. «ratio» – saprāts, prāts) argumentiem. Protams, zinātniskās izziņas process nav brīvs arī no psihiskās darbības emocionālās sfēras – piemēram, zinātniskās hipotēzes bieži vien balstās uz intuīciju un zinātnieka pārliecību par savu zinātnisko pieņēmumu patiesumu. Taču zinātniskās izziņas galīgajiem rezultātiem jābūt pamatotiem ar racionāliem līdzekļiem – tikai šādu pamatojumu var uzskatīt par pietiekamu.

Piemēram, grūti atzīt par racionāli pamatotiem akadēmiķa Andra Buiķa [partija “Vienotība”] apgalvojumus, ka Mēness ir citplanētiešu bāze un ka Zemes iekšienē eksistē vesela pasaule, kuru apdzīvo augsti attīstīta civilizācija (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 90.-91. lpp.). Protams, ka šādi un līdzīgi visai eksotiski pieņēmumi ir pilnīgi iespējami, – taču tie jāvērtē nevis pēc zinātniskās izziņas, bet blakuszinātniskās fantastikas prasībām.

Racionāla pamatojuma prasībai neatbilst arī atsaukšanās uz ievērojamas personas autoritāti. Loģikā šādu paņēmienu dēvē par argumentu «ipse dixit» («viņš pats to teica»), ko plaši izmantoja jau Pitagora skolas mācekļi. Atsaukšanās uz autoritāti ir ļoti apšaubāms argumentācijas paņēmiens – tādējādi var parādīt vienīgi sava viedokļa līdzību ar ievērojama zinātnieka uzskatiem. Taču šāda atsaukšanās vēl neliecina par to, ka paša autora viedoklis atbilst patiesībai.

Minēsim kāda pamatojuma piemēru, kas var likties ļoti pārliecinošs: «Nobela prēmijas laureāti saka: mēs nonākam pie tā, ka Visuma likumos ir iekļauta iekšā inteliģenta būtne. To saka Nobela prēmijas laureāti 1999. gadā!» (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 119. lpp.). Neapspriežot problēmu pēc būtības, var droši apgalvot, ka minētais arguments pats par sevi neko nepierāda. Nobela prēmijas laureāti ir cilvēki, bet cilvēki var maldīties – it sevišķi jautājumos, kas tieši neietilpst viņu profesionālās darbības laukā. Piemēram, ja kāds zinātnieks spēlē klavieres, tad tas nemaz nenozīmē, ka visi viņa spriedumi mūzikas jomā ir pilnīgi pieņemami profesionālo pianistu aprindās.

3.2. Pārbaudāmība. Zinātniskās izziņas rezultātu pārbaudāmības prasība īstenojas ar empīrisko vai teorētisko pārbaudāmību. Teorētiskā pārbaudāmība izpaužas iegūto atziņu loģiskā secināšanā no esošajiem zinātnes atzinumiem. Empīriskās pārbaudāmības iespējas izpaužas verifikācijas un falsifikācijas principos.

Domas saturs ir verificējams (lat. «verus» — patiess, «facere» — taisīt), ja tas pieļauj empīriska pamatojuma iespēju. Domas saturs ir falsificējams (lat. «falsus» – aplams), ja tas pieļauj empīriska atspēkojuma iespēju. Verifikācijas un falsifikācijas nozīmes ir savstarpēji aizstājamas. Piemēram, kāda cilvēka vainas pierādījums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma atspēkojumam, un otrādi — kāda indivīda vainas atspēkojums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma pierādījumam.

Jāņem vērā, ka verifikācijas un falsifikācijas principi ir attiecināmi ne tikai uz reālo, bet arī iespējamo empīrisko pārbaudāmību. Piemēram, spriedums «eksistē citplanētu civilizācijas» nav ne verificējams, ne falsificējams mūsdienu zinātnes un prakses attīstības robežās, bet nākotnē tāds pamatojums principā nav izslēgts.

Domas saturs ir neatrisināms (N), ja tas nav verificējams (V) un nav falsificējams (F). Verifikācijas un falsifikācijas kritēriji dod iespēju atšķirt zinātņu un ārpuszinātņu problēmas. Zinātnes atzinumi pieļauj empīriska pamatojuma vai atspēkojuma iespējas — ārpuszinātniskās idejas un hipotēzes šādas iespējas izslēdz. Piemēram, apgalvojumiem «eksistē aizkāpa dzīve» un «es ticu reinkarnācijai» empīriskais pamatojums vai atspēkojums nav iespējams — tie ir reliģijas jautājumi, kas atrodas ārpus zinātnes jomas. Bet, ja kāds cilvēks nopietni apgalvo, ka tieši viņš šodien ar savu garīgo spēku izklīdinājis negaisa mākoņus, tad te atliek tikai noplātīt rokas un pateikties par izdarīto pakalpojumu.

Verifikācijas un falsifikācijas principi darbojas tikai reālās esamības pasaulē. Piemēram, pasaku realitāte nav falsificējama, jo tajā viss ir iespējams. Pasakās pieļaujami arī zinātnes likumu pārkāpumi – pasaku pasaule ir virtuāla realitāte ar saviem likumiem un noteikumiem (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļa).

3.3. Objektivitāte. Ārpuszinātniskās darbības sfērās nošķirt objektīvo no subjektīvā nav iespējams, jo te personiskais aspekts tieši vai netieši ietilpst arī darbības rezultātos. Piemēram, mākslas darbs ir gleznotāja, mūziķa vai rakstnieka tēlainās domāšanas rezultāts. Taču mākslas tēla būtību veido nevis pasaules objektīvās sakarības kā tādas, bet galvenokārt autora subjektīvā attieksme pret pasauli, sabiedrību un cilvēku attiecībām — tas ir noteikts pasaules redzējums atbilstoši personiskajam pasaules uzskatam, dzīves pieredzei un mākslinieciskajām vērtībām.

Atšķirībā no citām izziņas jomām zinātniskās izziņas rezultātiem jābūt maksimāli brīviem no zinātnieka politiskajām, ideoloģiskajām, reliģiskajām un citām vērtīborientācijām, kuras tieši nav saistītas ar pētāmā objekta dabu un būtību. Piemēram, sabiedriskās domas socioloģiskajās aptaujās faktus nedrīkst pielāgot vēlamiem vai «pasūtītiem» rezultātiem atbilstoši atsevišķu sociālo slāņu, grupu vai partiju interesēm. Gadījumā ja tas tiek darīts, socioloģija pamet zinātnes lauku un kļūst par politikas kalponi [praksē plaši izplatīta parādība]. Teiktais pilnīgi attiecināms arī uz vēstures modernizāciju — pagātnes novērtējumu, kurš balstās uz valdošās ideoloģijas principiem. Ja vēsturnieka darbības pamatmotivācija ir nevis objektīvā patiesība, bet centieni izdabāt šīs pasaules varenajiem, tad šāds «zinātnieks» būtībā nodarbojas nevis ar zinātni, bet ar blakuszinātnisko prostitūciju [arī plaši izplatīta parādība].

Prasība pēc zinātniskās izziņas rezultātu objektivitātes paredzēta arī Zinātniskās darbības likumā: viens no zinātnieka pienākumiem ir nodrošināt pētījumu objektivitāti (6.1. pants), zinātnieks atbild par savu zinātnisko pētījumu rezultātu objektivitāti (7.p. 1.d.).

Par zinātniskās izziņas subjektivitāti var runāt vienīgi saistībā ar zinātnieka ceļiem pie objektīvās patiesības. Tie patiešām ir ļoti «subjektīvi» tajā ziņā, ka jebkurš zinātnieks parasti ir kāda zinātniska virziena vai zinātniskās skolas piekritējs, tāpēc apzināti vai neapzināti viņš vadās pēc noteiktām zinātniskās izziņas paradigmām (gr. «paradeigma» – paraugs) – izpētes konceptuālajiem principiem un metodēm. Taču patiesības atklāšanā šāda subjektivitāte nemaz netraucē, gluži otrādi — efektīvas paradigmas ievirza un stimulē pētnieka radošo aktivitāti, nodrošinot izziņas rezultātu objektivitāti atbilstoši izvirzītajiem zinātniskās darbības mērķiem.

3.4. Pieejamība. Zinātniskās izziņas rezultātu pieejamība nozīmē, ka jebkura persona ar atbilstošu profesionālo sagatavotību var pārliecināties par noteikta pētījuma kvalitāti. Ja šāda pieejamība nevar tikt nodrošināta vai no tās izvairās, tad rodas pamatotas šaubas par pētījuma objektivitāti un zinātnisko kvalitāti.

Citiem vārdiem sakot, zinātniskās izziņas rezultātiem ir intersubjetīvs raksturs – tiem jābūt vispārnozīmīgiem un virspersoniskiem. Piemēram, vārdkopa «saskaņā ar saņemtajām ziņām» ir zinātniski tukša, ja autors nevar vai negrib atbildēt uz trim vienkāršiem jautājumiem: 1) par kādām ziņām ir runa? 2) kādā veidā tās iegūtas?
3) vai ir nodrošināta iegūto ziņu neatkarīga pārbaude? Lai izvairītos no šiem jautājumiem, dažreiz tiek izmantots viltīgi gudrs paņēmiens — aizbildināšanās ar iegūtās informācijas slepenību, kuras saturs, protams, nav izpaužams. Dažreiz šo argumentu pastiprina ar mājienu uz specdienestu pasūtījumu – piemēram, saistībā ar kādas anomālijas vai neidentificētu lidojošo objektu izpēti.

Pētījumu rezultāti, kuri patiešām nav domāti atklātai publicēšanai, līdz noteiktam laikam paliek ar slepenības zīmi — par ko nedrīkst runāt, par to nav jārunā. Šāda situācija ir paredzēta arī Zinātniskās darbības likuma 9. pantā: «Likuma noteiktajos gadījumos piekļūšanu informācijai, kas attiecas uz zinātniskajiem pētījumiem, var ierobežot.» Taču ziņot par pētījumu rezultātiem un reizē atteikties sniegt informāciju par to ieguves līdzekļiem — kā to saprast? Politiska konkurenta kompromitācijai šāds paņēmiens būtu visai efektīvs, taču ar zinātniskās darbības būtību «slepenības loģika» nav savienojama.

3.5. Sistēmiskums. Ja pasaulē valda noteikta kārtība, tad izteikt esamības sistēmisko sakārtotību var arī ar zinātnes līdzekļiem. Tāpēc zinātniskā izziņa pēc savas dabas nevar un nedrīkst būt nesistēmiska. Zinātniskās izziņas rezultātus veido loģiski sakārtota zināšanu sistēma, kura nepretrunīgi izskaidro noteiktas realitātes sfēras parādības.

Viens no svarīgākajiem zinātniskās izziņas sistēmiskuma aspektiem ir zinātniskās terminoloģijas noteiktība. Tas nozīmē, ka zinātniskiem terminiem jābūt definētiem atbilstoši loģikas prasībām — precīzi un nepārprotami. Attīstoties zinātniskajai izziņai, definīciju saturs var mainīties, tāpēc terminoloģijas precizēšana ir viens no
svarīgākajiem zinātnieku uzdevumiem.

Diemžēl arī zinātniskie darbinieki bieži vien pienācīgi nenovērtē pamatjēdzienu definīcijas. Definīciju trūkums vai nevīžība jēdzienu definēšanā liecina par domāšanas konceptuālo nenoteiktību vai par vienkāršu slinkumu – precīza definīcija prasa laiku. Terminoloģijas precizitāte ir zinātniskuma obligāta prasība, pretējā gadījumā domas, prātojumi un argumentācija kļūst nesistēmiska – neskaidra un nepamatota.

Nule izskatītās piecas zinātniskuma pamatprasības veido zinātniskās izziņas nepieciešamo pazīmju sistēmu. Tas nozīmē, ka kaut vai vienas šīs pazīmes trūkums izslēdz noteiktu mācību vai koncepciju no zinātniskās izziņas sfēras. Jāņem vērā arī tas, ka jebkura no minētajām prasībām atsevišķi vēl nav pietiekams zinātniskās izziņas kritērijs. Tikai šo kritēriju sistēmiskā vienība nosaka pētījuma rezultātu atbilstību zinātniskās darbības prasībām.

3.6. Zinātniskuma veidi. Vērtējot izziņas rezultātu atbilstību zinātniskuma prasībām, nedrīkst aizmirst arī par attīstības principu. Zinātnes vēsturē ir mainījušies gan zinātniskuma paraugi, gan priekšstati par zinātnes būtību un tās sociālajām funkcijām – piemēram, Jaunajos laikos par zinātniskuma ideālu tika atzīta matemātika un dabaszinātnes.

Amerikāņu filozofs Pols Feierābends uzskata, ka zinātniskuma prasības ir relatīvas un tās pamato vienīgi zinātnieku konvencijas jeb savstarpējās vienošanās. Tam grūti piekrist, jo nerakstītas vienošanās par zinātniskuma kritērijiem nav pašu zinātnieku brīvas fantāzijas — šādas konvencijas balstījās un balstās uz zinātnes evolūcijas objektīvām likumsakarībām. Zinātniski metodoloģiska relatīvisma koncepcija būtībā atceļ zinātniskuma prasību objektivitāti un ļauj pasludināt par zinātnisku jebkuru ideju, hipotēzi vai mācību [pēc Feierābenda pieejas amerikāņi ar vienkāršu balsojumu, kurš tika speciāli sagatavots, lobējot politiski nepieciešamo lēmumu, izslēdza no psihisko slimību saraksta homoseksuālismu, kas kļuva par sākumu organizētai perversiju izplatīšanai un uztiepšanai visā pasaulē].

Zinātnes attīstības aspekts saistībā ar zinātniskuma prasībām jāievēro arī tāpēc, ka vairākām mūsdienu zinātnes nozarēm ir bagātīga priekšvēsture. Piemēram, ķīmiju līdz tās attīstības zinātniskajam periodam dēvēja par alķīmiju (prievārds «al» norāda uz tās izplatību arābu zemēs). Alķīmijas mācība, kura radās senajā Ēģiptē, balstījās uz divām svarīgām idejām — ar «filozofu akmeņa» palīdzību var pārvērst vienkāršos metālus par zeltu un ar «dzīvības eliksīra» atklāšanu var dod cilvēkiem mūžīgu jaunību. Kaut gan mūsdienu izpratnē šīs idejas pilnīgi neatbilst zinātniskuma prasībām, seno un viduslaiku alķīmiķu eksperimentālā darbība būtībā veidoja ķīmijas zinātniskos pamatus.

Zinātniskuma kritēriju problēmu nedrīkst jaukt ar jautājumu par zinātniskuma veidiem. Zinātniskuma prasību īstenošana var būt saistīta ar īpatnībām, kuras piemīt atsevišķai zinātnes nozarei vai kādai zinātņu grupai. Tas neatceļ zinātniskuma prasību vispārējo raksturu, taču zinātniskuma veids fizikā vai bioloģijā nevar neatšķirties no tā izpausmes formas sociālajās un humanitārajās zinātnēs.

Tāpēc atsevišķa zinātniskuma veida absolūtizācija un tā īpatnību izplatīšana uz zinātnisko izziņu kopumā diez vai būtu metodoloģiski konstruktīva. Piemēram, par zinātniskuma ideālu nereti uzskata matemātiku — atbilstoši tradīcijai, ko iedibinājis sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors (ap 570—ap 500 p. m. ē.). Visai zīmīga šķiet arī vārda «matemātika» etimoloģija (gr. «mathema» — zinātne). Savā ziņā matemātika patiešām ir zinātniskuma paraugs, kura sasniegšana būtu vēlama arī citās zinātnes nozarēs. Taču zinātniskās izziņas realitāte ir tāda, ka matemātika bija un paliks zinātniskuma karaliene — tās ideālam pārējās zinātnes var tuvoties, taču pilnīgi atbilst «karalienes» prasībām būtībā nozīmētu zaudēt savas zinātniskās izziņas sfēras objektu.

Nav grūti saprast, ka zinātniskuma pārāk šaura izpratne izslēdz no zinātniskās izziņas jomas visas zinātņu nozares, izņemot matemātiku. Ja pretenzijas uz zinātniskuma ideālu nedaudz mīkstina, tad zinātnes sfēra paplašināsies ar dabaszinātnēm — zinātnes nozarēm, kuras balstās uz novērošanu un eksperimentu. Te jāņem vērā, ka latīņu valodas vārdam «scientia» (zinātne, zināšanas) vairākās valodās atbilst zinātnes jēdziens šā vārda plašākā nozīmē — piemēram, krievu valodā vārds «наука» , vācu valodā vārds «Wissenschaft». Taču angļu valodā ar vārdu «science» parasti ir domātas vienīgi dabaszinātnes, par ko liecina arī angļu un amerikāņu autoru teksti.

Dabaszinātņu un matemātikas īpašo statusu zinātniskās izziņas sistēmā parasti pamato ar augsto precizitātes pakāpi. Bet kas ir «precizitāte»? Krievu valodas vārdam «точный» (precīzs) latviešu valodā atkarībā no konteksta atbilst vairāki vārdi, piemēram: «precīzi svari» (точные весы), «precīzs laiks» (точное время), «smalkmehānika» (точная механика) . Vēl viena precizitātes nozīme ir saistīta ar tradicionālo zinātņu dalījumu eksaktajās zinātnēs (kr. «точные науки») un visās pārējās. Taču būtībā šāds dalījums ir ļoti nosacīts, jo jēdziena «precizitātes augstā pakāpe» saturs ir nenoteikts.

Piemēram, biologs droši apgalvos, ka, salīdzinot ar psiholoģiju, viņa zinātnes precizitātes pakāpe ir daudz augstāka. Ķīmiķis par bioloģiju pamatoti izteiksies, ka tā pagaidām ir neprecīza zinātne un ka nebūtu par ļaunu tās «ķimizācija», savukārt fiziķis var novēlēt ķīmijas «fizikalizāciju». Visbeidzot, matemātiķis ar vēl lielāku pārliecību paziņos, ka visas zinātnes, izņemot matemātiku, ir neprecīzas. Tātad izrādās, ka saistībā ar zinātniskuma prasībām precizitātes jēdziens ir relatīvs – jebkurai zinātnes nozarei ir sava precizitātes rakstura īpatnības.

4. Zinātnes alternatīvas

Zinātne nav vienīgā garīgās kultūras forma, tāpēc blakus zinātniskām mācībām pastāv arī to alternatīvas (lat. «alter» — cits). Bet kas ir mācība? Loģikas ziņā mācība ir konceptuālas sistēmas paveids.

Konceptuāla sistēma ir loģiski sakārtota atziņu kopa. Konceptuālas (lat. «conceptus» — doma) sistēmas jēdziens ir maksimāli universāls un aptver visu, kas atbilst minētajām pazīmēm. Piemēram, konceptuālās sistēmas ir ceļu satiksmes noteikumi, krimināllikums, kristīgā mācība, zinātniskā teorija.

Mācība ir konceptuāla sistēma garīgās kultūras jomā. Mācības jēdziens aptver visas garīgās kultūras formas — zinātni, reliģiju un mākslu. Atšķirībām atsevišķu mācību mērķos dotajā gadījumā nav nozīmes — mācība var būt virzīta gan uz īstenības izskaidrojumu (zinātniskā mācība), gan uz sociālas un personiskas jābūtības pamatojumu (politiskā ideoloģija, reliģijas mācība).

Noteiktas mācības saturs nosaka atbilstošu ideju un koncepciju pamatievirzi. Piemēram, pastāv zinātnes un reliģijas koncepcijas par cilvēka rašanos. Kosmoloģijā pastāv dažādas koncepcijas par Visuma rašanos, bioloģijā — par dzīvības rašanos, kriminoloģijā – par noziedzības cēloņiem.

4.1. Mācību veidi

Mūsdienu garīgās kultūras izpausmju dažādība rada mācību klasifikācijas problēmu. Vadoties pēc zinātniskuma prasībām, mūsdienu mācības dalāmas trīs grupās — zinātniskās, ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās mācības.

4.1.1. Zinātniska mācība. Zinātniskās mācības ir empīriski vai loģiski pamatotas konceptuālas sistēmas. Šādas mācības atbilst zinātniskuma prasībām un pamatvilcienos sakrīt ar zinātniskās teorijas jēdzienu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.4. sadaļu). Piemēram, zinātniskuma kritērijiem atbilst sengrieķu matemātiķa Eiklīda (365—300 p. m. ē.) ģeometrijas sistēma, angļu dabaspētnieka Čārlza Darvina (1809-1882) evolūcijas mācība, čehu dabaszinātnieka Johana Gregora Mendeļa (1822—1884) ģenētikas mācība, fiziķa Alberta Einšteina (1879—1955) relativitātes teorija. Zinātniskās teorijas jēdziens ir loģiski pakārtots plašākam mācības jēdzienam, bet mācība — konceptuālās sistēmas jēdzienam.

Dažas mācības tradicionāli pieskaita pie zinātniskajām teorijām, kaut gan īstenībā šādas mācības pilnīgi neatbilst visām zinātniskuma prasībām — it sevišķi tas raksturīgi mācībām bez pietiekama faktiskā pamatojuma. Piemēram, Zigmunda Freida (1856—1939) visai populārā psihoanalīzes mācība par neapzinātiem cilvēka psihes procesiem lielā mērā balstās uz pacienta sapņu un spontānu asociāciju analīzi un to turpmāko racionālo izskaidrojumu. Austriešu psihiatra un psihologa zinātniskais un vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņš mēģināja izprast neapzināto sfēru nevis pēc sapņu grāmatām, bet gan izmantojot zinātniskās analīzes līdzekļus. Taču uzmanīga Freida darbu lasīšana atklāj, ka visai bieži viņš pielāgoja faktus (piemēram, sapņu analizē) savas mācības pamatatziņām — redzēja tikai to, ko gribēja redzēt. Tātad nebija īsti nodrošināta viena no zinātniskuma prasībām — pētīšanas rezultātu objektivitāte.

4.1.2. Ārpuszinātniska mācība. Ārpuszinātniskās mācības ir konceptuālas sistēmas, kas neprasa racionālo pamatojumu. Runa ir vispirms par šādu mācību pamatprincipiem — tie balstās nevis uz zinātniskās izziņas prasībām, bet uz ticību.

Piemēram, reliģijas mācības balstās uz noteiktiem dogmatiem (gr. «dogma» — uzskats) — aksiomām, ko baznīca atzinusi par neapšaubāmām dievišķās izcelsmes patiesībām. Tā viens no galvenajiem kristīgās mācības dogmatiem ir ceturtajā gadsimtā pasludinātais Svētās Trīsvienības princips — Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vienība. Katoļu baznīcā paliek spēkā 1870. gadā pasludinātais Romas pāvesta nemaldīguma (kr. «непогрешимость») princips «ex cathedra» — attiecībā uz visiem katoļu baznīcas galvas atzinumiem, kas ir saistīti ar ticības un morāles jautājumiem.

Teiktais nenozīmē, ka reliģijas mācības paliek bez jebkura pamatojuma — reliģijas garīgās vērtības sakņojas noteiktās kultūrvēsturiskās tradīcijās un cilvēces praktiskajā pieredzē. Reliģijas mācību ētiskā puse būtībā pilda arī visas zinātniskās teorijas funkcijas attiecībā uz cilvēka dzīves un darbības pamatievirzi.

Jāņem vērā arī tas, ka reliģijas mācību sistēmiskais izklāsts, skaidrojums un pamatojums ir teoloģijas (gr. «theos» — dievs, «logos» — mācība) priekšmets. Visās mūsdienu kristīgajās pamatkonfesijās, kā arī islamā, budismā un jūdaismā pastāv plaši izvērstas teoloģijas sistēmas ar vairākām apakšsistēmām. Piemēram, kristīgās teoloģijas tradicionālās apakšnozares ir fundamentālā, dogmatiskā, morālā un praktiskā teoloģija. Kaut gan reliģijas mācības īsti neatbilst zinātniskuma prasībām, nav arī loģisko šķēršļu Dieva esamības aksiomas pieņemšanai (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība”6.2. sadaļu). Tāpēc reliģijas mācību problemātikas izpēte teoloģijā ir pilnīgi iespējama ar racionāliem līdzekļiem. Šajā ziņā reliģija nav izņēmums — piemēram, māksla arī nav zinātne, taču mākslas teorija (estētika) ir viena no zinātnes nozarēm. Arī teoloģijas doktora (Dr. theol.) grāds ietilpst Latvijas Republikas zinātnisko grādu nomenklatūrā.

Viena no mūsdienu garīgās dzīves īpatnībām ir tā, ka daudzu cilvēku reliģiskās vajadzības īstenojas ārpus baznīcas. Runa ir par ārpuskonfesiju, nekanonisko ticību. Arī Latvijā nekanoniskās kustības pēdējo gadu laikā ir strauji izplatījušās un dažu aprindu vidū kļuvušas visai populāras – piemēram, «Prieka Vēsts» un «Jaunā Paaudze». «Pēdējās Derības» draudzes («Visariona baznīca») dibinātājs 1991. gadā pasludināja sevi par garīgo Skolotāju un Kristus otro reinkarnāciju.

Nekonfesionālās kustības parasti dēvē par netradicionālajām reliģijām, bet šādu kustību līderi un piekritēji paši tās sauc par jaunā laikmeta reliģijām. Vai «jaunas reliģijas» patiešām ir kas jauns? Atšķirībā no sistēmiski sakārtotajām tradicionālajām reliģijas mācībām šādas «mācības» neatbilst pat konceptuālās sistēmas prasībām. Tāpēc nopietni analizēt «jauno reliģiju» saturu nav vērts – to pamatus veido kompilatīvie aizguvumi no dažādām reliģijas mācībām un elementāras viengabalainības trūkums.

Parasti šādi aizguvumi saistīti ar pretenzijām uz kādas tradicionālās konfesijas mācības «radošo attīstību», bet galu galā notiek šis mācības pamatu izkropļošana. Teiktais visai raksturīgs pseidoevaņģēliskām «neokristīgajām» mācībām, kuru saturu veido galīgi brīva un maksimāli vienkāršota Bībeles tekstu interpretācija, piepinot klāt austrumu reliģiju, pagānisma un primitīvas maģijas elementus. Piemēram, šāda ir 1968. gadā ASV nodibinātā reliģiskā apvienība «Dieva bērni» («Mīlestības ģimene»), kuras līderis Deivids Bergs pasludināja sevi par Mozu.

Līdzīga ir 1954. gadā Dienvidkorejā nodibinātā «Apvienošanas baznīca» («Unifikācijas baznīca») ar pilnu nosaukumu «Svētā Gara asociācija vispasaules kristiešu apvienošanai». Saskaņā ar šīs mācības būtību Vecās Derības laikmetā «pirmajam Ādamam» neizdevās īstenot Dieva Valstību uz Zemes, neveiksme gaidīja arī «otro Ādamu» Jaunās Derības laikmetā – Jēzu Kristu. Tāpēc «Pēdējās Derības» laikmetā šī misija ir uzticēta «trešajam Ādamam» – jaunās baznīcas dibinātājam Mūnam, kurš aicināts īstenot mesijas funkcijas mūsdienu pasaulē un atbrīvot cilvēci no ļaunuma. Spriežot pēc mūnistu reklāmām, viņu «baznīca» darbojas gandrīz divsimt valstīs, bet 1996.gadā tās dibināšanas konference notika arī Latvijā.

Visai raksturīgi ir tas, ka daudzas «jaunās reliģijas» pretendē uz visu esošo pasaules un nacionālo reliģiju apvienošanas misiju. Protams, noteiktas lokālas funkcijas var veiksmīgi pildīt arī mākslīgs veidojums – piemēram, Morzes ābeces valoda. Taču reliģijas mācību veidošana un attīstība ir dabisks process – līdzīgi sarunvalodai tas sakņojas tautu mentalitātē un kultūrvēsturiskajās tradīcijās. Šis apstāklis izskaidro arī starptautiskajai saziņai domātās vienotās sarunvalodas esperanto neveiksmīgo likteni. Pasludināto «reliģijas esperanto » kosmopolītisko misiju gaida tāds pats liktenis. Vienu vienotu reliģiju visai pasaulei principā var ieviest nevis ar gara spēku, bet tikai ar karaspēku.

4.1.3. Pseidozinātniskā mācība. Pseidozinātniskās mācības balstās uz vāji pamatotiem pieņēmumiem, kas tiek uzdoti par droši ticamu patiesību. No vienas puses, šādas mācības neatbilst praktiski nevienai zinātniskuma prasībai, no otras – var radīt zinātniskas teorijas ilūziju. Daudzu pseidozinātnisko mācību vēsturiskais un konceptuālais pamats ir okultisms, misticisms un maģija.

Okultisms (lat. «occultus» – slepens, apslēpts) balstās uz pieņēmumu, ka pasaulē pastāv zinātniskai izziņai nepieejami pārdabiski spēki – tos spēj izprast un sev pakļaut tikai izredzētas, sevišķi uzticamas un psiholoģiski sagatavotas personas.

Misticisms (gr. «mystikos» – noslēpumains) ir ticība tam, ka pastāv tieša intuitīva cilvēku saskarsme ar pārdabiskiem spēkiem.

Maģija (gr. «mageia» – burvība) ir darbība ar mērķi izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku un apkārtējo pasauli. Maģija ir viena no pirmatnējās reliģijas formām, uz kuru vēlāk balstījās māņticība («neīsta ticība») — īstas ticības pretstats. Arī mūsdienu maģija un māņticība izpaužas ticībā cilvēka iespējām tieši sasniegt vēlamo rezultātu ārpus mērķtiecīgas darbības.

Dažas pseidozinātniskās mācības izveidojās samērā nesen, taču lielākoties šādu mācību vēsturiskās saknes slēpjas sirmā senatnē. Līdzīgi «jaunajām reliģijām» vairākas pseidozinātniskās mācības būtībā neatbilst konceptuālas sistēmas prasībām.

Astroloģija (gr. «astron» — zvaigzne) ir mācība par reālo notikumu un cilvēka dzīves determināciju ar debess spīdekļu un planētu izvietojumu. Daži mūsdienu astrologi apgalvo, ka pēc zvaigznēm var veiksmīgi prognozēt pat lidmašīnu un kuģu «likteni» un tādējādi novērst katastrofas — līdzīgi cilvēkam arī tehnikai taču ir savas «dzimšanas dienas»!

Jāņem vērā, ka astronomija (gr. «nomos» – likums) kā zinātnes nozare ir astroloģijas (lat. «logos» – mācība) «radiniece» tikai pēc mācību nosaukuma vienādā etimoloģiskā pamata. Abas mācības radās Ēģiptē un Babilonijā kā dažādas mācības ar atšķirīgām sociālajām funkcijām garīgās kultūras sistēmā. Patlaban astroloģisko prognožu statistiskā pārbaude liecina vienīgi par to, ka horoskopu pareģojumi piepildās ne biežāk par nejaušām sakritībām. Personām, kuras par to nav pārliecinātas, ir iespēja griezties pēc atbilstošiem pakalpojumiem speciālās iestādēs — piemēram, Rīgas astroloģiskajā salonā «Astroselena» (2007).

Numeroloģija (lat. «numerus» – skaitlis) ir mācība par skaitļu maģisko nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē. Nereti pat izglītoti cilvēki visai nopietni runā par skaitļu ietekmi uz reālo notikumu gaitu – «nelaimīgais skaitlis 13», «Sātana skaitlis 666» – vai meklē likumsakarības starp burtu skaitu cilvēka vārdā un uzvārdā un viņa dzīves gaitu un likteni.

Līdzīgi astroloģijas mācībai numeroloģijas vēsturiskās saknes ir saistītas ar seno laiku garīgās kultūras attīstību. Aristotelis darbā «Metafizika» argumentēti apšaubīja «skaitļu teorijas» pamatotību, analizējot aplamus secinājumus, kad skaitļi tika pieņemti par patstāvīgām būtībām un lietu cēloņiem. Bet kāds mūsdienu autors visai nopietni apgalvo, ka skaitlis ir psihiskās enerģijas universālais pārnesējs: «Skaitļa ideālā puse atklājas ar informācijas būtību, cilvēka gribu, domu un psihisko enerģiju.»

Zīlēšana balstās uz pieņēmumu, ka ar noteiktu priekšmetu palīdzību var pareģot nākotni. Labi zināmi dažādi zīlēšanas veidi – ar kauliņu vai spoguli, kāršu likšana, pat zīlēšana kafijas biezumos. Viena no senākajām zīlēšanas mācībām ir hiromantija (gr. «cheir» – roka, «manteia» — pareģošana) zīlēšana pēc rokas līnijām.

Līdzīgi astroloģijai un numeroloģijai, zīlēšanas pareģojumi dažreiz piepildās sagadīšanās dēļ, kas, protams, neliecina par likumsakarību. Taču, spriežot pēc reklāmas, arī šai pakalpojumu sfērai ir pieprasījums — piemēram, Rīgā darbojas zīlēšanas salons «Zeme un likteņi» (2007) un citas iestādes ar līdzīgu ievirzi.

Ufoloģija (angl. UFO – unidentified flying object) balstās uz pieņēmumu par neidentificētu lidojošo objektu (NLO) saistību ar citplanētu civilizāciju eksistēšanu. Pati par sevi ideja par citplanētu civilizācijām nav jauna. Piemēram, darbā «Par bezgalību, Visumu un pasaulēm» itāliešu filozofs Džordāno Bruno (1548-1600) izvirzīja hipotēzi, ka pastāv neskaitāmas pasaules un ka tās ir apdzīvotas. Taču mūsdienu ufologi šo pieņēmumu pasludināja par pamatotu patiesību un izdarīja atbilstošus secinājumus.

Piemēram, tiek droši apgalvots, ka komētas esot «vēstules» no Visuma, ka jau ilgu laiku regulāri notiekot dažu «kontaktpersonu» dialogi ar citplanētiešiem, ka uz Zemes darbojoties diezgan agresīvas marsiešu civilizācijas «rezidenti». Jautājums Latvijas ufologu vadītājam: «Vai Jums ir informācija par cilvēku vardarbīgu aizvešanu uz citplanētu civilizācijām?» Atbilde: «Jā. Pastāv zemes sagrābšanas mēģinājumi.. Tiek mēģināts krustot citplanētu civilizācijas ar mūsu civilizācijas pārstāvjiem.»

Problēma ir tā, ka šādiem apgalvojumiem nav neviena zinātniski pamatota faktiska apstiprinājuma, bet «neapšaubāmi fakti» parasti balstās uz novērojumu nekorektu interpretāciju, baumām vai psihiski slimu cilvēku liecībām. Atliek vienīgi ticēt tam, ka ufologu pieņēmumi atbilst īstenībai. Taču zinātniskajā izziņā pat visdziļākā pārliecība pati par sevi nav arguments. Var piebilst, ka šveiciešu psihologs Karls Gustavs Jungs (1875—1961) aizraušanos ar ufoloģiju raksturoja kā vienu no kolektīvo halucināciju modifikācijām.

Parapsiholoģija (gr. «para» — blakus) ir mācība par neparastām psihiskām parādībām. Stingri ņemot, jebkura fundamentāla zinātnes nozare, arī psiholoģija, pētī kaut ko neparastu — parādības, kas sasniegtajā izziņas līmenī pagaidām paliek bez pietiekama zinātniskā izskaidrojuma. Tāpēc neizpratni rada jau šīs mācības nosaukums: tad jau līdztekus visām esošajām fundamentālajām zinātnes nozarēm pēc analoģijas būtu jāveido atbilstoši ekvivalenti – piemēram, paramatemātika, parafīzika vai parabioloģija.

Daži parapsihologi savu mācību dēvē arī par alternatīvo vai anormālo psiholoģiju. Mūsdienu parapsiholoģijai ir vairākas apakšnozares. Telepātija (gr. «tele» – tālu, «pathos» — sajūta) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama domu pārraide un uztvere bez mums zināmo signālsistēmu palīdzības. Psihokinēze (gr. «kinesis» — kustība) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama priekšmetu pārvietošana ar psihisko enerģiju. Gaišredzība balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķām personām ir pieejama droši ticama informācija par nākotnes un pagātnes notikumiem.

Parapsiholoģijas parādības parasti saista ar cilvēka ekstrasensorām (lat. «sensus» – sajūta), super jūtīgām uztveres spējām. Spriežot pēc reklāmas sludinājumiem, pašlaik ar «ekstrasensoro diagnostiku» Latvijā nodarbojas simtiem cilvēku. Visai bieži personas, kuras dēvē sevi par ekstrasensiem, apelē pie noslēpumainām enerģijām un biolauka teorijas (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu). Ar zinātnes līdzekļiem neviena no iepriekš minētajām ekstrasensorajām parādībām atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām pagaidām neapstiprinās. Zīmīgi arī tas, ka zinātnisko institūciju paustajiem aicinājumiem sadarboties, lai kopīgiem spēkiem radītu skaidrību par neparastām psihiskām parādībām, ekstrasensi parasti lielu pretimnākšanu neizrāda.

Pirms dažiem gadiem amerikāņu iluzionists, televīzijas programmas vadītājs un zinātnes popularizētājs Džeims Rendijs piedāvāja izmaksāt miljons dolāru jebkuram, kas viņa klātbūtnē publiski nodemonstrēs kādu no parapsiholoģiskajām parādībām. Spriežot pēc žurnāla «Sceptical Inquirer» (ASV) raksta materiāliem, nevienam no pretendentiem neizdevās parādīt kādas īpašas ekstrasensorās spējas un prēmija palika neizmaksāta. Paši eksperimenta dalībnieki neveiksmes cēloņus skaidroja ar nelaimīgu dienu, nelabvēlīgiem laika apstākļiem vai neveiksmīgu planētu kombināciju.

Robežas starp minētajām pseidozinātniskajām mācībām ir nosacītas. Kādas grāmatas autors vienā personā ir astrologs, numerologs un ekstrasenss. Citas grāmatas autoru – astrologu, numerologu un hiromantu — izdevējs raksturo kā vienu no mūsdienu diženajiem praviešiem. Neskaitāmas skolas un asociācijas, saloni un kursi parasti piedāvā atbilstošu pakalpojumu kompleksu visdažādākās variācijās un kombinācijās. Piemēram, Latvijā darbojas Starptautiskā astropsiholoģijas un astromedicīnas skola. Salons «Astrīda» (2007) piedāvā visu veidu zīlēšanu, gaišredzību, darbu ar fotoattēlu, numeroloģiju, maģisko palīdzību un kodēšanu veiksmei.

4.2. Ezoterika

Atsevišķu mācību grupu veido ezoteriskās mācības, kas reizē ir gan ārpuszinātniskas, gan pseidozinātniskas. No vienas puses, šādas mācības pretendē uz «jauno reliģiju» statusu, no otras – plaši izmanto blakuszinātnisko terminoloģiju. Būtībā ezoterika veido arī mūsdienu pseidozinātnes konceptuālo pamatu. Piemēram, vārdkopa «ezoteriskā psiholoģija» dažādu kursu, semināru un grāmatu nosaukumos patlaban ir ierasta parādība. Šķiet zīmīgi arī tas, ka 1990. gadā dibinātā Latvijas Ufoloģijas un energoinformatīvās apmaiņas asociācija 2006. gadā mainījusi savu nosaukumu. Patlaban tā ir Latvijas parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija, kura reklamē savu darbību ar daudzsološiem vārdiem: «Parapsiholoģija un ezoterika ir nākotnes zinātnes».

Saskaņā ar Reklāmas likuma 3. panta 1. daļu reklāmai jābūt patiesai un objektīvai. Vai minētais paziņojums atbilst likuma prasībām? Pirmkārt, ezoterika nav zinātne, otrkārt – tā ir nevis nākotnes, bet garīgās kultūras pagātnes parādība.

Ezoterisks (gr. «esoterikos» – iekšējs) nozīmē kaut ko slepenu, apslēptu – tādu, kas domāts vienīgi iesvētītiem. Ezoterika nav atsevišķa mācība – tā ir noteikto mācību kopīga konceptuāla ievirze. Ezoteriskā pretstats ir eksoterisks (gr. «exoterikos» – ārējs) – tāds, kas nav noslēpums un kas ir domāts visiem. Slepeno ezoterisko biedrību vēsture sākas senajos laikos, bet ezoterikas tiešo teorētisko pamatu veido gnostiķu un Kabalas mācības.

Gnostiķi (gr. «gnosis» – zināšana) ir reliģiski filozofiska virziena pārstāvji, kas kristīgo teoloģiju mēģināja savienot ar Seno Austrumu reliģijām.

Kabala (senebr. «gabbalah» – tradīcija) ir jūdaisma reliģiski mistiska mācība, kuras saturu veido Toras teksta burtiskais – nevis alegoriskais – skaidrojums. Atbilstoši Kabalas mācībai, jebkurš Toras vārds ir slepenu dievišķo spēku izpausme – Toras svētā valoda liecina par Visuma ideālo plānu, kas eksistējis pirms pasaules radīšanas.

Ezoterisko mācību galvenā īpatnība ir pretenzija uz augstāko – universālo un absolūto – patiesību. Nereti šīs mācības tiek pasludinātas kā zinātniskas un filozofiskas, taču ar obligātu piezīmi: savā pilnībā ezoterika stāv augstāk par «tradicionālo» zinātni, reliģiju un citām esošajām garīgās kultūras formām. Piemēram, šajā ziņā visai raksturīgs kādas grāmatas apakšvirsraksts «Ezoterisma Sintētiskās Filozofijas Absolūtie Pamati». Grāmatas ievaddaļā tiek apgalvots, ka ezoterisms ir Patiesības pilnība – tā ir Augstākā Absolūtā Mācība par Mūžīgo Patiesību. Zīmīgi arī tas, ka visi vārdi ir rakstīti ar lielo burtu.

Ezoterisko mācību variācijas ir ļoti daudzveidīgas. Mūsdienu pasaulē ietekmīgākās ezoteriskās mācības ir teozofija, antropozofija un scientoloģija.

4.2.1. Teozofija. Teozofija ir mācība par Dieva gudrības izpratni mistiskās intuīcijas ceļā. Pirmās teozofijas (gr.«theos» – dievs, «sophia» – gudrība) mācības radās viduslaikos, vēlāk vārda «teozofija» interpretācijas vairākkārt mainījās. Taču teozofijas mācību pamatievirze palika nemainīga: sasniegt visaptverošu garīgās kultūras sintēzi. Piemēram, šādu uzdevumu izvirzījis krievu filozofs Vladimirs Solovjovs (1853—1900). Atbilstoši viņa mācībai, Visvienīgā esošā — Dieva esamības sfēras — izpratne ir iespējama tikai ar teoloģijas, filozofijas un zinātnes vienotību: tās ir «integrētas zināšanas» jeb «patiesas filozofijas sistēma» — brīva teozofija.

Plašākam lasītāju lokam teozofijas mācība parasti asociējas ar krievu rakstnieces Helēnas Blavatskas (1831—1891) vārdu. Viņa 1875. gadā Ņujorkā nodibināja Teozofisko biedrību, kuras centrs vēlāk pārvietojās uz Indiju. Blavatskas mācības galvenās idejas izklāstītas viņas grāmatā «Slepenā Doktrīna», kuras pamatsaturu veido austrumu reliģijas un filozofijas mācību (hinduisms, budisms) kompilācija ar kristietības elementiem.

Visai raksturīga ir Teozofiskās biedrības efektīgā un daudzsološā devīze «Nav reliģijas augstāk par Patiesību». Droši vien ne visiem ir skaidra šīs formulas aizplīvurotā jēga: esošās reliģijas un zinātniskās mācības ir vēsturiski un teorētiski ierobežotas un nepilnīgas, izņemot teozofijas mācību — Patiesību, kas stāv pāri visiem kultūras sasniegumiem. Taču būtībā šī «patiesība» nav nekas cits kā vienkopus savākti daždažādi mistiski un fantastiski priekšstati par pasauli un cilvēku — neopagānisms ar antikristīgu ievirzi.

Mākslas inteliģences aprindās visai populāra ir vēl viena teozofijas mācība, kas netieši saistīta ar krievu gleznotāja un arheologa Nikolaja Rēriha (1874-1947) personu, bet tieši – ar viņa dzīvesbiedres Helēnas Rērihas (1879-1955) darbu «Dzīvā Ētika» («Agni Joga»). Mācības dubultnosaukums nav nejaušs, jo kristīgā terminoloģija (Svētais Gars) te brīnumainā kārtā apvienojas ar indiešu filozofijas un reliģijas motīviem (karma). Dzīvās Ētikas konceptuālo pamatu veido mazsaprotams jēdziens «Fohats» — autores atšifrējumā tas ir Augstākais Kosmiskais Gars jeb «kosmiskā elektrība», kas rada «dzīvības procesu pulsāciju». Ezoteriskā informācija par pasauli un tās nākotni droši glabājas noslēpumainajā un neredzamajā Šambalas zemē Himalaju kalnos, šīs ziņas ir piejamas ar «mahatmu vēstulēm» ļoti šauram personu lokam — tiem, kas tūkstošiem gadu sadarbojas ar «Gaismas Hierarhiem».

Zinātniski izglītotam lasītājam nav grūti saprast, ka šī pasakainā «kosmiskās realitātes filozofija» ir pseidozinātniska fantastika austrumu ornamentā. Taču dažiem lētticīgiem cilvēkiem tā var izlikties «ļoti zinātniska», mūsdienīga un pat ģeniāla.

Rērihu kustībai ir dziļas vēsturiskās saknes Latvijā: 1936. gadā par Latvijas Rēriha biedrības vadītāju kļuva dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis (1898-1960), bet ar Dzīvās Ētikas ideju popularizēšanu aktīvi nodarbojās biedrības loceklis Aleksandrs Klizovskis — grāmatu «Jauna laikmeta pasaules izpratnes pamati» autors. Atliek piebilst, ka Dzīvās Ētikas saturam ne tikai nav nekā kopīga ar zinātni — šīs mācības galvenās idejas ir tiešā pretrunā un nereti pat visai agresīvā opozīcijā kristīgās mācības pamatprincipiem.

4.2.2. Antropozofija. Antropozofija ir mācība par cilvēka garīgajiem spēkiem, kas atklājas ārpuszinātniskās izziņas ceļā. Vēsturiski antropozofijas (gr. «anthropos» – cilvēks) mācība izdalījās no teozofijas un pamatvilcienos balstās uz tās konceptuālajiem pamatiem.

Antropozofijas pamatlicējs ir vācu filozofs Rūdolfs Šteiners (1861—1925). Atbilstoši šīs mācības galvenajai aksiomai esamības augstākie spēki darbojas nevis jutekliski uztveramā realitātē, bet citās — pārfiziskās realitātes pasaulēs. Tāpēc augstākās patiesības cilvēkam atklājas ar «pārfiziskiem faktiem» pārjutekliskās izziņas sfērā – patiesība jāmeklē «dvēseles iekšējos ceļos». Dabiski, ka nerodas pat jautājums par šo faktu objektīva apstiprinājuma līdzekļiem: «Vienīgi pārjutekliskā pieredze izskaidro teozofījas faktus».

No teiktā loģiski izriet antropozofijas aicinājums sagraut «zinātnisko aizspriedumu» aklu pielūgšanu un atbrīvoties no tradicionāli zinātniskā domāšanas veida: «Mūsdienās teozofījas principu izpratnei nav lielāka šķēršļa kā doktora zinātniskais grāds.» Zinātne balstās uz «zemāko prātu», bet antropozofijas sistēma tiek uzbūvēta uz «cita pamata» un runā «citā valodā». Tāpēc antropozofijas mācība atklājas tikai nedaudzām, īpaši apdāvinātām un izredzētām personām.

Viens no ezoterisko mācību paradoksiem ir tas, ka negatīva un pat naidīga attieksme pret zinātni netraucē pasludināt ezoteriku par augstāko… zinātni. Piemēram, Šteiners apgalvo, ka īstais zinātniskums piemīt tieši antropozolijai – daudz augstākā pakāpē, nekā visai mūsdienu zinātnei. Vairākkārt tiek uzsvērts, ka antropozofijas saturu veido «garīgi zinātniskās domas» un «garīgi zinātniskā patiesība», antropozofija ir «garīga zinātne», kas pilda «garīgi zinātniskās kustības misiju».

Nosacīti pieņemot, ka šāda augstākā zinātne patiešām izveidojas, paliek pēdējais jautājums – par slepenību. Pasludināt savu mācību par «slepenu» ir raksturīgi gandrīz visām ezoterikas izpausmēm, dažreiz šis vārds iekļauts arī darba nosaukumā – piemēram, iepriekšminētajā Blavatskas sacerējumā. Arī Šteiners vienu no saviem galvenajiem darbiem nosauca «Slepenā zinātne». Ņemot vērā zinātniskuma prasības, šādas vārdkopas jāatzīst par iekšēji pretrunīgām: no vienas puses, zinātniskas izziņas rezultāti nav slepena līguma saturs vai slepenpolicijas darbības shēma, no otras puses – noslēpumus labāk turēt slepenībā, nevis publicēt grāmatā miljoniem lielos metienos.

4.2.3. Scientoloģija. Scientoloģija ir mācība, kas pasludināta par mūsdienu laikmeta lietišķo reliģisko filozofiju. Mācības nosaukuma etimoloģiskās saknes ir latīņu valodā (lat. «scientia» – zināšanas, zinātne), taču oriģinālvaloda, kurā tika izklāstīti šīs mācības pamati, bija angļu valoda (angl.«scientology»). Publikācijās latviešu valodā šo terminu tulko trīs variantos: «scientoloģija», «saientoloģija» un «scientioloģija». Jāņem vērā, ka pēdējais variants, kas no pirmā atšķiras tikai ar vienu papildburtu, var radīt pārpratumus – zinātņu klasifikācijā ar scientioloģiju saprot zinātnes filozofiju jeb zinātniecību kā mūsdienu filozofijas apakšnozari.

Scientoloģijas pamatlicējs ir amerikāņu rakstnieks, mazpazīstamu fantastisko romānu autors Lafajets Ronalds Habards (1911-1986). Burtiskā tulkojumā scientoloģija ir «mācība par to, kā zināt». Mācības pamati izklāstīti tāda paša nosaukuma grāmatā, kuras kliedzošā reklāma un autora pašreklāma, kā liekas, stipri pārsniedz scientoloģijas reālo saturu.

Grāmatas pašā sākumā tiek paziņots, ka scientoloģija nav kāda pretencioza mācība — atšķirībā no citām humanitārām zinātnēm tā ir «ļoti precīza zinātne», kuras efektivitāte droši pamatota. Tiesa gan, jau pats par sevi šāds pašnovērtējums var radīt šaubas par autora vārdu un darbu vienību. Taču, ja šaubas nerodas, tad atliek pieņemt par patiesību, ka scientoloģija var palīdzēt visās dzīves jomās un tikt galā ar visām problēmām: «Scientoloģija uzlabo veselību, intelektu, spējas, uzvedību, meistarību un cilvēku ārieni».

Grāmatas teorētisko pamatu veido desmit scientoloģijas aksiomas, kuras lielākoties ir vai nu triviālas vai patvaļīgas vārdu konstrukcijas. Piemēram, atbilstoši 6. aksiomai «priekšmeti sastāv no sagrupētām daļiņām» — te nav ko iebilst, jo līdzīga tēze bija izteikta sengrieķu filozofijā pirms divarpus tūkstošiem gadu. Atbilstoši 10.aksiomai «Visuma augstākais mērķis ir rādīt sekas» — komentēt šo un līdzīgus atzinumus ir grūti, jo pieņēmums par Visuma mērķiem ir bezjēdzīgs gan zinātniskā, gan reliģiskā aspektā.

Daudz skaidrākas ir grāmatas beigas, kur īsti amerikāņu gaumē tiek formulētas dažas tēzes par scientoloģijas pasaulvēsturisko nozīmi: «Mēs sasniedzam savus mērķus»; «Scientoloģijas mācība pārsniedz visas citas mācības par cilvēku»; «Saule nekad nenoriet virs Scientoloģijas»; «Mūsu mērķi ir vienkārši, bet diženi».

Satura un formas ziņā minētās tēzes ir ļoti līdzīgas maģiskām formulām, taču tas izskaidrojams pavisam vienkārši — 1954. gadā Losandželosā tika izveidota pirmā Scientoloģijas baznīca. Tās dibinātājs skaidro, ka viņa Baznīca ir mūsdienu budisma variants un reizē — zinātniskas tehnoloģijas, kas nodrošina cilvēkiem gudrību, veselību un nemirstību. Tiesa gan, budisms šīs baznīcas mācībā šķiet visai dīvains — tiek atzīts gan Jēzus, gan Jahve, gan Sātans.

Scientoloģijas praktiskai pusei veltīta Habarda grāmata «Dianetika». Latviešu valodā grāmatas nosaukumu tulko ar garumzīmi (Dianētika) — tas asociējas ar ētiku, taču neatbilst lietas būtībai. Pēc paša autora skaidrojumiem, «dianētika» nozīmē «caur dvēseli» (gr.«dia» — caur, «nous» — dvēsele) — arī tas prasa precizējumu. Vārdam «dvēsele» sengrieķu kultūrā atbilst nevis «noema» (doma) vai «noesis» (domāšana), bet vārds «psyche». Piemēram, Aristoteļa traktāta nosaukumu «Peri psyches» parasti tulko «Par dvēseli» — atbilstoši mūsdienu valodas iespējām. Būtībā dvēseles jēdziens radās tikai viduslaikos (lat. «anima» — dvēsele), tāpēc «dianētika» burtiskā tulkojumā varētu nozīmēt «caur domāšanu».

Dianetiku reklamē kā garīgas dziedēšanas tehnoloģiju, grāmatai ir daudzsološs apakšvirsraksts «Modernā zinātne par garīgo veselību ». Tās konceptuālo pamatu veido trīs pamatatziņas: 1) cilvēka kļūdu un problēmu avots ir «reaktīvais prāts» — mūsu zemapziņas pasaule; 2) tajā uzkrājas «engrami» – negatīvas emocijas un cita negatīva pagātnes pieredze; 3) engrami izraisa neirozes, psihozes un citas organisma negatīvas reakcijas un slimības.

Loģiski rodas jautājums — kā atbrīvoties no «engramiem»? Ar speciālu aparātu «e-metru» («elektropsihometru») – tas fiksē cilvēku emocionālās reakcijas, pacientam atbildot uz «oditora» (vadītāja) jautājumiem. Šā aparāta nozīmi kultūras vēsturē Dianetikas pamatlicējs salīdzināja ar riteņa izgudrojumu. Pēc speciālistu atziņām, tas ir psihogalvanometrs — vienkārša ierīce ādas galvaniskās reakcijas mērīšanai.

Būtībā šāda «psihoterapijas» metodika nav nekas cits kā pseidozinātniska mistifikācija, bet teorijas ziņā – psihoanalīzes naiva imitācija. Atliek piebilst, ka Scientoloģijas baznīca bijusi iesaistīta tiesu procesos vairākās Eiropas valstīs gan par psihisko vardarbību pret savu draudžu locekļiem, gan par lielu naudas summu izkrāpšanu no ticīgajiem. Grieķijas tiesa 1997. gadā pieņēmusi lēmumu slēgt Scientoloģijas baznīcas darbību visā valsts teritorijā. Latvijā darbojas Humanitārais Centrs «Dianētika», kas ir reģistrēts kā sabiedriskā organizācija.

4.2.4. Nodomi un rezultāti. Ezoterikas tradīcijas turpinās arī mūsdienu literatūrā. Bieži vien tās ir grāmatas ar visu aptverošiem nosaukumiem — piemēram, Kosmofilozofija» («Kosmiskais pasaules uzskats»), «Planetārisma filozofija». Parasti šādu grāmatu autori apņemas atklāt visus pasaules noslēpumus, to skaitā Planetārās civilizācijas un planetārās apziņas problēmas.

Paliek spēkā ari ezoterikas vispārējā orientācija uz patiesības sasniegšanu mistiskās izziņas ceļā. Piemēram, rīdzinieks Aleksandrs Volkovs, spriežot pēc viņa grāmatu reklāmas, ir mūsdienu mistikas klasiķis, dziednieks, augstas klases ekstrasenss un gaišreģis. Pats autors stādās priekšā lasītājam kā ārsts psihoterapeits un filozofs mistiķis ar pārliecību, ka viņa grāmatu «mistiskās zināšanas» atver durvis uz informācijas vispārcilvēciskām krātuvēm.

Nav retums arī grāmatas ar visai mīklainiem nosaukumiem, turklāt bez informācijas par izdošanas vietu un gadu. Piemēram, kāda austriešu filozofa un sociologa grāmatas priekšvārdā tiek paziņots, ka tās autors ir jaunas zinātniskās (!) Integrālās Psihoanalīzes Skolas un Analītiskās Triloģijas Starptautiskās Sabiedrības dibinātājs. Pilnā saskaņā ar ezoterikas pamatievirzi Analītiskā Triloģija tiek pasludināta par zinātnes, filozofijas un teoloģijas «radošu apvienojumu», bet grāmatas autors — par «izcilu paradoksālu domātāju». Taču grāmatas pamatteksts liecina, ka minētais paradokss izpaužas galvenokārt visai skaidri izteiktā autora domas antiintelektuālā ievirzē. Piemēram, vairākkārt tiek uzsvērts, ka zināšanas balstās uz ilūziju, tāpēc mēģinājumi sasniegt patiesību ar intelektuāliem līdzekļiem ir bezcerīgi — vienīgais glābējs šajā ziņā ir intuīcija, kas nodrošina «tiešu kontaktu ar īstenību».

Analītiskās Triloģijas idejas rada atbalsi citās valstīs. Piemēram, spriežot pēc kāda Krievijas autora grāmatas nosaukuma «Unoloģija, jeb Vienotās zināšanas» un tās apakšvirsraksta, lasītājam tiek piedāvāta kārtējā universālo zināšanu sistēma vienas mācības ietvaros. Taču jāņem vērā, ka jebkura garīgās kultūras forma bija un paliek saistīta ar noteiktām īpatnībām satura, formas un valodas ziņā. Ezoteriskās mācībās šis īpatnības tiek ignorētas un sanāk, ka it kā labi nodomi dod bēdīgus rezultātus.

1. Satura ziņā ezoteriskās mācības ir pseidozinātniskā mistifikācija. Tāpēc vārdkopa «ezoteriskā zinātne» būtībā ir netieša pretruna — mūsdienu sabiedrībā ezoterika un zinātne ir divas nesavienojamas garīgās kultūras parādības. Cilvēka pasaules uzskats pamatvilcienos var balstīties uz vienu no trim garīgās kultūras formām — mitoloģiju, reliģiju vai zinātni. Ezoteriskās mācības ir bezcerīgs mēģinājums izveidot vēl vienu — Absolūtu pasaules uzskata variantu ar zinātnes un dažādu reliģisko mācību elementiem.

Kad saka — ezoteriskās mācībās tomēr «kaut kas ir», tam var tikai piekrist. Bet jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu ezoterikas saturu veido eklektiskās kompilācijas garīgās kultūras jomā. Protams, nevienam nav liegts pasludināt šādus «kokteiļus» par Augstāko Garīgo Sintēzi. Taču no apstākļa, ka atsevišķi piens un benzīns ir derīgi, vēl neizriet, ka būtu derīgs ari to maisījums.

2. Formas ziņā ezoteriskās mācības ir blakuszinātniskā fantastika. Labi zināms, ka jebkurai garīgās kultūras jomai piemīt ari formas īpatnības — noteikta satura adekvātie izteiksmes līdzekļi. Piemēram, ja komponists vai gleznotājs skaidros sava darba saturu ar vārdiem, tad viņš faktiski pildīs mākslas zinātnieka nevis mākslinieka funkciju. No otras puses, zinātniskajā publikācijā diez vai ir pieņemami autora prātojumi saistībā ar viņa emocijām darba radīšanas procesā. Noteikts saturs prasa noteiktu formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 13.4. sadaļu). Līdz ar to jebkurš literārais darbs jāvērtē pēc noteikta žanra prasībām — piemēram, nedrīkst spriest par romāna kvalitāti pēc zinātniskās monogrāfijas kritērijiem vai Bībeles saturu vērtēt pēc daiļliteratūras prasībām. Jāievēro arī tas, ka literāro žanru robežas nav absolūtas – piemēram, zinātniskā fantastika ir daiļliteratūra ar populārzinātnisku ievirzi. Ezoteriskā literatūra ieņem atsevišķu vietu literāro žanru sarakstā — teozofija, antropozofija, scientoloģija un līdzīgas mācības ir blakuszinātniskā fantastika ar reliģijas elementiem. Tāpēc vērtēt ezoterisko literatūru pēc zinātniskās vai reliģiskās literatūras prasībām būtu tas pats, kas uz zvirbuļiem šaut ar lielgabalu.

Šā apstākļa neievērošana bieži vien rada neauglīgas diskusijas ap dažiem garīgās kultūras surogātiem. Piemēram, bēdīgi slavenā filma «Da Vinči kods», kuras pirmizrāde 2006. gadā izraisīja ažiotāžu ari Latvijas kinoteātros, tika uzņemta pēc tā paša nosaukuma Dena Brauna grāmatas motīviem. Grāmatas pamatsaturs ir aizgūts no citas grāmatas, kuras literārais žanrs ir Bībeles sižetu ezoteriskā interpretācija daiļliteratūras formā. Grāmatas vadošā ideja ir tā, ka Jēzus bijis precēts ar Mariju Magdalēnu, bet viņu pēcnācēji, simboliski nosaukti par «Svēto Asini», likuši pamatus ari patlaban esošai slepenai organizācijai — tā līdz zināmam laikam sargā kā savu acuraugu noslēpumus, kas «grauj kristīgās baznīcas autoritāti». Nopietni vērtēt līdzīgus sacerējumus pēc reliģiskās vai zinātniskās literatūras kritērijiem nav jēgas, kaut gan minēto grāmatu un filmas antikristīgā ievirze ir skaidri redzama.

Šādām visai eksotiskām hipotēzēm vispār nav nekāda sakara nedz ar vēsturisko zinātni, nedz ar reliģiju — zinātne prasa faktus, bet no kristīgās teoloģijas viedokļa minētās fantāzijas ir līdzīgas slimnieka murgiem. Paliek vienīgi daiļliteratūras forma, ko daži mūsdienu autori piepilda ar ezoterisku saturu, — piemēram, šādu paņēmienu visai veiksmīgi izmantojis dienvidamerikāņu rakstnieks Karloss Kastaņeda (1925-1998), kuru dēvē par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta mistifikatoriem.

3. Valodas ziņā ezoteriskās mācības ir terminoloģiska krustvārdu mīkla. Tās atminēšana ir diezgan nogurdinošs darbs, jo apjēgt ezoterisko tekstu saturu bez speciālām vārdnīcām nav iespējams. Tas nav nekāds brīnums, jo valodas īpatnības ir tieši saistītas ar atbilstošo mācību saturu un literārās formas savdabīgumu.

Valodas īpatnības piemīt jebkurai garīgās kultūras formai. Piemēram, zinātnes jomā pastāv matemātiķu profesionālā valoda un ķīmijas formulu valoda, mākslas jomā – daiļliteratūras, mūzikas un glezniecības valoda, reliģijas jomā – mācību dogmatu, simbolikas un kulta ceremoniju valoda. Nekas prātīgs neiznāks, ja matemātiķis izteiks savas domas reliģijas valodā, bet gleznotājs — zinātnes valodā. Nedrīkst bāzt vienā maisā zinātnes, mākslas un reliģijas valodu (terminoloģiju) — tā ir viena no profesionālās kompetences prasībām.

Pēc kāda ezoterisko tekstu krājuma zinātniskā redaktora atzinuma, bez speciāliem komentāriem publicēti materiāli gandrīz nav saprotami. Bieži vien bez komentāriem nevar iztikt arī zinātniskās publikācijās vai reliģiskās literatūras tekstos. Taču, ja vajadzība pēc speciālas terminoloģijas neizriet no problēmas satura, samākslota valoda liecina vai nu par autora nepietiekamo profesionālo kompetenci, vai par viņa apzinātām vai neapzinātām vēlmēm ar «speciālo» terminoloģiju kompensēt satura tukšumu un trivialitāti.

Teiktais pilnā mērā attiecas uz jebkuru ezoterisko mācību. Piemēram, krievu rakstnieka Daņiila Andrejeva (1906-1959) grāmatas «Pasaules Roze» konceptuālais pamats ir indoirāņu un skandināvu mitoloģija autora terminoloģijā, kuras atšifrējumu var atrast speciālā vārdnīcā grāmatas pielikumā. Par teksta lasāmību un saprotamību var spriest pēc grāmatas konceptuālajiem jēdzieniem — tie izteikti ar vārdiem, kas nav tulkojami nevienā pasaules valodā.

Atbilstoši autora terminoloģijai Visums sastāv no daudziem slāņiem, kuru kopums ir Bramfatūra. Tā kārtas caurstrāvo jebkuru planētu, bet mēs dzīvojam Zemes bramfatūras vidējā slāni ko sauc par Enrofu. Kosmiskajā telpā notiek nepārtraukta kauja starp Gaismas un Tumsas spēkiem (Uicraori), kurā apzināti vai neapzināti iesaistīti arī cilvēki ar savām domām, jūtām un rīcībām. Tas nozīmē, ka reālo vēsturi pārklāj Metavēsture (gr. «meta» — virs, pāri), kuras noslēpumi reizēm atklājas gaišreģiem. Tāpēc tas, ko mēs uztveram kā vēsturisko notikumu gaitu, būtībā ir viena no Labā un Ļaunā slepenās cīņas izpausmēm, kas notiek citās (ārpuszemes) pasaulēs.

Pēc autora domām, šis cīņas galīgais iznākums ir «Pasaules Roze» — nākotnes Baznīca, kas jaunajā laikmetā apvienos visas gaišās ievirzes reliģijas. Atliek piebilst, ka no parastiem mītiem, leģendām un pasakām minētās grāmatas konceptuālā konstrukcija atšķiras vienīgi ar ezoterisko terminoloģiju. Pasaku pasaules eksistē (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļu), taču mūsdienu pieaugušie parasti atšķir iedomāto realitāti no reālās esamības.

Viegli iespaidojamam lasītājam terminoloģiskā mīklainība var radīt domas par autora sakaru ar Augstākiem noslēpumiem, šādu attieksmi aktīvi modina paši ezoteriskās literatūras autori. Piemēram, kāds spāņu ezoteriķis apgalvo: «Ezoteriskā filozofija arī ir zinātniska, līdzīgi ķīmijai, fizikai un matemātikai, taču tā nav pūļu zinātne, jo ezoteriskās zināšanas nav iespējams izteikt ar parastiem mācību līdzekļiem.» Par šādiem atzinumiem rodas jautājums: vai pārgudra valoda patiešām ir tas īstais un vienīgais ceļš, ar ko atklājas pasaules noslēpumi?

Jebkurā garīgās kultūras jomā manipulācija ar samākslotiem terminiem un vārdu spēles nav patiesības ceļš. Šajā ziņā ir vērts atcerēties krievu rakstnieka un domātāja Ļeva Tolstoja (1828—1910) teikto: «Aplama zinātne un aplamas reliģijas vienmēr izsaka savus dogmatus pārgudrā valodā, kura var likties kaut kas noslēpumains un svarīgs. Noslēpumainība nav gudrības pazīme. Patiesībā — jo gudrāks ir cilvēks, jo vienkāršāka ir valoda, kurā viņš izsaka savas domas.»

Ar mērķi radīt zinātniskuma un jaunuma ilūziju ezoteriskās literatūras autori aktīvi izmanto «oriģinālo» terminoloģiju. Kas radās gala rezultātā? Skaists, bet tukšs konfekšu papīriņš.

4.3. Pseidozinātnes loģika

Vai mūsdienu zinātnei ir iespējams konstruktīvs dialogs ar pseidozinātni un ezoteriku? Latvijas Zinātņu akadēmija 2003. gada februārī organizēja sēdi — diskusiju «Zinātnes robežas un patiesība». Sēdes koreferenti bija matemātiķis, astronoms, mācītājs un filozofs, turklāt viens no viņiem izrādījās dedzīgs ezoterikas piekritējs. Ne visai auglīgie diskusijas rezultāti parādīja, ka sasniegt saprašanos starp zinātnes un ezoterikas pārstāvjiem nemaz nav tik vienkārši.

Piesakot tiesības uz patiesu zinātniskumu, mūsdienu pseidozinātne izmanto dažus raksturīgus argumentācijas paņēmienus. Pievērsīsim uzmanību šis argumentācijas loģiskajai pusei.

4.3.1. Aplama dilemma. Pseidozinātnes idejas tieši vai netieši balstās uz konfrontāciju ar akadēmisko zinātni. Atbilstoši šādai loģikai akadēmiskai zinātnei stāv pretī alternatīva neakadēmiska zinātne. Bet kas ir neakadēmiska zinātne?

Mūsdienu sabiedrībā ar akadēmisko zinātni parasti tiek domāta tās esamība Zinātņu Akadēmijas sistēmā – zinātniskie pētījumi un to rezultāti, kas īstenojas noteiktu zinātnisko institūciju ietvaros. Šādā izpratnē neakadēmiskā zinātne ir tas, kas administratīvi organizatoriskā aspektā attīstās ārpus Zinātņu Akadēmijas sfēras – piemēram, augstskolu zinātne vai nozaru (lietišķā) zinātne. Protams, te nav runa par kādu alternatīvu zinātni, bet vienīgi par zinātnes eksistēšanas un attīstības formu.

Pseidozinātniskās idejas tiek pasludinātas par neakadēmiskās zinātnes patiesībām pavisam citā nozīmē. Runa ir par dilemmu «akadēmiskā vai neakadēmiskā zinātne» – atbilstoši šādam iedalījumam: ar akadēmisko zinātni ir domāta visa «oficiālā» zinātne neatkarīgi no tās institucionālās piederības. Kā jebkurā dilemmā saiklim «vai» dotajā gadījumā ir izslēdzoši sadalāma nozīme, līdz ar to akadēmiskā un neakadēmiskā zinātne izrādās divas nesavienojamas garīgās kultūras sfēras.

Pēc dažu mūsdienu zinātnieku pārliecības, «oficiāla» akadēmiskā zinātne ir autoritāra un dogmatiska, bet «alternatīva» neakadēmiskā zinātne – brīva un radoša. Ja tam piekrist, tad atliek secināt: akadēmiskā zinātne ir zinātnes attīstības kavēklis.

Patlaban vairākām zinātnes nozarēm ir «alternatīvi» pavadoņi – it sevišķi populāras ir alternatīvā fizika, bioloģija, psiholoģija, medicīna un vēsture. Daži alternatīvās zinātnes piekritēji strādā Zinātņu Akadēmijas sistēmā, bet pastāv arī vairākas alternatīvas Akadēmijas – piemēram, Alternatīvo zinātņu starptautiskā akadēmija (Krievijā), tās prezidente ir «alternatīvās medicīnas» superzvaigzne ekstrasense Džūna. Paliek jautājums par iepriekšminētās dilemmas saturu – vai tas atbilst īstenībai?

Ņemot vērā zinātniskās izziņas īpatnības, zinātnes dalījums «oficiālā» un «alternatīvā» izrādās aplama dilemma, bet «alternatīvā zinātne» ir tukšas klases jēdziens līdzīgi vārdkopai «kvadrāta garākā mala». Zinātnes alternatīva un alternatīvā zinātne nav viens un tas pats. Ja zinātnes alternatīvas reāli eksistē reliģijas un mākslas formā, tad alternatīvā zinātne ir mākslīgi veidots zinātnes pretstats. Būtībā «alternatīvā zinātne» ir nevis zinātne, bet tās alternatīva garīgās kultūras jomā, līdzīgi «jaunajām reliģijām».

Alternatīvo ideju konkurence ir parasta parādība zinātnes vēsturē, tas ir zinātnes attīstības virzītājspēks. Taču teiktais nenozīmē, ka alternatīvas idejas jāsadala starp «akadēmisko» un «alternatīvo» zinātni. Vēl vairāk, ja notiktu šādas «divvaldības» reāla īstenošana, tad zinātnes attīstībai varētu pārvilkt krustu.

Mūsdienu zinātnieks parasti ir speciālists noteiktā zinātnes apakšnozarē. Šaubu nav, ka jebkurā darbības sfērā atsevišķo speciālistu kvalifikācijas līmenis var atšķirties visai būtiski. Taču no tā, ka ir mazkompetenti ginekologi, neizriet, ka jāvēršas pie bērnu saņēmējas.

4.3.2. Jaunuma kritērijs. Viens no iecienītiem alternatīvās zinātnes argumentiem ir uzsvērt izvirzīto ideju savdabīgumu un netradicionālo raksturu. Neapšaubāmi, ka minētajām īpašībām ir liela nozīme zinātniskās izziņas procesa un rezultātu novērtējumā. Zinātnes attīstība balstās uz jaunu ideju izvirzīšanu un to turpmāko empīrisko vai loģisko pamatojumu. Taču pats par sevi jaunuma kritērijs neliecina par idejas patiesumu – visai oriģinālas un drosmīgas domas nereti izrādās aplamas.

Tāpēc idejas jaunums ir nepieciešams, bet nav pietiekams pamats secinājumam par tās patieso zinātnisko vērtīgumu. No tā, ka viss ģeniālais ir jauns, neizriet, ka jebkurš jaunums ir ģeniāls. Kaķi ir dzīvnieki, taču ne visi dzīvnieki ir kaķi.

Jaunuma kritērija absolutizācija var radīt ilūzijas par speciālo integrējošo mācību, kuras objekts ir neparastas un dīvainas parādības. Piemēram, daži ezoteriski orientētie zinātnieki piedāvā izveidot jaunu zinātnes nozari enioloģiju – mācību par enigmātiskām (gr.«ainigma» – mīkla), tātad mīklainām, dabas parādībām. Taču, no vienas puses, šādas parādības sen jau ir «sadalītas» starp atsevišķām zinātnes nozarēm. No otras puses, parādību mīklainība pati par sevi diez vai ir pietiekams nosacījums, lai veidotu speciālas zinātnes nozares objektīvo pētījuma pamatu.

Atliek piebilst, ka patiesības meklējumi nav vienīgais netradicionālo uzskatu iemesls. Zinātnē un citās garīgās kultūras jomās ideju un mācību netradicionālais raksturs nereti izskaidrojams vienīgi ar to autoru ambīcijām vai elementāru krāpniecību. Piemēram, šāda motivācija nemaz nav izslēgta dažiem mūsdienu skatuves māksliniekiem, kas sniedz klasikas «netradicionālu interpretāciju», vai «jauno reliģiju» dibinātājiem. Teiktais paliek spēkā arī saistībā ar ikdienas uzvedības motivāciju — dažas deviantas uzvedības formas nereti tiek dēvētas par atbrīvošanos no tradicionālās «novecojušās» kultūras vērtību sistēmas.

4.3.3. Maldīga analoģija. Loģikas ziņā analoģija ir slēdziena paveids, kurā pēc divu priekšmetu dažu pazīmju līdzības secina arī par citu pazīmju līdzību. Zinātnes un tehnikas vēsturē secinājumi pēc analoģijas nereti bija jaunu ideju avots. Piemēram, pēc ūdens viļņu analoģijas izskaidroja skaņas izplatīšanos, radiolokatora ideja radās pēc analoģijas ar sikspārni.

Taču jāņem vērā, ka secinājumam pēc analoģijas ir varbūtējs raksturs, — visprecīzākā analoģija pati par sevi nav pierādījums. Daži alternatīvās zinātnes pārstāvji nereti atsaucas uz zinātnes vēsturi, spriežot pēc analoģijas: 1) vērtīgas zinātniskās idejas bieži vien izraisa asu kritiku akadēmiskajās aprindās; 2) akadēmiskā zinātne noraida arī manas idejas; 3) tātad manām idejām ir liela zinātniskā nozīme.

Garīgās kultūras vēsturē patiešām nereti gadījās, ka izcilas zinātniskās idejas nerada atbalstu plašās zinātnieku aprindās. Piemēram, Nikolajs Lobačevskis (1792—1856) izveidoja loģiski nepretrunīgu jaunu ģeometrijas sistēmu, kuras pamatatzinumi nesaskanēja ar Eiklīda ģeometrijas postulātiem. Sākotnēji krievu matemātiķa idejas tika uzņemtas ar neizpratni un pat naidīgi – tikai 20. gadsimtā radās skaidrība, ka ar neeiklīda ģeometrijas sistēmu atklājas principiāli jauns posms matemātikas attīstībā. Līdzīgus piemērus var atcerēties no ģenētikas (mācība par iedzimtību un organismu mainību), kibernētikas (mācība par pašvadāmām sistēmām) un citu zinātnes nozaru attīstības vēstures.

Vai teiktais nozīmē, ka iepriekšminētās analoģijas secinājums arī atbilst īstenībai? Tas nav izslēgts, taču neizriet no premisām ar loģisko nepieciešamību. Būtībā te ir pārkāptas noteiktas loģiskās kārtulas, par ko nav grūti pārliecināties ar šāda slēdziena piemēru: Daži izcili zinātnieki slikti mācījās skolā. Kārlis slikti mācās skolā. -> Kārlis kļūst par izcilu zinātnieku

Tiem, kas atceras formālās loģikas pamatus, nav grūti pamanīt kļūdu: slēdziens atbilst siloģisma 2. figūrai, taču tā secinājums ir izdarīts, neievērojot figūras prasības. Netiešā veidā līdzīga kļūda slēpjas arī maldīgajā analoģijā ar neatzītām idejām. Tas, ka noteiktas idejas neguva atsaucību akadēmiskās zinātnes aprindās, pats par sevi nav arguments drošam secinājumam par šo ideju patieso zinātnisko nozīmību.

4.3.4. Tēzes apmaiņa. Viens no pierādījuma loģiskās uzbūves elementiem ir pierādāmā tēze — atzinums, kura patiesums tiek pamatots. Svarīgākā loģiskā prasība attiecībā uz pierādījuma tēzi ir tās noteiktība: pierādīšanas procesā tēzei jāpaliek nemainīgai. Minēto prasību pārkāpjot, rodas loģiskās kļūdas — tēzes daļēja vai pilnīga apmaiņa (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 19.3. sadaļu).

Tēzes pilnīgas apmaiņas kļūdu dažreiz dēvē par «loģisko diversiju», kas parasti ir saistīta ar oponenta, lasītāju vai klausītāju uzmanības novirzīšanu uz citu tēzi. Piemēram, diskusijā par kādas parādības eksistēšanu nedrīkst prasīt, lai oponents pierāda, ka šī parādība neeksistē. Šajā ziņā pretjautājums «vai jūs varat to atspēkot?» būtu loģiski nekorekts, jo doma par kaut kā eksistēšanu un doma par kaut kā neeksistēšanu ir divas dažādas pierādījuma tēzes.

Turklāt jāņem vērā, ka empīriski ir iespējams tikai noteiktas parādības eksistēšanas pamatojums, — pierādīt šādā ceļā kaut kā neeksistēsanu nav iespējams. Piemēram, nav iespējams empīriski pamatot, ka nelabais vai būtnes no citām planētām neeksistē. Nav vērts mēģināt pamatot kādu neparastu vai brīnumainu parādību neeksistēšanu — jāpierāda, ka tās eksistē.

Šajā sakarā nav grūti saredzēt analoģiju ar kādu jurisprudences prasību — par tēzes patiesuma pierādījumu atbildīgs tas, kas to izvirzījis. Viens no romiešu tiesību pamatprincipiem vēsta: «Pierādījuma smagums gulstas uz to, kas apgalvo, nevis uz to, kas noliedz.» Tas nozīmē, ka būtībā zinātnei nav jāatspēko ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās hipotēzes — jaunu ideju autoram pašam jāpamato savas domas patiesums atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām.

4.3.5. Argumentu pamatotība. Viena no pierādījuma loģiskajām prasībām nosaka, ka pierādījuma argumentiem jābūt pamatotiem. Tāpēc pierādījumā nedrīkst izmantot tādus argumentus, kas varbūt ir patiesi, bet nav pierādīti. Piemēram, atsaukšanās uz pieņēmumiem un nepamatotu informāciju zinātnē ir metodoloģiski aizliegts paņēmiens.

Šāds paņēmiens nereti tiek izmantots ezoteriskā literatūrā. Piemēram, droši un bez jebkāda pamatojuma tiek apgalvots, ka «laimīgā roka» piemīt 25% vīriešu un 75% sieviešu. Citā grāmatā runa ir par «trešo aci» — noslēpumaino informatīvo veidojumu starp acīm virsdegunes apvidū, ar kura starpniecību cilvēkam atklājas lietu un parādību būtība un aktualizējas «krāsu gaišredzības» spējas. Pēc autora domām, mūsdienu sabiedrībā «trešā acs» ir slēgta vai atrofējusies un ir pieejama vienīgi Tibetas lamām (budistu mūkiem) — tikai vienam no 10 000 parastiem cilvēkiem ar milzīgu piepūli šis orgāns var atdarīties.

Arī šai statistikai, kā arī idejai kopumā, var tikai ticēt vai neticēt, jo tās pierādījumam nav minēts neviens zinātniski pamatots arguments.

4.3.6. Aplis pierādījumā. Argumentu pamatotības prasība ir saistīta ar vēl vienu nosacījumu — argumentu pamatojumam nedrīkst izmantot pierādāmo tēzi. Tātad argumentiem jābūt loģiski neatkarīgiem no tēzes. Šo prasību neievērojot, rodas kļūda «aplis pierādījumā» («circulus in probando»): tēzi pamato ar tādiem argumentiem, kuri paši ir pamatojami ar pierādāmo tēzi.

Piemēram, kāds ufoloģijas entuziasts paziņo: «Atbilstoši Iekšlietu ministrijas datiem katru gadu Krievijā bez vēsts pazūd ap 100 tūkstoši cilvēku. Mēs konstatējam, ka ne mazāk par pieciem procentiem no šā skaita tiek aizvesti ar varu uz citplanētu civilizācijām». Tātad cilvēku pazušana bez vēsts (B) tiek pamatota ar citplanētu civilizāciju aktivitāti (A), bet par vienu no argumentiem šādu civilizāciju eksistēšanai (A) droši vien ir domāta cilvēku pazušana bez vēsts (B). Līdzīgs aplis pierādījumā veidojas, kad dažus neidentificētus lidojošus objektus izskaidro kā citplanētu civilizāciju kosmosa kuģus, bet ar šādu kuģu esamību savukārt pamato citplanētu civilizāciju eksistēšanu.

Būtībā aplis pierādījumā veidojas arī tad, ja kāda uzskata pamatojums balstās vienīgi uz to autoru domām, kam līdzīga konceptuālā orientācija. Piemēram, parapsihologi parasti atsaucas uz «alternatīvās» psiholoģijas grāmatām, ufologi un astrologi — uz ezoterisko literatūru. Šāda savstarpējas galvošanas situācija var apmierināt noteiktu autoru loku, taču diez vai tas atbilst zinātniskās izziņas objektivitātes prasībai.

4.3.7. Pārsteidzīga vispārināšana. Zinātnes sfēru veido atveidojamas parādības — tādas, kas regulāri atkārtojas neatkarīgās pārbaudēs. Dodot noteiktu atlaidi attiecībā uz eksperimenta precizitāti, akadēmiskā zinātne prasa, lai pozitīvi rezultāti atkārtojas ne mazāk kā 95% gadījumos.

Tāpēc galīgais teorētiskais vispārinājums, ņemot vērā vienreizējus vai pat dažus novērošanas faktus vai eksperimenta rezultātus, būtu pārsteidzīgs. Loģikā to dēvē par pārsteidzīgas vispārināšanas kļūdu, kas ir saistīta ar cilvēka atmiņas selektīvo (izvēles) īpašību. Brīnumainu parādību, veiksmīgas pareģošanas vai pravietisko sapņu gadījumi lielākoties paliek atmiņā, bet tas, kas nav piepildījies, — tiek aizmirsts. Līdz ar to rodas iespaids, ka dīvaino parādību ir daudz vairāk, nekā tām vajadzētu būt sagadīšanos dēļ.

Pārsteidzīga vispārināšana ir visai raksturīga mācībām, kas balstās uz vāji pamatotiem konceptuālajiem pieņēmumiem. Piemēram, astroloģijā, numeroloģijā un parapsiholoģijā tiek ņemta vērā tikai «pozitīva» informācija, bet fakti, kas neapstiprina šo mācību saturu, parasti tiek noklusēti. Minētā paņēmiena būtību asprātīgi ilustrējis angļu filozofs Frānsiss Bēkons. Kāds ceļotājs apskatījis templī pakarinātu attēlu ar jūrasbraucējiem, kuri glābušies no kuģa bojāejas, dodot solījumu dieviem. Uz jautājumu, vai viņš tagad atzīst dievu varenību, šis cilvēks savukārt atjautājis: «Bet kur ir attēloti tie, kuri tomēr aizgāja bojā pēc dieviem dotā solījuma?»

4.4. Maldi vai krāpšana?

Mūsdienu kultūras sistēmā pseidozinātni un ezoteriku var kvalificēt kā savdabīgu kontrkultūras (angl. «counter-culture») izpausmi. Līdzīgas parādības pastāv arī citās sabiedriskās dzīves sfērās – piemēram, blakus «caurspīdīgai» ekonomikai funkcionē «ēnu ekonomika».

Garīgajā dzīvē kontrkultūra izpaužas alternatīvās kultūras formās reliģijas, mākslas un zinātnes jomā. Piemēram, šajā ziņā reliģijai stāv pretī «jaunās reliģijas», mākslas alternatīva ir šovbizness – izklaidējošas mākslas industrija. Atbilstošas alternatīvas nav grūti saredzēt arī zinātnes sfērā: astronomija — astroloģija, psiholoģija — parapsiholoģija, medicīna — dziedniecība, zinātniskā prognozēšana — gaišredzība.

Kontrkultūras formas ieņem vietu garīgās kultūras sistēmā un pilda noteiktas sociālās funkcijas. Kā saka, vienam patīk māte, otram meita. Dažiem patīk mūzikas māksla, citiem — Eirovīzijas dziesmu konkursi un izbraukuma balagāns «Jaunais vilnis». Daži uzticas zinātnei un reliģijai, citi – pseidozinātnes un ezoterikas mācībām. Taču,
ja saucam lietas īstajā vārdā, tad daždažādas kontrkultūras izpausmes nav nekas cits kā kultūras surogāts – tās nepilnīgs aizstājējs.

Pieprasījumu pēc ezoteriskām un citām pseidozinātniskām mācībām franču filozofs Emanuēls Munjē (1905-1950) raksturoja kā «kolektīvo neirozi» — nepiepildīto cerību un garīgā tukšuma sekas. Mūsdienu garīgās dzīves reālijām piemīt vēl viena īpatnība – pseidozinātniskās aktivitātes nereti robežojas ar gandrīz neslēptu krāpšanu.

Piemēram, kopš 2001. gada Rīgā darbojas Līderības akadēmija, kurā piedāvāts apgūt pieaugušo neformālas izglītības programmu – personības attīstības filozofijas treniņus trijos līmeņos. Programmas pasludinātais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem «ātrāk sasniegt vairāk panākumu, vairāk veiksmes un kļūt aizvien vairāk apmierinātiem». Spriežot pēc mācību maksas, pats Akadēmijas dibinātājs un vadītājs minēto mērķi jau ir sasniedzis: pirmā līmeņa kursa apguve (4 dienas) maksā 165 latus, bet par nākamā līmeņa apguvi (6 dienas) būs jāšķiras no 280 latiem.

Tātad par desmit dienu mācībām jāsamaksā aptuveni tik pat, cik Latvijas augstskolās students maksā par vienu semestri. Droši vien tas liecina par ļoti augstu, pat izcilu programmas kvalitāti? Varbūt par to liecina arī kategoriskais aizliegums (ar speciāla dokumenta parakstīšanu) kursu dalībniekiem izpaust jebkādu informāciju par savu mācību saturu? Būtībā šāda prasība ir viena no raksturīgākajām sektas pazīmēm. Te rodas vēl viens jautājums: kāpēc izcilu zinātnieku darbi ir brīvi pieejami jebkuram lasītājam? Varbūt Līderības akadēmijas mācība ir vairāk nekā izcila — tā ir ģeniāla? Par to ir nopietnas šaubas, kaut gan studēt gribētāju netrūkst. Taču, pēc speciālistu atziņām, aiz pretenciozas reklāmas slēpjas viselementārākā manipulēšana ar cilvēku apziņu. Par «zinātniskās» meditācijas rezultātiem liecina arī tas, ka daži Akadēmijas absolventi kļūst par psihoterapeitu klientiem.

Spriežot pēc reklāmas paziņojumiem, ir personas, kas nodrošina «spēcīgu aizsardzību no ļaunuma», piedāvā «ārstēšanu pēc foto», apņemas «ļoti ātri atrisināt praktiski jebkuru problēmu». Vai šādu sludinājumu autori paši maldās vai apzināti maldina citus?

Te būtu vietā analoģija ar noziedzīgu nodarījumu, kas ir sodāms pēc Krimināllikuma 177. panta: «Krāpšana ir svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.» Atšķirībā no zādzības krāpšana nav mantas nolaupīšana (slepena vai atklāta), jo krāpšanas upuris labprātīgi kļūst par maldināšanas objektu. Līdzīga situācija ar maldināšanu ir pseidozinātnisko pakalpojumu sfērā — visai bieži šādi pakalpojumi izrādās krāpšana garīgajā sfērā.

Mūsdienās tas ir visai izdevīgs bizness, kas gandrīz izkrīt no tiesiskās regulēšanas sfēras. Varbūt šajā ziņā arī krāpniekam ir sava taisnība: ja ir cilvēki, kas vēlas tikt maldināti, tad kāpēc es nevaru būt tas, kas apņemas šādu vajadzību apmierināt? Tāpēc nav jābrīnās, ka ezoterikai, astroloģijai, parapsiholoģijai un līdzīgām mācībām ir pieprasījums, kas nodrošināts ar atbilstošu piedāvājumu.

4.4.1. Pieprasījums pēc brīnuma. Šādu mācību popularitāte mūsdienu sabiedrībā izskaidrojama ar vairākiem sociālajiem, sociāli psiholoģiskajiem un personiskajiem apstākļiem.

4.4.1.1. Neticība saviem spēkiem. Pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ nevar paši atrisināt savas problēmas vai negrib to darīt. Šādas situācijas sekas nereti ir uzticības pilna attieksme pret laimīgo apstākļu sagadīšanos vai laimīgo zvaigzni. Pašpaļāvības trūkums var radīt ilūzijas, ka sarežģītas zinātniskās, praktiskās un personiskās problēmas ir atrisināmas brīnumainā kārtā, — mēs vēlamies mūsu problēmu vienkāršu izskaidrojumu un vieglu risinājumu. Mēs labprāt ticam, ka veselības, saskarsmes (komunikācijas) un pašaktualizācijas problēmas var atrisināt cita persona vai kāds brīnumains līdzeklis.

Piemēram, lai «samazinātu vēderu», labprāt uzticamies «Herbalife» brīnumainajai efektivitātei, – tā vietā, lai vienkārši vairāk kustētos un mazāk ēstu. Sieviete ar ģimenes dzīves problēmām nevis paškritiski analizē situāciju, bet steidzas pie burves «apvārdot vīru, lai būtu uzticīgs». Mēs ļoti gribam atrisināt savas problēmas ātri un ar minimālu personiskās enerģijas patēriņu. Būtībā mēs esam ar mieru pat maksāt lielu naudu, lai mūsu problēmas atrisinātos brīnumainā kārtā. Mēs vēlamies brīnumu – un pieprasījums rada piedāvājumu ar astroloģijas, zīlēšanas un «baltās maģijas» saloniem.

4.4.1.2. Fundamentālas izglītības trūkums. Jāatzīst, ka mēs dzīvojam zinātniski mazizglītotā sabiedrībā. Pēc amerikāņu pētnieka datiem, par zinātniski izglītotiem var būt atzīti tikai 7% cilvēku no ASV pieaugušo iedzīvotāju skaita. Pēc Mičiganas universitātes pētījuma rezultātiem, zinātniskās izglītības līmenis nav pietiekams nevienā attīstītajā valstī, bet Latvijā šis līmenis ir viens no zemākajiem – tikai 2,2% no mūsu valsts iedzīvotājiem iespējams atzīt par zinātniski izglītotiem.

Patlaban pat cilvēkiem ar augstāko izglītību parasti ir tikai sistēmiski nesakārtotas «puszināšanas» dabaszinātņu, filozofijas un reliģijas jomā. Tādējādi domāšanas loģiskā un metodoloģiskā kultūra paliek dīgļa stāvoklī, bet zinātniskā argumentācija izrādās grūti pieejama vai vispār tiek ignorēta.

Pašreizējo situāciju ar fundamentālo izglītību Latvijas vispārējās un augstākās izglītības sistēmā šajā ziņā grūti atzīt par apmierinošu. Piemēram, mūsdienu vidusskolā astronomija vismaz pēdējo 15 gadu laikā vispār netiek mācīta, filozofija augstskolās labākajā gadījumā paliek pameitas lomā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši ufologu, astrologu un parapsihologu aktivitātes un plaši pieejamā literatūra rada atbalsi jaunās paaudzes vidū.

4.4.1.3. Garīgais infantilisms. Viena no personības infantilisma (lat. «infantilis» — bērnišķīgs) izpausmēm, kad pieaugušam cilvēkam paliek dažas bērnam raksturīgas psihiskās īpašības, ir dabisko parādību pasakains izskaidrojums. Piemēram, mūsdienās izglītots cilvēks diez vai piekritīs nelabā (kr. « нечистая сила» ) eksistēšanai. Taču prātojumi par «negatīvo enerģētiku», kas nāk no mitoloģijas tradīcijām (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu), nereti tiek uztverti kā zinātniski pamatota patiesība.

Mitoloģija ir viena no senākajām kultūras formām, kas pildīja izziņas, sociālās integrācijas un psiholoģiskās kompensācijas funkcijas. Piemēram, mītiskas pasaules ainai pilnīgi atbilst apburšanas rituāli — garu izsaukšana ar burvju vārdiem un maģiskām formulām. Mūsdienu sabiedrībā mitoloģijas funkcijas stipri sašaurinās, tāpēc dabas un sociālās parādības patlaban daudz efektīvāk izskaidrot ar zinātniskās izziņas līdzekļiem. Mitoloģija paliek kultūras šūpulis — taču tas nenozīmē, ka mūsdienu cilvēkam jāpaliek kultūras bērnībā un jāvadās pēc pseidozinātniskās literatūras norādījumiem. Šajā ziņā orientācija uz garīgu infantilismu būtu mūsdienu kultūras attīstības strupceļš.

4.4.1.4. Tieksme pēc neparastā. Labi zināms, ka paaugstinātu uzmanību saista neparastas parādības un to netradicionālas interpretācijas. Tāpēc «garlaicīgajai» akadēmiskajai zinātnei nemaz nav vienkārši konkurēt ar pseidozinātniskām vai ārpuszinātniskām sensācijām un mistifikācijām. Jebkura neparasta parādība jau pati par sevi modina interesi — droši vien te slēpjas arī cilvēka dabiskā interese par visu pārdabisko.

Kā piemēru var minēt kaut populārās sērijas «Mvsteries of the Unknown» («Neatrisinātas mīklas») dažu grāmatu nosaukumus – «Psychic Voyages» («Dvēseles ceļojumi»), «Phantom Encounters» («Sastapšanās ar rēgiem»), «Hauntings» («Spoki»), «Transformations» («Vilkači»), «Witches and Witchcraft» («Raganas un buršana»). Līdzīgas grāmatas operatīvi tiek tulkotas svešvalodās, netrūkst arī oriģinālliteratūras piedāvājumu. Lai nu kā, šāda literatūra pilda arī sociāli derīgu funkciju — tiek apmierināta cilvēka neizskaužamā vajadzība pēc brīnuma un iesaistīšanās noslēpumā.

4.4.1.5. Reliģiskā indiference. Viens no pasaules kultūras tapšanas un attīstības stūrakmeņiem ir kristīgo vērtību sistēma. Taču, kā liecina speciālu pētījumu dati, mūsdienu kristīgās konfesijās īsti ticīgo cilvēku skaits parasti nepārsniedz 15 procentus — pārējie labākajā gadījumā pieskaitāmi pie «formāli ticīgajiem».

Minētā statistika vismaz daļēji izskaidro situāciju, ko daži pētnieki dēvē par «neredzamo reliģiozitāti» — ticību pseidozinātniskām un ezoteriskām mācībām. Šajā ziņā mūsu valsts nav izņēmums. Piemēram, pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pētījumu rezultātiem, Vidzemes, Latgales un Rīgas vidusskolās šādas «reliģiozitātes» piekritēji ir ne mazāk par 40% latviešu; Vidzemē 78% skolnieku tic astroloģijai, bet 92% izrāda interesi par burvestībām, spokiem un spiritismu.

Patiesībā mūsdienu rietumu civilizācijā valda reliģiskā indiference (lat. «indifferentia» — vienaldzība). Vai daudz ir cilvēku, kas vaļsirdīgi atzīst sevi par kristiešiem, šad tad ieskatās Bībelē? Taču tieši Svētie Raksti nepārprotami nosoda jebkuras māņticības izpausmes — to skaitā tādas, ko mūsdienu cilvēks nereti savā vientiesībā uzskata par savienojamām ar kristīgo mācību.

Piemēram, Vecajā Derībā atrodam vairākkārtējus kategoriskus aizliegumus vērsties pie pareģiem un zīlniekiem (3. Moz. 19:31, 20:27; Jes. 8:19), tiek nosodīti «burvības grēks» (1. Sam. 15:23) un «burvju māksla» (2. Ķēn. 17:17), kā arī vārdotāji, garu izsaucēji un mirušo izaicinātāji (5. Moz. 18:10-11). Nepārprotami negatīva attieksme pret māņticību izteikta arī Jaunajā Derībā. Piemēram, burvība tiek nosodīta apustuļa Pāvila vēstulē (Gal. 5:20) un Jāņa atklāsmes grāmatā (Jņ. atkl. 18:23), ar Pāvila vārdiem tiek noraidīta zīlēšana (Ap. d. 16:16-18).

Labi zināms, ka jebkuram cilvēkam ir apzināta vai neapzināta vajadzība pēc noteiktas garīgo vērtību sistēmas – noteikta pasaules uzskata. Ja šī vajadzība netiek apmierināta ar patiesām garīgām vērtībām, tad sāk darboties savdabīgs dvēseles kompensācijas mehānisms – paaugstinās interese par garīgās kultūras surogātiem, to skaitā tādiem, kam pseidokristīga un antikristīga ievirze.

4.4.1.6. Paaugstināta ietekmējamība. Jebkurā sabiedrībā ir diezgan daudz cilvēku, kas viegli padodas noteiktu emociju vai domu iedvešanai. Tāpēc pseidozinātnes un ezoterikas tiešais vai netiešais nodoms ir likt cerības uz lētticīgiem cilvēkiem. Piemēram, pie burvjiem un cita veida brīnumdariem parasti vēršas jaunas vai vidēja vecuma nemiera pilnas sievietes, kas viegli ļaujas hipnozei. Tāpēc daži pozitīvi ekstrasensu darbības rezultāti nereti balstās uz vienkāršu pašiedvesmu. Lielākoties ar pašiedvesmu izskaidrojami arī «aculiecinieku» stāsti par kontaktiem ar būtnēm no citām planētām. Bet kāds ezoteriska semināra dalībnieks nopietni stāstīja, ka atceras sevi mātes miesās.

Paaugstināta ietekmējamība visai bieži ir saistīta ar vāji attīstītu spēju patstāvīgi domāt – te pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība. Pamazām cilvēks atradinājās domāt, toties pierada ticēt visādām blēņām – piemēram, hiromantu un astrologu pasakām. Patstāvīgi domāt ir ne tikai grūti, dažreiz tas prasa lielu nervu sasprindzinājumu saistībā ar lēmuma pieņemšanu. Daudz vieglāk taču atbildību par savas darbības rezultātiem uzlikt objektīviem apstākļiem – kaut vai noteiktam zvaigžņu izvietojumam.

4.4.1.7. Reklāmas efekts. Kaut gan mūsdienu cilvēks daudzsološus paziņojumus uztver piesardzīgi, reklāmas efekts paliek spēkā. Ja ilgu laiku par kaut ko runā un raksta, tad šķiet mazticami, ka tie ir tikai meli un blēņas. Negribas ticēt, ka, līdzīgi šovbiznesa «zvaigznēm», mūsdienu populārie ekstrasensi, burvji un astrologi būtībā ir labi izreklamēti (kr. «раскрученные») projekti.

Lai paaugstinātu reklāmas efektivitāti, parasti izmanto dažus vienkāršus standarta paņēmienus. Piemēram, ja zīlēšana – tad «precīza», ja zīlniece – tad «jau vairākās paaudzēs», ja okultisms – tad «zinātniskais». Ezoterisko un pseidoreliģisko mācību nosaukumos nereti tiek lietots atslēgas vārdu efekts – Dievs («Teozofīja»), patiesība (Japānas sekta «Aum Shinrikyo» – «Augstākā Patiesība»), zinātne
(«Scientoloģija»),jauns («Jaunā Paaudze»).

Dažreiz reklāmas mērķiem tiek izmantots viltīgi gudrs psiholoģiskais paņēmiens «no pretējā». Piemēram, kādas brīnumzāles reklāma paziņo: «Uzmanieties no viltojumiem!» Ar teikto liek saprast, ka tieši reklamētās zāles ir tās īstās, – taču loģiski šāds secinājums no minētā brīdinājuma, protams, neizriet. Daži ekstrasensi izsaka negatīvu attieksmi pret maģiju un burvību, taču arī tas pats par sevi vēl neliecina par parapsiholoģijas zinātniskumu.

4.4.2. Patiesība un cilvēktiesības. Pseidozinātniskās un ezoteriskās mācības ir konceptuālais pamats, uz kura balstās atbilstošu institūciju un atsevišķu personu praktiskā darbība. Šī darbība ir mūsdienu kultūras pasaules objektīvā realitāte, kuru var skatīt un vērtēt dažādos aspektos – saistībā ar personas brīvību un pamattiesībām mūsdienu sabiedrībā, tiesiskās regulēšanas kontekstā un metodoloģiskajā aspektā.

4.4.2.1. Cilvēktiesību aspekts. Viena no cilvēktiesībām demokrātiskajā sabiedrībā ir tiesības uz izglītību – iegūt zināšanas atbilstoši mūsdienu zinātniskās izziņas prasībām. Taču jebkurai pilngadīgai personai paliek arī tiesības uz zināšanu trūkumu. Tāpēc valsts nevar atņemt cilvēkam šīs visai savdabīgās tiesības – vēlēties būt apmuļķotam.

Piemēram, patlaban zinātniski attīstītajās valstīs aizvien populārāks kļūst visai dārgs medicīnisks (?) pakalpojums: nomiruša ķermeņa sasaldēšana ar turpmāku — pēc desmitiem vai pat simt gadu — atlaidināšanu un atdzīvināšanu. Kas to lai zina — varbūt daudzos gadījumos par piekrāpšanas upuriem kļūst personas, kuras neapzināti vēlas būt piemānītas?

Bet, ja tas tā ir, tad ir vērts atcerēties kādu sižetu no Jaunās Derības. Kā izturēties pret senās Jūdejas mācītājiem, kuri nepieņēma kristietības idejas? Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja saviem mācekļiem ar analoģiju: «Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.» (Mt. 15:14) Citiem vārdiem sakot, garīgajā sfērā nevienu nevajag un nedrīkst piespiest rīkoties pretēji viņa gribai — ar varu mīļš nekļūsi. Sava garīgā izvēle cilvēkam jāizdara pašam.

4.4.2.2. Tiesiskās regulēšanas aspekts. Gandrīz visas cilvēka sociālās darbības sfēras ir saistītas ar noteiktiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Šajā ziņā izņēmums nav iestādes un atsevišķas personas, kuru darbības konceptuālo pamatu veido pseidozinātniskās mācības.

Piemēram, visai populārā bioenerģētisko pakalpojumu sfēra (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu) balstās uz parapsiholoģijas idejām un atbilstošām psihoterapijas metodikām. Problēma ir tā, ka visdažādākos psiholoģiskos treniņus (ang. «training») parasti piedāvā personas bez speciālas medicīniskās vai psiholoģiskās izglītības, — par kvalifikācijas līmeni šādos gadījumos visai bieži liecina vienīgi «starptautiski sertifikāti» un «pagalma akadēmiķu» nosaukumi. Turklāt piedāvāto metodiku būtība nereti ir vien manipulācija ar cilvēka apziņu un zemapziņu — piemēram, izmantojot transu tehnikas (fr. «transe») vai neirolingvistiskās programmēšanas metodikas. [Uz 2015.gadu problēma ir jau daudz nopietnāka – stipri apšaubāmas kvalitātes biznesorientētas “mācību” iestādes Latvijā ir “saštansējušas” lielu daudzumu “speciālistu”, kuriem diplomā ir rakstīts “psihologs”. Traģēdija ir apstāklī, ka šie cilvēki maz ko zin no psiholoģijas (pirmkārt tāpēc, ka viņiem to nemācīja), iedomājas, ka ir zinoši speciālisti (jo ir taču diploms) un tiecas strādāt pēc profesijas.]

Saistībā ar bioenerģētisko pakalpojumu sfēru dažreiz tiek konstatētas psihiskās vardarbības pazīmes, tomēr tiesiskās regulēšanas iespējas te ir visai ierobežotas. Teiktais pilnā mērā attiecas uz iepriekšminētajām «baznīcām» ar ezoterisko orientāciju, kā arī uz «jaunajām reliģijām» — patlaban no valsts puses praktiski nekontrolējamām sociāli destruktīvām reliģiskām apvienībām.

Atliek piebilst, ka tiesiskās regulēšanas aspekts skar arī izglītības sistēmas vadīšanu un organizāciju. Piemēram, diez vai būtu lietderīgi atļaut izmantot vidusskolās mācību līdzekļus, kuru autors izklāsta zinātniski apšaubāmas un nepārbaudītas hipotēzes bez atbilstošiem komentāriem. Gadās arī mācību grāmatas, kurās saskaņā ar «laikmeta prasībām» par filozofiju un ezoteriku tiek stāstīts kā par līdzvērtīgām garīgās kultūras parādībām, turklāt ar visai pozitīvu ezoterikas vērtējumu. Protams, jebkuram autoram ir tiesības uz savu vērtējumu, taču jāsaprot arī tas, ka grāmata un mācību grāmata nav viens un tas pats.

4.4.2.3. Metodoloģiskais aspekts. Zinātnieka ētikas kodeksa 7.1. pantā teikts: «Zinātniekiem jāvēršas pret pseidozinātniskām teorijām, kas cenšas piesegties ar zinātnisku frazeoloģiju.» Prasība ir aktuāla, taču paliek jautājums par tās īstenošanas līdzekļiem. Zinātnieku aprindās valda uzskats: ja zinātnes un pseidozinātnes saprašanās nav sasniedzama, tad nopietni apspriest šādas problēmas nav vērts. Var piekrist, ka zinātniskās diskusijas ar astrologiem un gaišreģiem, burvēm un ezoteriķiem patiešām būtu mazproduktīvas. Viens no konstruktīvas polemikas nosacījumiem ir vienprātība pamatpremisās — noteiktās sākotnējās idejās. Bez šādas vienprātības polemika parasti pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā.

Viduslaikos minēto nosacījumu formulēja «cum principia negante non est disputandum» — nevajag polemizēt ar tādu, kas noliedz pamatus. Zinātnes attieksme pret pseidozinātni principā var balstīties uz trim metodoloģiskām stratēģijām.

Pirmais ceļš: pseidozinātnes ignorēšana. Diez vai šī stratēģija atzīstama par konstruktīvu — tāpat vien atkratīties no pseidozinātnes aktivitātēm. Vienkāršas noliegšanas ceļš dotajā gadījumā būtu izdevīgs vienīgi «alternatīvās» zinātnes pārstāvjiem. Tas būtu tas pats, kas sporta spēlē atdot iniciatīvu pretinieka rokās.

Otrais ceļš: pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana. Viena no šīs stratēģijas izpausmēm var īstenoties ar iepriekšminētajiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Nav izslēgta arī pašu zinātnieku iniciatīva — speciālas zinātniskās institūcijas izveide.

Piemēram, pirms 30 gadiem ASV tika izveidota Komiteja, kuras uzdevums ir zinātniski pārbaudīt informāciju par paranormālo fenomenu. Ar minētās institūcijas (CSICOP) dibināšanu Rietumu pasaulē aktivizējās izcilo zinātnieku un zinātnes popularizētāju kustība pret visāda veida blakuszinātniskās krāpšanas izpausmēm.

Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidijā 1998. gadā bija izveidota pseidozinātnes apkarošanas komisija, kuras pilnais nosaukums «Комиссия по борьбе с лженаукой фальсификацией научных исследовний» . Ņemot vērā fizikas sevišķo popularitāti pseidozinātnieku aprindās, puse no Komisijas divpadsmit locekļiem bija pārstāvēta ar fizikas nozares speciālistiem. Kopumā pozitīvi vērtējot minēto iniciatīvu, zināmas šaubas tomēr var radīt divi komisijas nosaukuma atslēgas vārdi.

Vārds «лженаука» krievu valodā asociējas ar meliem (kr. «ложь» ) , tātad ar kaut ko apzināti nepatiesu — bet maldīties var taču arī pilnīgi neapzināti. Vārds «борьба» («cīņa») dotajā kontekstā droši vien ir pieņemams krievu valodā, taču latviešu valodā ar šo vārdu parasti tiek domātas situācijas, kas izslēdz mierīgu līdzāspastāvēšanu («cīņa eksistences dēļ»), krasi izteiktas pretsabiedriskas sociālas parādības («cīņa pret noziedzību») vai sporta jomu («brīvā cīņa»). Tiesa gan, pirms divdesmit gadiem izdotās krievu-latviešu vārdnīcās var atrast skaidrojošu piemēru, kas liek saprast — cīnīties var ne tikai pret vai ar ko, bet arī par kaut ko («cīnīties par mieru»).

Katrā ziņā latviešu valodā minētajā kontekstā var iztikt bez vārda «cīņa» — līdzīgi prostitūcijas parādībai, runa taču ir par noteiktas darbības sfēras ierobežošanu nevis administratīvu aizliegšanu. Tāpēc cīnīties ar pseidozinātni un ezoteriku šā vārda tiešajā nozīmē diez vai ir vērts, būtībā tas arī nav iespējams. Droši vien dotajā gadījumā lietas būtību precīzāk izsaka vārds «apkarošana» («lauksaimniecības kaitēkļu apkarošana»). Līdz ar to atbilstošas komisijas nosaukums latviešu valodā varētu būt «pseidozinātnes apkarošanas komisija».

Protams, var rasties jautājums par šādas komisijas darbības efektivitāti. No vienas puses, tas ir labāk, nekā nekas. No otras puses, kā liecina prakse, līdzīgu komisiju un komiteju darbības efektivitāte varētu būt daudz augstāka. Zinātne un «alternatīvā» zinātne eksistē līdzīgi divām paralēlām pasaulēm — piemēram, pirms dažiem gadiem Sorbonnas universitātē (Parīze) tika aizstāvēta mūslaiku vēsturē pirmā disertācija astroloģijā, ļoti labvēlīga attieksme pret ekstrasensiem patlaban ir Krievijas dabaszinātņu akadēmijā.

Tāpēc pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana ar speciālo zinātnisko institūciju spēkiem šķiet ne visai auglīga un varbūt nav labākā stratēģija.

Trešais ceļš: zinātniskās izziņas attīstība un tās sasniegumu popularizēšana. Kārtējo reizi apliecināt noraidošu attieksmi pret kaut ko nav labākais uzvedības variants — kaut ko noraidot, reizē jāpamato sava taisnība. Droši vien šis princips ir spēkā jebkurā dzīves jomā un situācijā — politikā un ekonomikā, starptautiskajās attiecībās un personu saskarsmē, ideoloģijā un zinātniskajā darbībā.

Tāpēc pseidozinātnes apkarošanas efektīvākais ceļš ir alternatīvās zinātnes sensācijām pretim stādīt to pozitīvu noliegumu. Tas nozīmē, ka pieveikt zinātnisko diletantismu var vienīgi patiesas zinātnes laukā — zinātnisko ideju brīvas konkurences ceļā.

Šajos apstākļos liela nozīme pseidozinātnes apkarošanā ir zinātnes sasniegumu popularizēšanai sabiedrībā, par ko 2007. gada 15. martā tika runāts arī Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālā sēdē. Diemžēl mūsdienu mediji (masu komunikāciju līdzekļi) parasti labprāt pārraida un publicē, turklāt bez iepriekšējas zinātniskās ekspertīzes, blakuszinātnisko šarlatānu fantāzijas, nevis mēģina organizēt nopietnas zinātniski populāras pārraides un publikācijas par aktuālām zinātniskās izziņas problēmām.

Mūsdienu gandrīz neierobežotās demokrātijas pasaulē brīvi runāt un rakstīt var gandrīz par visu. Taču pastāv arī klausītāju un lasītāju problēma — kā atšķirt kultūraugus no nezālēm? Ir vērts iedziļināties apustuļa Pāvila vārdos: «Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt» (1. Kor. 6:12). Citiem vārdiem, kā brīvas izvēles apstākļos izdarīt pareizo izvēli?

Droši vien te jābūt noteiktai izvēles orientācijai — piemēram, nevar taču izlasīt visas grāmatas, kas tiek izdotas. Kas ir jālasa, ko var nelasīt un kas nav jālasa? Atbildēt uz šo salikto jautājumu (trīs apakšjautājumi) nemaz nav tik viegli, jo galvenā atšķirība starp zinātni un pseidozinātni izpaužas nevis atbilstošas problemātikas priekšmetā, bet metodoloģijas plāksnē — ar kādām metodēm tiek pamatotas noteiktas idejas un hipotēzes.

Būtībā runa ir par divu metodoloģiju — zinātniskas un pseidozinātniskas — konkurenci. Tas nozīmē, ka viens no svarīgākajiem zinātnes uzvaras nosacījumiem šajā konkurencē ir arī zinātniskās izziņas metodoloģijas problēmu sistēmiskā izpēte. Diemžēl gandrīz visi Latvijas profesionālie filozofi patlaban atstājuši šo pētījumu sfēru, ko agrāk dēvēja par metafiziku jeb vispārīgo filozofiju (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.3. sadaļu). Tāpēc dabiski, ka zinātnes metodoloģijas problēmu lauku aizņēmušas ezoteriskās un citas pseidozinātniskās konceptuālās konstrukcijas. Tieši šajā apstāklī slēpjas filozofu mistiķu un zinātnieku mistiķu popularitāte — kaut gan jēdzienam «mistiskā zinātne» ir tikpat daudz jēgas kā vārdkopai «matemātiskā reliģija». Un daži kultūras vēsturē mazkompetenti lasītāji un klausītāji vaļsirdīgi uzņem ezoteriskās mācības par jauno vārdu filozofijā.

Kas attiecas uz ezoteriku, tad parasti tā piesaka savas tiesības arī uz mūsdienu reliģijas augstāko formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 3.2. sadaļu) vai vismaz dēvē sevi par tās tuvāko sabiedroto. Piemēram, kādas grāmatas ievadā tiek paziņots, ka ezoteriskā un reliģiskā doma vienmēr gājusi kopā un ka ezoterikas vēsturiskās saknes jāmeklē arī budismā, kristietībā un islamā. Ezoterikas vēsturē nav gandrīz neviena autora, kurš tā vai citādi neizsaka savas «simpātijas» kristietībai. Angļu rakstniece un teozofijas mācības piekritēja Annija Bezanta (1847-1933) pat izveidoja «ezoteriskās kristietības» mācību.

Mūsdienu ezoteriķu koķetēšana ar kristietību dažreiz izskatās tik naiva, ka atliek vienīgi noplātīt rokas. Piemēram, uz jautājumu par attieksmi pret Bībeli Latvijas ufologu vadītājs atbildēja: «Tā ir mūsdienu civilizācijas programma.. Mēs uzskatām, ka 95% Bībeles satura jau īstenojās, bet 5% iekrita tieši mūsu laikos.. Turklāt patlaban eksistē arī jaunā Bībele, kas ir dekoncentrēta septiņās Zemes vietās un kuras daļas jāsaliek kopā.»

Patiesībā ezoterika, liela daļa pseidozinātnisko mācību un visas «jaunās reliģijas» kristietības skatījumā ir viltus mācības. Brīdinājumus par šādu mācību izplatītājiem var atrast vairākās Jaunās Derības vietās. Piemēram, par viltus praviešiem tiek runāts Mateja evaņģēlijā: «Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Mt. 7:15-16). Un tālāk – par viltus kristiešiem: «..Uzstāsies viltus kristieši un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos» (Mt. 24:24). Brīdinājumu par viltus mācītājiem var atrast Pētera 2. vēstulē (2. Pēt. 2:1), par melu apustuļiem tiek runāts Pāvila 2. vēstulē korintiešiem (2. Kor. 11:13). Dedzīgu aicinājumu būt garīgi modriem atrodam Jāņa 1. vēstulē: «Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē » (1. Jņ. 4:1).

Ezoterisko un pseidozinātnisko mācību analīze ir pamats vispārējam secinājumam: minētās mācības ir vienlīdz nesavienojamas gan ar zinātni, gan ar kristietību. Tāpēc mūsu garīgās kultūras situācijā izrādās, ka zinātnei un baznīcai ir kopīgs idejiskais pretinieks – okultisms, maģija un misticisms, kas ir ezoterikas un pseidozinātnes konceptuālais pamats.

Ivans Vedins, filozofijas doktors, ilggadīgs Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzējs, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, vairāku Loģikas mācību grāmatu autors. Fragments no grāmatas “Zinātne un patiesība”.
/2008/

Avots:
https://infoagentura.wordpress.com/2015/01/06/par-zinatnes-butibu-un-zinatnes-alternativam/

Publicēts iekš K09: Par zinātni, zinātnisko domāšanu un problēmām, T: Raksti

GRĀMATA: “Par cilvēka psihi”, Imants Eglītis

Grāmatā populāri pastāstīts par vesela cilvēka psihi (emocionālās dzīves, atmiņas, intelekta īpatnībām) un psihiskajām novirzēm. Aplūkoti arī biežāk sastopamie patoloģiskie stāvokli (murgi, emociju traucējumi, alkoholisma sekas u. c.).

Grāmatas atsevišķās daļās ir runa gan par psihiski veselu, gan slimu cilvēku, bet, ievērojot to, ka cilvēks visā savā daudzveidībā vienmēr ir apskatāms kopumā, vienotībā, abi stāvokļi nav strikti viens no otra nošķirti.

No daudzām aktuālām tēmām esam izvēlējušies tās, kuras, no mūsu viedokļa raugoties, var radīt interesi ikvienā lasītājā — tie ir jautājumi par garīgā darba higiēnu, cilvēku emocionālās un intelektuālās dzīves attīstību, alkoholismu, narkomānijām utt. Sīkāk ir iztirzāti tie psihiskās darbības patoloģijas gadījumi (tā sauktie murgi, aplama uzvedība), kuri reizēm sadzīvē rada pārpratumus, pat nepamatotus konfliktus.

Grāmatas nolūks, protams, nav apskatīt slimību diagnostiku un ārstēšanu — šie speciālie jautājumi arī turpmāk lai paliek tikai speciālistu ziņā — mēs centāmies tikai sniegt īsu un populāru ieskatu par dažām iespējamām psihiskās darbības patoloģijas izpausmēm, lai tādējādi mazinātu vēl nereti sastopamos kazuistiskos, pat mistiskos uzskatus par psihiskām slimībām un psihiatrijas zinātni.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/?4uyp2zeerut2n9q ; https://yadi.sk/i/TWds9nbA3SQJec ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Par%20cilveka%20psihi(Eglitis).fb2

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, K06: Par lasīšanu. Kāpēc gudri cilvēki lasa?, K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Grāmatas

GRĀMATA: “Psihiatrija”, Imants Eglītis

“Psihiatrija (no grieķu valodas vārdiem psyche – dvēsele, apziņa un iatreia – ārstēšana) ir zinātne par psihiskām slimībām, to etioloģiju, patoģenēzi, profilaksi un ārstēšanu.

Psihisko slimību laikā izmainās smadzeņu spēja pareizi atspoguļot apkārtējo pasauli, tās notikumus, sakarības starp apkārtējiem notikumiem. Mainās arī spēja pareizi atspoguļot notiekošo ķermenī, izmaiņas iekšējā vidē, analizēt un sintezēt saņemtos kairinājumus un pareizi uz tiem reaģēt.

Patofizioloģiski psihisko slimību pamatā ir izmaiņas smadzeņu lielo pusložu garozas darbībā, traucējumi uzbudinājuma un kavēšanas procesos, kā arī to attiecībās.

Psihisko slimību izcelsmē nozīme ir vairākiem faktoriem.

1. Iedzimtība un pārmantojamība. Nenoliedzot lielo pārmantojamības nozīmi daudzu psihisko slimību attīstībā, nepareizi ir arī tās nozīmi pārvērtēt un piešķirt pārmantojamībai fatālu raksturu. Piemēram, ja šizofrēnijas gadījumā ir visnelabvēlīgākie pārmantojamības dati – slimo viens no vienas olšūnas dvīņiem –, arī tad visos gadījumos otrais dvīnis nesaslimst. Tādēļ psihiatrijā pareizāk ir runāt nevis par pārmantojamības fatalitāti un pārmantotām slimībām, bet gan par noteiktas smadzeņu sistēmas vai visa organisma vājumu, kas var veicināt slimības rašanos. No iedzimtām slimībām, piemēram, var minēt iedzimto sifilisu.

2. Organiski galvas smadzeņu bojājumi. Galvenokārt te minami anatomiski galvas smadzeņu bojājumi, kas radušies grūtniecības patoloģijas un nepareizas augļa attīstības rezultātā, kā arī galvas traumas sekas (it īpaši tad, ja trauma pārciesta agrā bērnībā).

3. Hroniska autointoksikācija. Rodas nepareizas organisma vielmaiņas rezultātā. Vairumā gadījumu tomēr vēl nav izdevies identificēt toksiskos produktus un izskaidrot to rašanās mehānismus.

4. Akūtas un hroniskas infekcijas un intoksikācijas. Šai gadījumā galvenokārt jāmin encefalīti, meningoencefalīti, akūtas saindēšanās ar barības vielām, medikamentiem, toksiskiem rūpniecības produktiem utt.

5. Psihogēni faktori. Nozīme slimības etioloģijā var būt gan vienreiz saņemtai spēcīgai psihiskai traumai (dzirdēts nepatīkams vārds vai citādā veidā saņemtas nepatīkamas ziņas), gan arī ilgstošām un hroniskām psihiskām traumām (atrašanās ilgstošā psihotraumējošā situācijā). Nereti tomēr slimniekiem un slimnieku piederīgajiem ir tendence piešķirt psihiskajiem pārdzīvojumiem pārāk lielu nozīmi slimības izcelsmē. Nelaimīga mīlestība, pārpūlēšanās darbā, neveiksmīga ģimenes dzīve, konflikti ar kaimiņiem un citi līdzīgi faktori salīdzinājumā ar pārējiem etioloģiskajiem momentiem tikai ļoti retos gadījumos ir īstais iemesls psihiskās slimības attīstībai.

6. Nelabvēlīgi sociālās vides apstākļi. Nepietiekams uzturs, hroniskas psihiskas un fiziskas pārslodzes, antihigiēniski dzīves apstākļi arī var veicināt psihisko slimību attīstību.

Ikdienas praksē ļoti bieži nav iespējams izdalīt kādu vienu slimības etioloģisko momentu, jo parasti vairāki nelabvēlīgi faktori darbojas kopumā un vienlaikus, kā arī visu laiku notiek ārējās vides un organisma mijiedarbība.

Vairākām slimībām (šizofrēnijai, maniakāli depresīvajai psihozei, genuīnai epilepsijai, involūcijas psihozēm un t.s. funkcionālām psihozēm involūcijas periodā un vecumā) etioloģija nav zināma. Psihisko slimību laikā rodas psihiski traucējumi, kuri tiek izdalīti kā psihisko slimību simptomi un simptomu kompleksi (sindromi). Raksturīgākie un biežāk sastopamie no tiem ir uztveres traucējumi (halucinācijas, senestopātijas), garastāvokļa izmaiņas (depresija, mānija, apātija, disforija, eiforija), domāšanas traucējumi (uzmācību idejas, murgi), apziņas traucējumi (delīrijs, apdullums, koma, krēslas stāvoklis, amence, oneiroīds), intelekta traucējumi (iedzimtā un iegūtā plānprātība), personības izmaiņas – psihopatoīdi stāvokļi un neirotiska rakstura jeb neirozēm līdzīgi traucējumi.

Psihiatrijā nav specifisku simptomu, kurus novēro tikai vienas nozoloģijas ietvaros, tādēļ viens simptoms vēl nevar būt pamatojums diagnozes un iespējamās slimības tālākās gaitas un prognozes noteikšanai. Diagnostikā nozīme nav atsevišķu psihiskās darbības traucējumu (simptomu) noteikšanai, bet slimības kopējās klīniskas ainas novērtēšanai, noskaidrojot, kā simptomi savā starpā saistīti sindromā, veidojot vienotu psihisko stāvokli gan konkrētajā periodā, gan arī slimības attīstības (sindromu rašanās) dinamikā. Vislielākā diagnostiskā nozīme ir tieši sindromu niansēm, atkāpēm no raksturīgās, klasiskās izpausmes (atipijām), kas bieži dod datus vienas vai otras slimības diferenciāldiagnozei.

Psihožu gadījumā apkārtējās priekšmetiskās pasaules uztvere bieži ir neizmainīta. Slimnieki ar redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu iegūst pareizu informāciju par apkārtējo vidi, tikai iegūtos datus smadzeņu patoloģijas dēļ nespēj pareizi novērtēt. Šais gadījumos slimība visbiežāk izpaužas ar nepareizām domām (tautā runā par traucējumiem «vienā punktā», kuru nevar aizskart, pie tam pārējo apkārtējo situāciju un savu stāvokli slimnieks spēj vērtēt pareizi). Šādiem slimniekiem visbiežāk ir nepamatotas domas, ka pret viņiem slikti izturas, ka viņus izseko, novēro, vajā – ir radušās t.s. murgu psihozes.

Slimniekiem ar murgiem pēc laika var rasties uztveres traucējumi – parasti slimnieki dzird balsis, kuras par viņiem runā, viņus izsmej, nosoda, viņiem draud, jūt iedarbību uz sevi (ar hipnozi, stariem, aparātiem, buršanu) – ir radušās tā saucamās halucinatorās murgu psihozes. Ja šādu psihožu gadījumos slimnieks ir dezorientēts (piemēram, slimnieks domā, ka atrodas nevis slimnīcā, bet cietumā), tad dezorientācija vienmēr ir sekundāra – halucināciju vai murgu pārdzīvojumu rezultātā. Šādas psihozes psihiatriskā nozīmē norisinās ar skaidru apziņu. Slimība parasti ir ilgstoša, psihozes sākums un izbeigšanās notiek lēni, pakāpeniski. Šādiem slimniekiem nepieciešama ilgstoša ārstēšanās stacionārā vai arī ambulatori.

Psihožu gadījumos, kad ir apziņas traucējumi, raksturīgs tas, ka primāri ir izmainīta apkārtējās priekšmetiskās pasaules uztvere, kas vispār var būt neiespējama vai arī ir pavājināta vai izmainīta. Šādos gadījumos slimība parasti sākas un izbeidzas straujāk, tās gaita ir akūtāka, psihiskie traucējumi spilgtāki. Slimnieka stāvoklis pirmajā brīdī var likties smagāks, kaut arī ne vienmēr tā ir īstenībā. Nepamatots ir tautā izplatītais uzskats, ka gadījumos, kad akūtos stāvokļos slimnieks runā nepareizi un nesakarīgi, prognoze ir ļoti slikta. Parasti slimības gaita ir labvēlīga (periodiska vai epizodiska).

Par afektīvām psihozēm sauc psihozes, kuru klīniskajā ainā dominē emocionālie traucējumi. Visbiežāk no emocionāliem traucējumiem sastop depresijas. Tā kā depresiju skaits arvien palielinās, tad pēdējos gadu desmitos pasaulē pievērš arvien lielāku uzmanību to diagnostikai un ārstēšanai.

Psihožu gadījumos slimības gaita var būt nepārtraukta, periodiska vai lēcienveida (grūdeniska jeb šubveida – no vācu vārda Schub – grūdiens, pārbīde), arī epizodiska. Nepārtrauktās norises gadījumos slimība turpinās visu laiku, pie tam progrediences temps var būt atšķirīgs. Gadījumos, kad slimības norise ir ļaundabīga, slimības gaita ir strauja un ātri iestājas dziļš defekta stāvoklis. Turpretī citos gadījumos slimības norise var būt ļoti lēna, pat grūti pamanāma. Reizēm pacients, kaut arī slimo daudzus gadus un pat gadu desmitus, subjektīvi traucējumus jūt maz vai pat pilnīgi nejūt un par esošo slimību uzzina tikai nejauši (piemēram, slimnieks ar paranojāliem murgiem, kurš ilgus gadus uzskatīja, ka pret viņu ļaunprātīgi izturas dzīvokļa kaimiņi, pirmo reizi nokļuva slimnīcā uz ekspertīzi tikai vecumā, kad arī tika noteikta diagnoze). Ja slimībai ir periodiska norise, tad procesa uzliesmojuma periodi mainās ar izveseļošanās vai uzlabošanās periodiem (intermisijām vai remisijām). Lēcienveida (šubveida) slimības norises gadījumos (novēro šizofrēnijas un epilepsijas psihožu slimniekiem) klīniskajā ainā vienlaikus ir nepārtrauktās un periodiskās slimības gaitas īpatnības. Uz lēni un nepārtraukti risošās slimības fona ir akūti, periodiski uzliesmojumi. Epizodiska slimības norise dažreiz ir simptomātisku psihožu gadījumos.

Psihisko slimību gadījumos prognoze ir dažāda. Iespējama pilnīga izveseļošanās (intermisija) vai arī daļēja – ar atlieku parādībām (remisija). Atlieku parādības var būt produktīvās simptomātikas veidā (t.i., traucējumi, kas radušies psihožu gaitā un nepāriet, – murgi, halucinācijas u.c.) vai arī tā saucamās negatīvās (defekta) simptomātikas veidā (personības izmaiņas, plānprātība).

Prognoze ir atkarīga ne tikai no slimības nozoloģiskās piederības, bet arī no ārējiem apstākļiem. Vislielākā nozīme ir terapijai un daudzos gadījumos arī pašu slimnieku attieksmei pret savu slimību. Slimnieka atbalsts un palīdzība ārstēšanās laikā, precīza visu ārsta norādījumu ievērošana, stingra režīma ievērošana, pacietīga ārstēšanās, regulāra un savlaicīga ierašanās pie psihiatra veselības stāvokļa kontrolei lielā mērā var labvēlīgi ietekmēt slimības gaitu. Gadījumos, kad slimnieki izmainītā psihiskā stāvokļa dēļ nepareizi vērtē savu situāciju, svarīga nozīme ārstēšanā un slimnieku uzraudzībā ir pacienta piederīgajiem. Nepareizs ir vēl reizēm sastopamais uzskats, ka psihiskās slimības ir neārstējamas.”

Grāmatā ir arī sniegta 1974.gada starptautiskā psihisko slimību klasifikācija. Mūsdienās tas ir pietiekami aktuāls dokumentāls materiāls, kurā pie 30. slimību klases (Neirozes, personības patoloģija un citi nepsihotiski traucējumi) 302. sadaļā (Seksuālās perversijas) ir minētas tādas psihiskas saslimšanas kā homoseksuālisms, fetišisms, transvesticisms un ekshibicionisms.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/br00nwbxrb5si5f/Psihiatrija.PDF ; http://vekordija.narod.ru/L-EGLIT.PDF ; https://yadi.sk/i/2Eq1mU4Q3SQKNM; https://e-gramatas.com/arhivs/MEDICINA%20ARSTNIECIBAS%20AUGI/Psihiatrija(I.Eglitis).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Nervozs cilvēks”, Iļja Volperts

Neirozes, par kurām rakstīts šai brošūrā, ir mokoši, bet ne bīstami traucējumi. Tie neapdraud dzīvību pat tad, ja norit smagi, un tikai dažos gadījumos kļūst par pārejošas invaliditātes cēloni. Cilvēki, kuri cieš no šiem traucējumiem, nereti pat nemeklē ārsta palīdzību un paši tiek ar tiem galā, lai gan speciālista palīdzība neirožu gadījumos vienmēr ir nepieciešama. Daudzi nervozi cilvēki ārstējas ambulatoriski, turpinādami strādāt. Neiroze un psihiska saslimšana ir pilnīgi dažādas slimības, un gluži nepamatotas ir nervozo cilvēku bailes sajukt prātā. Lielākai daļai nepamatotas ir arī , viņu bailes no vēža, miokarda infarkta un citām smagām slimībām, kuras nervozs cilvēks slimīgu iedomu dēļ sev piedēvē. Lai lasītāju nebiedē nervoza cilvēka grūtie pārdzīvojumi, kas aprakstīti šai brošūrā. Vairums šādu slimnieku ir izveseļojušies, citiem kļuvis daudz labāk, jo mūsdienu medicīnas rīcībā ir iedarbīgi neirožu ārstēšanas līdzekļi. Cilvēks, kas cieš no neirozes, ar saprātīgu pašaudzināšanu var daudz ko darīt savas veselības atgūšanā.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/9k8ko3paws87341/Nervozscilveks.zip ; https://yadi.sk/i/G-3qvtq53SBbA9 ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Nervozscilveks(I.Volperts).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas

GRĀMATA: “Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju”, Imants Eglītis

Medicīnas zinātņu doktors, profesors Imants Eglītis (1938 – 1997) īsumā apraksta izplatītāko psihisko slimību – depresiju. Šis darbs ir īpaši aktuāls joprojām, jo vispārējā Latvijas sabiedrības lejupslīde, kas ir skārusi arī psihiatrijas nozari, ir palielinājusi depresijas slimnieku skaitu, kuri nav spējīgi veikt nekādu praktisku darbību. Un tāpēc ir arī liels pašnāvību skaits.

“Pacientiem ar dziļu un ilgstošu depresiju ir nomākta, nelaimīga cilvēka poza, seja pauž skumjas, bēdas, fiziskas un psihiskas ciešanas. Pacienta lūpas visbiežāk ir cieši sakniebtas, mutes kaktiņi nolaisti, retāk – mute puspievērta, mēle – aplikta, uzacis – sarauktas, pierē – raksturīga kroka. Slimnieks ir mazkustīgs, lielāko dienas daļu sēž galvu nodūris, skatās lejup vienā punktā vai kaut kur tālumā, neseko ar acīm apkārt notiekošajam. Bieži pavada laiku, guļot gultā. Senākie autori apraksta trāpīgu novērojumu – dziļā depresijā pacients it kā neapzināti cenšas aizņemt pēc iespējas mazāk vietas: sēdot tā ceļi ir cieši saspiesti, guļot – slimnieks savelkas čokurā, velk segu uz galvas uz cenšas pievirzīties tuvāk gultas malai. Runājot slimnieks tikko kustina lāpas, tā ka pat grūti dzirdēt, ko viņš saka. Depresijā cilvēks arvien izskatās vecāks par saviem gadiem.”

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/845qbvwugkyjtfk/Imants_Eglitis_Musdienu_medicina_cina_ar_depresiju_pdf.zip/file ; https://yadi.sk/i/XfDRqubw3SQHWZ ; https://e-gramatas.com/arhivs/MEDICINA%20ARSTNIECIBAS%20AUGI/Musdienu%20medicina%20cina%20ar%20depresiju(I.Eglitis).fb2

P.S.
Papildinformācija par depresiju:
http://www.depresija.lv/depresija/kas-ir-depresija-2/
http://www.depresija.lv/depresija/depresijas-celoni/

Publicēts iekš T: Grāmatas

RAKSTS: Par teātri kā tikumisku iestādi (Frīdriha Šillera raksts par klasisko teātri)

Labs aprakstošs Frīdriha Šillera darbs par teātra lielo nozīmi sabiedrisko procesu vadībā, kurš ietekmēja teātra attīstību un kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī XXI gadsimtā, attiecīgi ir pieskaitāms gan pie mākslas, gan pie politekonomisko procesu specializētās literatūras klasikas zelta fonda.

Lasot un vērtējot darbu, jāņem vērā divi būtiski apstākļi. 1. Darbs tika sarakstīts XVIII gadsimta beigās (1784.gadā), kad inteliģencē dominēja humānisma ideju plašas izplatības radīts pacēlums un optimisms. No XXI gadsimta raugoties, ir acīmredzams, ka teātri kā sabiedrisko procesu vadības mehānismu var izmantot ne tikai cēlu, pozitīvu un humānu mērķu sasniegšanai, bet ar tā palīdzību var radīt arī negatīvu, deģenerējošu un antisabiedrisku ietekmi uz sabiedrību. 2. Zem Šillera lietotajiem teātra un scēnas terminiem mūsdienās droši var saprast arī kinemotogrāfu, kas ir teātra sava veida tālākattīstības un pilnveides produkts.

Vispārēja nepārvarama tieksme pēc jaunā un neparastā, nepieciešamība sajust sevi kaisles stāvoklī – lūk kam, vadoties no Šulcera teiktā, teātris ir pateicību parādā par savu rašanos. [Johans Šulcers (1720 – 1779), vācu filozofs un mākslas teorētiķis, savā laikā populāras mākslas teorijas enciklopēdijas autors.] No gara augstākajiem lidojumiem bezspēcinātam, ar vienveidīgām un bieži vien nepatīkamām profesionālām darbībām nogurdinātam un ar jūtu sfēru pārsātinātam, cilvēkam savā būtībā būtu jāsajūt iekšējo tukšumu, kas nesaskan ar tā mūžīgo tieksmi pēc darbības. Mūsu daba vienādā mērā nav spējīga pārāk ilgi būt dzīvnieciskā stāvoklī, kā arī pārāk ilgi veikt izsmalcinātu intelektuālu darbu. Viņa tāpēc pieprasa vidusstāvokli, kurā apvienotos šīs abas galējības, kur straujo sasprindzinājumu nomierinātu maiga harmonija un kurš atvieglotu regulāro pāreju no viena stāvokļa otrā. Šo noderīgo darbu veic estētiskās jūtas jeb skaistuma izjūta. Tā kā gudrs sabiedriskās kārtības noteicējs no divām tieksmēm izvēlēsies to stiprāko, viņš neaprobežosies tikai ar to, ka ierobežos savas tautas negatīvās tieksmes. Mazākās izdevības gadījumā viņš tās izmantos kā augstāko nodomu instrumentu un pacentīsies pārvērst tās par labdabības avotu. Tāpēc viņš vispirmām kārtām izvēlas skatuvi, kas atklāj garam, kurš alkst pēc darbības, bezgalīgu darbības lauku, dod barību jebkādam garīgam spēkam, pārāk nenoslogojot nevienu no abiem augstākminētajiem stāvokļiem, un savieno sevī prāta un sirds audzināšanu ar cienīgu (cēlu) izklaidi.

Tas, kurš pirmo reizi pamanīja, ka valsts drošākais balsts ir reliģija, bez kuras arī tās likumi zaudē iedarbības spēku, iespējams pats to nemaz neapzinoties un nevēloties, ņēma savā aizsardzībā arī teātri tā viscēlākajā izpausmē. Tieši šī politisko likumu nepietiekamība un nestabilitāte, kura padara reliģiju par valstij nepieciešamu, nosaka skatuves tikumisko ietekmi. Likumi attiecas tikai uz pienākumiem, kuri ir saistīti ar aizliegumiem; reliģija izvērš savas prasības arī uz pozitīvām (konstruktīvām) darbībām. Likumi tikai liek šķēršļus darbībām, kuras iznīcina sabiedrības vienotību, reliģija nosaka tādas, kuras to nostiprina. Likumiem ir kundzība tikai pār acīmredzamām un nepārprotamām gribas izpausmēm, tie valda tikai pār darbību; reliģija izplata savu jurisdikciju līdz pat apslēptākajiem sirds nostūriem un vajā domas līdz to dziļākajiem pirmavotiem. Likumi ir slideni un padevīgi, mainīgi kā iegribas un kaislības; reliģija sasaista dzelžaini un uz ilgu laiku. Un tagad padomāsim par to, kā nav, padomāsim vai reliģija, kurai ir tik milzīga ietekme uz katra cilvēka sirdi, ir spējīga pabeigt cilvēka attīstību, pabeigt tā attīstības apli? Reliģija (te es atdalu tās politisko pusi no dievišķās) vispār vairāk ietekmē tautas jūtu daļu; iespējams pat tikai ietekmējot jūtas tā kļūst neatvairāma. Atņemt to reliģijai nozīmē atņemt tai spēku. Un ko dara skatuve? Lielākai cilvēku daļai reliģija pārvērtīsies par neko, ja likvidē tās simbolus, mīklas (noslēpumus), ja iznīcina tās debesu un elles ainas, jo tās ir tikai fantāzijas, mīklas bez atminējuma, biedēklis un ēsma no neaizsniedzamas tāles. Kāds gan reliģijai un likumiem var būt atbalsts no savienības ar teātri, kur viss ir uzskatāmi, dzīvi un tieši, kur netikumi un tikumi, svētlaime un ciešanas, muļķība un gudrība tiek parādīta cilvēka acu priekšā tūkstošos skatos saprotami un ticami, kur providence atrisina viņa priekšā savas mīklas un atšķetina likteņa mezglus, kur cilvēka sirds, kaislību nomocīta, pauž grēksūdzi par vismazākajām savām kustībām, kur nokrīt visas maskas, kur pazūd visas nosarkšanas sarkumi un kur patiesība spriež tiesu, neuzpērkama kā Radamantijs [Zeva un Eiropas dēls sengrieķu mitoloģijā, dzimis Krētas salā, viens no tiesnešiem Aīda pazemes valstībā].

Teātra darbības lauks sākas tur, kur beidzas laicīgo likumu valstība. Kad taisnīgums kļūst akls, no zelta nopirkts, un klusē, kalpojot netikumiem, kad šīs pasaules varenie nelieši ņirgājas par tās bezspēcību un bailes aizver varasiestāžu acis, teātris ņem savās rokās Temīdas zobenu un svarus un sauc netikumu pie skarbas tiesas. Tā rīcībā ir visa leģendu un vēstures pagātnes un nākotnes pasaule. Nekaunīgi noziedznieki, kuri sen jau ir vērtušies pīšļos, ir saukti pie tiesas ar visuvarošās poēzijas balsi, un kā satriecošu mācību pēcnācējiem atkārto apkaunojošas dzīves vēstījumu. Bezspēcīgi, kā spoki ieliektā spogulī, mūsu acu priekšā norisinās sava laika šausmu stāsti un saldkaislīgās šausmās mēs nolādam viņu piemiņu. Kad netiks vairs dotas nekādas tikumiskas pamācības, ja zudīs uzticība reliģijai, ja pazudīs visi likumi, mūs joprojām pārņems trīsas, kad redzēsim Mēdeju [burve sengrieķu mitoloģijā, Kolhīdas valdnieka meita, argonautu vadītāja Jasona sieva, dēļ greizsirdīgas atriebības nogalināja abus savus dēlus; Eiripīda traģēdijas “Mēdeja” galvenā varone] grīļodamies kāpjam pa pils kāpnēm un zināsim, ka bērna nogalināšana ir notikusi. Dziedinošas trīsas pārņem cilvēkus un katrs sirds dziļumos nopriecājas par savas sirdsapziņas tīrību, kad lēdija Makbeta [Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” galvenā varoņa sieva, kura pamudina vīru nogalināt karali un ieņemt tā vietu], šausminošā mēnessērdzīgā, mazgā rokas un piesauc visas Arābijas smaržas slāpēt pretīgo slepkavības smaku. Cik neapšaubāms ir, ka dzīvs attēlojums iedarbojas spēcīgāk par mirušu burtu un aukstu stāstījumu, tik neapšaubāms ir teātra ietekmes dziļums un noturīgums pār morāli un likumu.

Bet te tas tikai atbalsta laicīgās varas tiesu, bet tam taču ir pieejams arī daudz plašāks darbības lauks. Teātris nosoda tūkstošiem netikumus, kuri ir palikuši nesodīti un tūkstošiem svētīgus darbus, par ko klusē tiesu sistēma, slavina un apbalvo scēna. Šai ziņā teātris ir augstākās gudrības un reliģijas ceļabiedrs. No tīra avota tas smeļ pamācības un piemērus un ietērpj stingru pienākumu kārdinošā un pievilcīgā ietērpā. Ar cik gan brīnišķīgiem iespaidiem, risinājumiem, kaislībām tas piepilda mūsu dvēseles, cik dievišķus ideālus tas liek mūsu priekšā, lai mēs tos atdarinātu! Kad labsirdīgais Augusts [Senās Romas imperators Oktaviāns Augusts (63.g.p.m.ē.- 14.g.m.ē.)], tik dižs kā tā dievi, sniedz roku nodevējam Cinnam [Pompeja mazdēls, Senās Romas pilsoņu kara laikā nostājās Marka Antonija pusē; Pjēra Korneija lugas “Cinna” galvenais varonis], kurš jau nolasa no viņa lūpām sev nāves spriedumu, un saka: “Būsim draugi, Cinna!” – kurš gan no daudzajiem skatītājiem šai mirklī negribēs pasniegt roku savam nāvīgajam ienaidniekam, lai tikai līdzinātos dievišķajam romietim? Kad Francs fon Zikingens [(1481-1523), vācu bruņinieks, reformācijas piekritējs, bruņinieku sacelšanās vadonis; reformācijas ideologa Ulriha fon Gūtena (1488-1523) literāro darbu viens no galvenajiem varoņiem] dodas cīnīties ar valdnieku par tiesībām priekš citiem un, nejauši atskatījies, redz dūmos tītu savu pili, kur bez aizsardzības palika viņa sieva un bērns, un kad viņš neskatoties uz to turpina ceļu, lai tikai turētu savu doto vārdu, – cik gan dižs tad kļūst cilvēks un cik niecīgs un nicinošs – bargais un nepārvaramais liktenis!

Nepielūdzamajā teātra spogulī netikumi izskatās tik pretīgi, cik pievilcīgi ir tikumi. Kad bezspēcīgais un bērna prātā esošais Līrs [Viljama Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” galvenais varonis] naktī negaisa laikā veltīgi klauvē pie meitu durvīm, kad, palaižot savus sirmos matus vējā, viņš stāsta trakojošām stihijām cik bezsirdīga ir Regana [viena no divām nekrietnajām Līra meitām], kad beigās viņa neizturamās skumjas izvēršas šausminošos vārdos: “Es atdevu jums visu!” – cik gan pretīga mums te parādās nepateicība un cik pārliecinoši mēs sev zvēram mīlēt un cienīt vecākus!

Tomēr scēnas darbības lauks ir vēl plašāks. Tur, kur reliģija un likums atsakās pavadīt cilvēka jūtas, jo uzskata to zem sava goda, tā turpina mūsu audzināšanas lietu. Sabiedrības labklājību grauj arī muļķība tik pat lielā mērā kā noziegumi un netikumi. Tā pieredze, kura ir sena kā pasaule, mums māca, ka cilvēcisko darbu audos bieži vien vislielākie smagumi karājas vissmalkākajos un vismaigākajos diedziņos, un kad mums ir iespēja izsekot visu darbību ķēdi līdz to sākotnējam pirmcēlonim, tad mēs desmit reiz iesmiesimies pirms mūs vienreiz pārņems šausmas. Ar katru dienu kļūstot vecākam, mans neliešu saraksts kļūst arvien īsāks, bet mans muļķu saraksts arvien lielāks un izvērstāks. Ja visa viena dzimuma netikumība izriet no viena un tā paša pirmcēloņa, ja briesmīgajām netikuma galējībām, kas ir apkaunojis šo dzimumu, ir tikai viena būtība, kurai tikai mainās izpausmes formas, ja tā ir tikai augstākā izpausme vienai īpašībai, kuru mēs visi tik ļoti mīlam un ar smaidu veicinām, tad kādēļ gan dabai neiet pa to pašu ceļu arī attiecībā uz otru dzimumu? Man ir zināms tikai viens ceļš kā pasargāt cilvēkus no samaitātības: ir jānožogo sava sirds no vājībām.

Ievērojamu šādas ietekmes daļu mēs varam sagaidīt no teātra. Tieši skatuve parāda spoguli muļķu kastai, ar veselīgu izsmiešanu noniecinot daudzveidīgās muļķības izpausmes. Tas, ko viņš agrāk apguva caur līdzjūtību un šausmām, tagad uzzin (iespējams pat ātrāk un veiksmīgāk) caur jokiem un satīru. Ja mēs mēģinātu salīdzināt komēdiju un traģēdiju pēc to ietekmes uz cilvēku, tad šķiet pieredze dotu priekšroku pirmajai. Izsmiekls un nicinājums sāpīgāk skar cilvēka lepnumu, nekā viņu moka sirdsapziņa. Mūsu gļēvulība slēpjas no šausmīgā, tai pat laikā tā ļaujas satīras dzēlienam. Likums un sirdsapziņa bieži vien mūs sargā no nozieguma un netikumiem, – smieklīgais prasa no katra smalku izjūtu, kuru mēs trenējam tikai teātrī. Reizēm mēdz būt tā, ka mēs ļaujam draugam uzbrukt mūsu ieradumiem un jūtām, bet ar grūtībām piedodam viņam nelielu izsmieklu. Mūsu pārkāpumi pacieš uzraugu un tiesnesi, bet mūsu sliktie ieradumi ar grūtībām spēj paciest liecinieku. Tikai teātrim ir dota iespēja izsmiet mūsu vājības, jo tas sargā mūsu jūtas un neprasa, kurš tad ir tas nogrēkojušais muļķis. Nesarkstot mēs skatāmies, kā teātra spogulī no mums nokrīt maska, un klusībā tam sakām paldies par saudzējošo mācību.

Tomēr scēnas darbības lauks nebūt vēl nav izsmelts. Lielā mērā, vairāk kā citas iestādes valstī, teātris ir praktiskās gudrības skola, ceļvedis pilsoniskajā dzīvē, droša atslēga cilvēka dvēseles slepenajām slēptuvēm. Es piekrītu, ka sevis mīlestība un sirdsapziņas akmeņainība bieži vien noved līdz nullei teātra pamācošo iedarbību, ka vēl tūkstoši netikumu nekaunīgi gozējas tā spogulī, ka tūkstošiem labdabīgu jūtu nedod augļus aukstajās skatītāju sirdīs, – es pats uzskatu, ka visdrīzāk Moljēra Garpagons [lugas “Skopulis” galvenais varonis] nav spējis labot nevienu augļotāju, ka pašnāvnieks Beverlijs [Eduarda Mūra lugas “Spēlmanis” galvenais varonis] pagaidām maz kuru no saviem nelaimes brāļiem ir spējis atturēt no drausmīgās azartspēļu kāres, ka lielceļu laupītāja Karla Mora [Šillera lugas “Laupītāji” galvenais varonis] traģiskais stāsts nav padarījis ceļus drošākus. Pat ja mēs apšaubīsim teātra plašo ietekmi, pat ja mēs savā netaisnībā vispār sāksim to noliegt, – pat tad cik gan bezgalīgi liela ietekme tam joprojām paliek! Ja teātris neizskauž un nemazina visu netikumu kopumu, tad vai tas nav mums tos atklājis un uzrādījis? Ar šiem netikumiskajiem cilvēkiem, ar šiem muļķiem mums ir jādzīvo. Mums ar viņiem būs jāsaskaras vai arī jāizvairās no tiem, mums viņi būs jāpieveic vai jāpiekāpjas tiem. Bet tagad viņi nevarēs mūs pārsteigt nesagatavotus! Mēs esam gatavi viņu ļaunprātībām. Scēna ir atklājusi mums noslēpumu kā tos noteikt un kā tos padarīt nekaitīgus. Tā norāva no liekuļa viņa meistarīgi darināto masku un parādīja tīklu, kuru mums apkārt pina viltība un intrigas. Tā no labirinta dziļumiem izvilka maldināšanu un melus un parādīja dienas gaismā to drausmīgo seju. Iespējams, ka mirstošā Sāra [Gotholda Lessinga lugas “Miss Sāra Samsona” galvenā varone] nenobiedēs nevienu izvirtuli, ka visas pavedinātāja sodīšanas ainas to neatvēsinās, bet sprigana aktrise pat ne pa jokam pacentīsies, lai mazinātu šādu iedarbību, – pietiek ar to, ka uzticīgām nevainīgām sirdīm tagad ir skaidras to lamatas: scēna to iemācīja neticēt zvērestiem un sargāties no pielūgšanas.

Teātris pievērš uzmanību ne tikai cilvēkiem un tā raksturiem, bet arī likteņiem un māca mūs dižo māku pieņemt to. Mūsu dzīves līkločos nejaušajam un apzinātajam ir vienādi liela loma; pēdējo mēs vadam, bet pirmajam esam spiesti akli pakļauties. Ir labi, ja nenovēršama nelaime mūs nepārsteigs pilnīgi nesagatavotus, ir labi, ja mūsu vīrišķība un prāts ir jau ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies un mūsu sirds ir norūdīta, lai saņemtu likteņa triecienu. Teātris izklāj mūsu priekšā dažādus cilvēku ciešanu skatus. Viņš meistarīgi mūs ievelk citu nelaimēs un par garāmejošām ciešanām apbalvo ar saldām asarām, vīrišķības treniņu un pieredzes gūšanu. Tādā veidā mēs sekojam pamestajai Ariadnai pa skanīgo Naksosu [Ariadna – Krētas valdnieka Mīnosa meita sengrieķu mitoloģijā, iedeva Tēsejam kamolu, kurš tam palīdzēja neapmaldīties labirintā, aizbēga ar Tēseju uz Naksonas salu, kur tas viņu pēc vienas no versijām pameta], nolaižamies pazemes kambarī, kur no bada mirst Ugolino [(1220-1289), Pizzas diktators, pēc sacelšanās tika ieslodzīts tornī un nomērdēts badā; Dantes Aligjērī “Dievišķās komēdijas” viens no varoņiem], uzkāpjam uz šausmīga un asiņaina paaugstinājuma, lai uzņemtu svinīgu nāves devu. Te mēs dzirdam kā negaidīti pārsteigtā daba skaļi un neapstrīdami apstiprina to, ko mūsu dvēsele nojauta miglainās priekšnojautās. Tauvera pazemē apmānīto favorītu pamet viņa karalienes labvēlība. Nāves draudu satricinājuma priekšā Moru pamet viņa nodevīgā, sofistiskā gudrība. Mūžība nosūta miroņus izpaust noslēpumus, kuri nav pieejami dzīvajiem un ļaundaris, kurš iedomājas sevi drošībā, zaudē pēdējo šaušalīgo patvērumu, jo pat kaps spēj izpaust to, ko zin.

Bet ar to ir par maz, ka scēna iepazīstina mūs ar cilvēku likteņiem, – tā vēl māca mūs būt taisnīgākam pret nelaimīgo un spriest par viņu ar lielāku iecietību. Tikai uzzinot visu viņa piemeklējušo nelaimju dziļumu mēs esam tiesīgi izteikt savus spriedumus par to. Nav apkaunojošāks noziegums kā zagšana, bet vai tad mēs visi nepiejaucam līdzcietības asaru vainojošajam spriedumam, kad iedomājamies par drausmīgo apstākļu sakritību, kuru ietekmē savu nodarījumu izdara Eduards Rubergs [Augusta Vilhelma Iflanda lugas “Noziegums dēļ ambīcijām” galvenais varonis]? Pašnāvību mēs nemainīgi uztveram kā drosmīgu noziegumu; bet, kad saniknotā tēva draudu, mīlestības, baisā klostera sienu rēga pieveikta, Marianna iedzer indi, tad kurš gan no mums uzdrošināsies vainot šo līdzjūtības cienīgo nekrietno aizspriedumu upuri? Cilvēcība un iecietība kļūst par mūsu laika valdošo garu; tās stari ir iekļuvuši tiesu zālēs un vēl tālāk – mūsu valdnieku sirdīs. Un cik liels nopelns šajā dievišķajā lietā pieder mūsu teātriem? Vai ne viņi iepazīstināja mūsu ļaudis ar cilvēku un atklāja viņa rīcības slepenos mehānismus?

Vienai īpašai cilvēku grupai ir iemesls būt pateicīgākiem par citiem teātrim. Tikai šeit šīs pasaules varenie dzird patiesību un redz cilvēku – to, ko viņi dzird un redz ļoti reti vai nekad.

Tik lieli un daudzveidīgi ir teātra nopelni tikumīgās apgaismības lietā; un ne mazāki ir tā nopelni arī prāta apgaismības jomā. Tieši šeit, šajā augstākajā sfērā, to lietpratīgi izmanto dižs saprāts, dedzīgs patriots.

Viņa skats caurredz cilvēka dzimumu, salīdzina tautas ar tautām, gadsimtus ar gadsimtiem un redz kādā verdzībā nīkst vairums cilvēku, kurus cieši saista aizspriedumu un kļūdainu uzskatu ķēdes, nepārtraukti traucējot to labklājībai, jo patiesības tīrie stari apgaismo tikai nedaudzas atsevišķas galvas, kuri pērk šo mazo ieguvumu par, iespējams, visas savas dzīves cenu. Un kādā veidā gudrs valdnieks var pieradināt nāciju cienīt patiesību?

Teātris ir kopējs kanāls, caur kuru no tautas domājošākās un labākās daļas rodas patiesības gaisma, kas pēc tam ar maigiem stariem izplatās pa visu valsti. Daudz patiesāki jēdzieni, daudz augstāki uzvedības noteikumi, daudz tīrākas jūtas iztek no šejienes pa visiem tautas asinsvadiem; barbarisma un nomācošas māņticības migla izklīst, krēsla dod vietu uzvarošai gaismai. No daudzajiem laba teātra brīnišķīgajiem augļiem pakavēšos pie diviem. Cik gan plaši ir izplatījusies pa šiem dažiem gadiem iecietība pret reliģijām un sektām! Vēl pirms ebrejs Nātans un saracīns Saladins [abi Lessinga lugas “Nātans gudrais” varoņi] nokaunināja mūs ar dievišķas mācības sprediķi, ka Dievam tīkama dzīve nebūt nav tik atkarīga no mūsu sapratnes par Dievu, vēl pirms Josifs II [Habsburgs (1741-1790) – Austrijas erchercogs, Svētās Romas impērijas imperators, reformators un apgaismotā absolūtisma pārstāvis] uzveica drausmīgo dievticīgo cilvēknīšanas hidru, teātris mūsu sirdīs veicināja cilvēcību un maigumu. Pretīgais, pagānistiskais popu niknums iemācīja mūs vairīties no reliģiskā naida; ieskatoties šajā briesmīgajā spogulī, kristietība nomazgāja no sevis savus netīrumus. Tik pat veiksmīgi scēna varētu cīnīties ar audzināšanas kļūdām; ir jāgaida lugas parādīšanās, kura būs veltīta šai brīnišķīgajai tēmai. Dēļ savām sekām nav svarīgākas jomas valstij kā audzināšana un tai pat laikā nav vairāk savā vaļā pamestas lietas kā audzināšanas, kura ir atstāta mietpilsoņu maldu un vieglprātības ziņā. Tikai teātris varētu aizkustinošos un satricinošos tēlos katram parādīt nolaidīgas audzināšanas nelaimīgos upurus; te mūsu tēvi varētu iekšēji atteikties no cietpaurīgiem aizspriedumiem, bet mūsu mātes – iemācīties mīlēt saprātīgāk. Maldīga sapratne noved no pareizā ceļa pat labākās audzinātāju sirdis; tāpēc vēl jo sliktāk, ja tie dižojas ar šādām savām metodēm un nobeidzo vārgos asnus visādās “filantropinās” un siltumnīcās. Mūsdienās plaši izplatītā tirgošanās ar dieva radībām, šī mode mehāniski darināt cilvēku, līdzinoties Devkalionam (starpība tikai tā, ka viņš no akmeņa darināja cilvēkus, bet e cilvēkus pārvērš par akmeni), visvairāk par jebkuru citu domas izvirtību ir pelnījusi saņemt nežēlīgu satīras pērienu. [Devkalions – Prometeja dēls sengrieķu mitoloģijā, vienīgais izdzīvojušais pēc Zeva izraisītiem plūdiem, pēc Zeva norādījuma no akmeņiem radīja cilvēkus; daudzu senu lugu varonis]

Tieši tādā pat veidā varētu, ja vien to saprastu valsts vadītāji, no scēnas vadīt tautas ieskatus par valdību un valdniekiem. Likumdošanas vara tad šeit runātu ar pavalstniekiem mākslas simbolos, atbildot uz to iebildumiem ātrāk kā tie atradīs skaļu izpaudumu, un nemanāmi nomierinot to aizdomīgumu. Pat rūpniecība un izgudrošanas gars varētu gūt labumu no teātra, ja poēti uzskatītu par sevis cienīgu būt patriotiskiem, bet valsts nolaistos līdz tam, lai viņus paklausītu.

Nekādi šeit nevaru ar klusēšanu apiet to dižo ietekmi, kuru pastāvīgi labs teātris varētu atstāt uz nācijas garu. Par tautas nacionālo garu es saucu tā uzskatu un tieksmju līdzību un saskaņu attiecībā uz lietām, kuras citās tautās rada citas domas un jūtas. Tikai teātris ir spējīgs pietiekami lielā mērā veicināt šādu saskaņu, jo tikai teātris iekļūst visās cilvēces zināšanu sfērās, izsmeļ visas dzīves situācijas un apgaismo visus dvēseles nostūrus; teātris apvieno visus sabiedrības slāņus un šķiras un tā rīcībā ir visīsākais ceļš uz cilvēku prātu un sirdi. Ja vien visās mūsu lugās valdītu viena galvenā doma, ja vien visi mūsu poēti vienotos savā starpā nodibināt ciešu savienību šīs galamērķa dēļ, ja viņi savā darbībā vadītos no stingras atlases, bet ota tiktu veltīta tikai tautas interesēm, citiem vārdiem sakot, ja vien mēs nonāktu līdz tam, ka rodas nacionālais teātris, tad mēs kļūtu par nāciju. Kas tik stipri savienoja Ellādu [Seno Grieķiju]? Kas tik stipri piesaistīja tās tautu savam teātrim? Nekas cits kā to lugu patriotiskais saturs, sengrieķu gars, milzīgā, visaptverošā interese par savu valsti un labāku cilvēci.

Teātrim ir vēl viens nopelns, ko es tagad ar prieku atzīstu, kā dēļ, manuprāt, tā sāncensība ar nelabvēļiem beigsies teātra labā. Visi līdz šim veiktie mēģinājumi pierādīt nozīmīgo scēnas ietekmi uz cilvēku tikumiem un apgaismību ir apšaubīti, bet pat teātra ienaidnieki atzina, ka no visiem greznības izdomājumiem un visiem sabiedrības izklaides veidiem teātris ir pirmajā vietā. Tomēr tas, ko scēna dod šajā sfēra, ir daudz svarīgāks, nekā pieņemts uzskatīt.

Cilvēka daba nespēj izturēt mūžīgās un nepārtrauktās mocības ar profesionālo nodarbošanos, bet jutekliskais uzbudinājums izbeidzas līdz ar apmierinājumu. Pārsātināts ar dzīvniecisku baudījumu, nogurdināts ar darba spriedzi, nemitīgas darbošanās nepieciešamības urdīts, cilvēks tiecas pēc daudz augstākiem un daudz izsmalcinātākiem baudījumiem vai arī metas virsū mežonīgām, sabiedrisko kārtību noārdošām izpriecām, kas paātrina tā bojāeju. Bakhiskie prieki [Bakhs jeb Dionīss – vīna dievs sengrieķu mitoloģijā], postoša spēle, tūkstošiem neprātību, kas ir izdomāti izklaides dēļ, kļūst neizbēgami, kad sabiedrības vadība nespēj pienācīgi vadīt šo tautas tieksmi. Darba cilvēks draud samaksāt ar smagu panīkumu par dzīvi, kura ir cēli ziedota valsts labā, zinātnieks – nolaisties līdz stulba pedanta līmenim, sabiedrības zemākie slāņi – nonākt dzīvnieku līmenī. Teātris ir iestāde, kur baudījums tiek savienots ar pamācību, miers ar uzbudinātību, izpriecas ar izglītošanu, kur neviens dvēseles spēks netiek pārsprindzināts uz citu rēķina, kur neviens baudījums netiek panākts uz kopējā veseluma rēķina. Kad skumjas grauž sirdi, kad tumša nomāktība indē mūsu vientulības stundas, kad mums ir pretīga visa pasaule un darbi, kad tūkstošiem nastu nomāc dvēseli un mūsu uztvertspēja draud apdzist darba smaguma ietekmē, tad mūs uzņem teātris. Šajā mākslīgajā pasaulē mēs ar sapni padzenam īsto pasauli: mūsu jūtas pamostas, dziedinošās kaislības satricina mūsu snaudošo dabu un dzen asinis atsvaidzinošiem viļņiem. Kopā ar citu nelaimi te tiks izraudāta arī savējā, laimīgais atskurbs, bezdomīgais aizdomāsies, jūtīgais norūdīsies, nejūtīgais rupeklis sāks just. Un visbeidzot, kādas gan triumfs Tev ir, daba, kas tik bieži tiek noniecināta, bet kas nemitīgi atdzimst, kad cilvēki no visām aprindām, ar dažādu bagātības līmeni un dažādus stāvokļus ieņemoši, atmetot mākslīguma un tradīciju važas, atbrīvojušies no likteņa nomāktības, sabrāļojušies vienotā visaptverošā simpātijā, atkal saplūduši vienā cilvēka dzimumā, aizmirst sevi un visu pasauli un pietuvojas savam debešķīgajam pirmavotam! Katrs atsevišķi izbauda kopējo sajūsmu, kas, pastiprināta un izdaiļota, met uz viņu savu atblāzmu no tūkstošiem acu, un krūtīs viņam tagad ir palikusi vieta tikai vienai sajūtai – būt cilvēkam.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, dramaturgs, mākslas teorētiķis, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, vēsturnieks, ārsts, tieslietu students, kurš bērnībā alka kļūt par garīdznieku
/1784/

Avoti:
https://infoagentura.wordpress.com/2018/09/21/fridrihs-sillers-par-klasisko-teatri-par-teatri-ka-tikumisku-iestadi/
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T5, 1956, стр. 15 – 26
https://www.friedrich-schiller-archiv.de/philosophische-schriften/die-schaubuehne-als-eine-moralische-anstalt-betrachtet/

P.S.
Papildus materiāli par teātra politekonomisko nozīmi:
https://infoagentura.wordpress.com/2012/09/20/teatra-magiska-butiba/

Publicēts iekš K08: Par mākslu, T: Raksti, T: Video

RAKSTS: Īss ieskats Frīdriha Šillera uzskatos par cilvēka estētisko audzināšanu

Frīdrihs Šillers (1759 – 1805)

Rakstā ir apskatīts viens no iespējamajiem cilvēces garīgās pārveidošanas variantiem. Balstoties vācu dzejnieka un filozofa Frīdriha Šillera rakstu analīzē, tiek nodemonstrētas cilvēka, kurš cieš dēļ jūtu un prāta pretrunīguma, estētiskās audzināšanas īpatnības un tiek parādīts, ka tikai no estētiskas attieksmes pret pasauli var rasties patiesa cilvēka gara brīvība.

Romantisms radās kā dabīga reakcija uz XVIII gadsimta franču Apgaismību un tas sevī ietvēra pietiekami konsekventu pasaulskatu (neapšaubāmi sarežģītu un pretrunīgu). Individuālisms, subjektīvisms un iracionālisms kļūst par tā pamatu. Romantisms ir daudzšķautnaina kustība, kura izpaudās poēzijā, glezniecībā, mūzikā, vēsturē, politikā un arī filozofijā [1, с. 3-29].

Ir dažādi iemesli, kādēļ ir svarīgi pievērsties romantisma filozofijai, bet galvenais no tiem ir apstāklis, ka tā satur vairākas iezīmes un momentus, kas noteicas mūsdienu Rietumeiropas filozofijas būtības un rakstura attīstību. “Romantiķi, – uzsver R.M.Gabitova, – kopā ar citiem tiešo zināšanu teorētiķiem, stāv XIX – XX gadsimta buržuāziskās attīstības pašos pirmsākumos.” Viņu filozofiskās pārdomas kļuva par pamatu S.Kjerkegora reliģiskajai filozofijai, V.Diļteja “Dzīves filozofijai” un F.Nīčem.

Romantiķi bija tieši saistīti ar I.Kanta filozofiju, no kuras aizņēmās daudzas idejas. Tā Kanta apziņas formu “autonomija” un konkrēti māksla, salīdzinājumā ar citām garīgās darbības formām, saņēma vētrainu atbalstu no F.Šillera un J.V.Gētes. Pēdējais priecājās, ka viņam sakrīt uzskati ar Kantu tajā, ka “katrs darinājums eksistē priekš sevis paša” [9, с. 362] un ka māksla, tāpat kā daba, nepakļaujas tiem mērķiem un uzdevumiem, ko tām uzspiež no ārpuses rekomendāciju formā par “derīgo”, “tikumisko” un “taisnīgo”.

Drīz arī tiesības (jurisprudenci) sāka uzskatīt par “autonomu”: “Pat tikumība (…) jurisprudencei nav vajadzīga, lai nodrošinātu savā darbības laukā neierobežotu kundzību; tai ir jābūt pilnībā patstāvīgai” [8, с. 66]. Tas pats notika arī ar reliģiju. F.Šillera laikabiedrs F.Šleijermahers, nosakot reliģiju kā jūtas, nostiprina reliģijas “autonomiju” no zinātnes (teorētiskās darbības joma), tikumības un mākslas (divām praktiskās darbības jomām), ar kurām visbiežāk to jauca un sajauca kopā. Un nostiprinot tādu reliģijas “neatkarību” un “savdabību” F.Šleijermahers sekoja sava laika tendencēm, jo nozīmīga XVIII gadsimta garīgās kustības daļa bija veltīta svarīgāko cilvēces ikdienas nozaru un apziņas formu “atbrīvošanai” un “autonomizācijai”.

Tomēr romantismā apziņas formu autonomizācijas princips tika papildināts ar to hierarhiskas pakļāvības principu, kad viena apziņas forma tika izvirzīta par galveno un dominējošo, tai pat laikā mūsdienu modernisms ir pasludinājis visu šo formu principiālu vienlīdzību. Ja F.Šleijermahers uzstāja uz cilvēka reliģisko pārveidošanu, tad “Vēstulēs par estētisko audzināšanu” vācu poēts un filozofs Frīdrihs Šillers parāda vienu no iespējamajiem variantiem ikdienišķās cilvēka apziņas pārejai uz estētisko apziņu.

Saskaņā ar I.Kanta filozofiju, kura neapšaubāmi atstāja lielu ietekmi uz romantiķiem, F.Šillers tiecās uzskatīt, ka parastā cilvēkā eksistē divas spilgti izteiktas pretējas un savā starpā cīnošās sākotnes: jūtas un prāts. Pirmo viņš nosauca par “jūtu tieksmi”, bet otru par “tieksmi pēc formas”. Jūtu tieksmes priekšmets ir ikdienišķā dzīve visplašākajā šī vārda nozīmē, savukārt tieksmes pēc formas priekšmets ir tēls. Ja pirmais atbilst nepieciešamības likumiem, tad otrais pieder brīvības apgabalam. Nepārtraukta šo divu sākotņu cīņa cilvēkā ir nebeidzamu ciešanu, iekšējas “mētāšanās” un garīgas disharmonijas avots. Kāda ir izeja no šīs iekšējās disharmonijas?

F.Šillera prāt izeja no šīs pretrunīgās situācijas ir cilvēka estētiskajā audzināšanā. Tikai skaistums un tieši skaistums var izveidot cilvēku kā vienotu un harmonisku būtni. Vēl V.Vindeļbands uzsvēra, ka “Šillers kā poēts estētiskajā funkcijā redzēja visbūtiskāko un pilnīgāko cilvēka personības izpausmi” [2, с. 260]. Ir labi zināms, ka pats F.Šillers vairākkārtīgi savos darbos izteicās, ka nav cita ceļa, lai padarītu jūtu cilvēku saprātīgu, kā tikai padarot viņu sākumā estētisku.

Pēc Šillera tieši estētiskā darbošanās noved cilvēka garīgos spēkus – jūtas un domāšanu – līdzsvara stāvoklī, mierā un attiecīgi harmonijā. Kāpēc? Ļoti vienkārša iemesla pēc. Šai gadījumā cilvēka dvēsele ne tikai “necieš” no “vienpusējas piespiešanas” no jūtu vai prāta puses, bet tai vispār nav “nekāda satura” [7, с. 318]. Attīstot šo domu F.Šillers parāda, ka dvēsele šajā estētiskajā stāvoklī izjūt tā saucamo “vienkāršās nenoteiktības” vai arī “vienkāršās noteiktības” stāvokli [7, с. 312]. Šajā stāvoklī “griba iegūst pilnu brīvību starp tām” [7, с. 315].

Tādējādi pēc Šillera sanāk, ka eksistē kaut kāda “estētiskā brīvība”, kura balstās jauktā (jūtu – prāta) cilvēka dabā. Tas ir vidējais noskaņojums, kurā gars neizjūt ne fizisku, ne morālu stimulu, bet ir darbīgs un ir pelnījis, lai to uzskatītu par pārsvarā brīvu noskaņojumu. Ja jūtu noteiktības stāvokli nosaukt par fizisko, bet prāta noteiktības stāvokli nosaukt par loģisko un morālo, tad šis trešais stāvoklis būtu jānosauc par estētisko. F.Šillers uzsver, ka šī brīvība “izslēdz noteiktas esamības” un kaut kādā mērā līdzinās “tukšai bezgalībai” [7, с. 320].

F.Šillers traktē tādu “tukšu bezgalību” kā negatīvo brīvību. Cilvēks šajā estētiskajā negatīvās brīvības stāvoklī, nenoteiktības stāvoklī it kā ieiet “nebūtībā” un kļūst par absolūtu nulli, “ir nulle” [7, с. 321]. Un tālāk F.Šillers dod paskaidrojumus, kas ļauj viņam noteikt ieeju reliģiskā problemātikā. Pasekosim līdzi viņa spriedumiem.

F.Šillers, sekojot I.Kantam, atkārto domu, ka cilvēkā mums “ir darīšana ar galīgu garu, nevis bezgalīgu” [7, с. 314], jo galīgs gars iegūst materiālu domāšanas veikšanai no ārienes. Tālāk, cilvēkā intuīcija (tieksme pēc satura) un prāts (tieksme pēc formas) ir stingri nodalīti. Intuīcijas un prāta “gara pretrunu” konstatēja “transcendentālais filozofs” (I.Kants) kā pieredzes pamatojumu un F.Šillera prāt tas ir konstatēts “ar pilnām tiesībām”.

Bet F.Šillers uzskata, ka nedrīkst I.Kantu saprast burtiski. Tas, kurš I.Kantu saprot burtiski, formas atbrīvošanos no satura (kas pēc Šillera ir galvenais transcendentālā filozofa uzdevums) noved līdz “nepieciešamai pretrunai starp jūtām un prātu”. Šai ziņā F.Šillers uzsver, ka “šāds uzskats neiederas Kanta sistēmas būtībā, bet tas atbilst burtiskai tās sapratnei” [7, с. 291]. Šillers uzskata, ka šāda pozīcija ir radusies dēļ “laikmeta nosacījumiem” [7, с. 147]. “No tīrā prāta krātuvēm viņš iznesa svešu, bet tomēr tik pazīstamu morāles likumu un izlika to visā tā svētumā cienīgumu sasniegušā gadsimta priekšā, maz rūpējoties par to, vai tā spožums neizrādīsies dažām acīm pārāk neizturams.” [7, с. 147].

F.Šillers labi saprot, ka dzīvo citā laikmetā kā I.Kants, tāpēc viņš ņemas “parūpēties” par transedentālās filozofijas neizpildīto uzdevumu un parāda “iespēju savienot” intuīciju (tieksmi pēc satura) un prātu (tieksmi pēc formas).

F.Šillers uzskata, ka abas šīs tieksmes ir garā vienotas. Par garu viņš sauc to, ko I.Kants sauca par intuitīvo prātu vai intelektuālo intuīciju, liekot saprast, ka nekas tāds mums nevar būt. Un te ir jāuzsver, ka pēc Šillera gars no vienas puses atšķiras no abām iepriekš minētajām tieksmēm, bet no otras puses tas veido to “neapšaubāmu vienību”. Komentējot I.Kantu viņš raksta, ka “to, kā šķiet, pietiekami neapdomāja tie, kuri iedomājas cilvēka garu rīkojamies patstāvīgi tikai tad, kad tā darbība ir saskaņota ar prātu, bet kad tā tam ir pretrunā, uzskata viņu par pasīvu” [7, с. 315]. Tādējādi F.Šilleram rodas gara termins viņa paša sapratnē – gars, kurš atšķiras no prāta (“morālā gara”).

F.Šillers uzskata, ka gars parādās pirmkārt estētiskās nenoteiktības stāvoklī, kad jūtu un prāta tieksmju līdzsvars “ļauj rasties brīvībai” [7, с. 316]. Tieši šajā estētiskās nenoteiktības stāvoklī parādās gars, ko var saprast kā gribu.

Likumsakarīgi rodas jautājums: kas tas ir par estētiskās nenoteiktības stāvokli? Tukšums? Nekas? Vai arī tomēr kaut kas cits? Atbildot uz šo jautājumu, F.Šillers saka, ka gars ir intuīcija, bet tāda intuīcija, kura nav atkarīga no ārējas (attiecībā pret garu) ietekmes, un, tieši otrādi, ir brīva darbība. Šai gadījumā katrs intuīcijas akts būs radošs gara pašizpausmes akts jauna darinājuma radīšanā. Tieši tāds Šillera sapratnē ir Gars, bezgalīgā Dievība. Dievībai, bezgalīgajam “garam nav robežu, jo tas sevī satur visu realitāti” [7, с. 320]. Tāpēc šis gars ir realitāte, kurš ir pretējs tukšai bezgalībai, un aizpilda bezgalību. Tam nav robežu un tas izslēdz noteiktas esības. Viņš ir viss [7, с. 320].

Vai “galīgs gars” (cilvēks) var izjust stāvokli, kurš ir analoģisks bezgalīga gara (Dievības) stāvoklim? Var, apstiprinoši atbild F.Šillers. Saskaņā ar viņu “tīrs” estētiskās nenoteiktības stāvoklis arī ir bezgalīgā gara stāvoklis, “augstākās realitātes stāvoklis” [7, с. 322].

Tā kā cilvēks tikai tuvojas estētiskās tīrības ideālam, viņš realizē dievības spējas, kuras ir viņa personībā. Tādējādi F.Šillers kategoriski apgalvo, ka “cilvēks bezšaubām savā personībā nes dievestības iedīgļus” [7, с. 286]. Tā nu sanāk, ka F.Šillera negatīvā, estētiskā brīvība ved cilvēku nevis uz kaut kādu nebūtību (“neko”), bet gan uz visesību (“visu”), nevis uz “bezgalīgo tukšumu”, bet gan uz “bezgalīgu pilnību” [7, с. 320]. Šīs “garīgās pilnības jūtas” izskaidro to specifisko baudu, ko cilvēks izjūt estētiskā stāvoklī.

Cilvēks šādā stāvoklī “rada augstākās pakāpes realitāti (- estētisko realitāti) un rada pats sevi kā vispusīgu un harmonisku personību, bet sabiedrību kā estētisku sabiedrību” [5, с. 388]. Tā Šillera prāt notiek nepieciešamā cilvēka dabas apvienošana, pazūd “prāta aptumsums”, tiek panākta patiesa “apgaismība”, garīga “pilnība”, “estētiskā kultūra” un patiesa reliģiozitāte.

Atsauces:
[1.] Антисери Д., Реале Дж. Западная философия от истоков до наших дней: в 4-х т. СПб.: ТОО ТК «Петрополис», 1997. Т. 4. От романтизма до наших дней. 880 с.
[2.] Виндельбанд В. От Канта до Ницше: история новой философии в ее связи с общей культурой и отдельными науками. М.: Канон-пресс, 1988. 496 с.
[3.] Габитова Р. М. Философия немецкого романтизма. М.: Наука, 1978. 288 с.
[4.] Котенева А. В. Проблема личности и духовного преображения человека в психологии и христианской антропологии // Труды членов Российского философского общества. М.: Российское философское общество, 2007. Вып. 14. С. 291-302.
[5.] Михайлов А. В. Шиллер Фридрих // Новая философская энциклопедия: в 4-х т. М.: Мысль, 2001. Т. 4. С. 388-389.
[6.] Челышев П. В. Обыденное сознание, или Не хлебом единым жив человек. М.: МГГУ, 2007. 359 с.
[7.] Шиллер Ф. Статьи по эстетике // Шиллер Ф. Собр. соч.: в 7-ми т. М.: Художественная литература, 1957. Т. 6. 794 с.
[8.] Шлейермахер Ф. Э. Д. Речи о религии. Монологи. М. – К.: REFL-book; ИСА, 1994. 432 с.
[9.] Эккерман И. П. Разговоры с Гѐте в последние годы его жизни. М. – Л.: Academia, 1934. 968 с.

Pāvels Čeliševs, filozofijas doktors
/2014/

Avoti:
https://infoagentura.wordpress.com/2018/06/29/iss-ieskats-fridriha-sillera-uzskatos-par-cilveka-estetisko-audzinasanu/
http://www.gramota.net/materials/3/2014/8-2/50.html

Publicēts iekš K08: Par mākslu, T: Raksti

RAKSTS: Par antikultūras destruktīvo dabu

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietrumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta arī pēcpadomju telpā [arī Latvijā].

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija (kad noziedznieki – antivaroņi tiek parādīti kā varoņi), pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.

Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Diemžēl daudzi kultūras darbinieki arvien vairāk pārvēršas par antikultūras darbiniekiem.

Pirmkārt, tā vietā, lai “vislabākās jūtas” “ar liriku modinātu” (Aleksandrs Puškins) un “sētu saprātīgo, labo, mūžīgo” (Nikolajs Ņekrasovs), viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu.

Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Cilvēkiem mēģina iegalvot, ka ilūziju pasaule, ireālā pasaule ir daudz interesantāka par realitāti. Tiek apsveikta minhaunizācija, kastaņedizācija, visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Tas ir kā gandrīz tiešs aicinājums sajukt prātā un aiziet no reālās pasaules līdz pat narkotiskajiem murgiem. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekorās pašu nenormālībām.

Antikultūra ir pārmērīga noteiktu kultūras ēnu pušu attīstība. Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī. Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru. Cilvēki bieži vien tiek apmānīti, kad uzķeras uz antikultūras āķiem, pieņemot antikultūras kroplības par kultūras sasniegumiem. Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra inīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu.

Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību (tā, piemēram, uzskata krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, 1853-1900). Tam nevar piekrist.

“Kultūra ir uzkrāto vērtību sabiezējums” (Georgijs Fedotovs, 1886-1951). “Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību” (Pāvels Florenskis, 1882-1937). Savukārt Ļevs Tolstojs (1828 – 1910) par kultūru izteicās šādi: “…mums ir tiesības par zinātni un mākslu saukt tādas darbības, kuru mērķis ir dot labumu visai sabiedrībai un cilvēcei un kuras to arī dod. Tāpēc, lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā kriminālo, valsts un starptautisko tiesību teorijas, tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem.”

Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās (paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt.), bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi.

Filozofe Jeļena Zolotuhina – Aboļina (1953) šo antikultūras fenomentu nosauca par “ļauno spēku estētizāciju”. Viņa raksta: “Nebeidzamie asiņainie seriāli, katastrofu filmas, šausmu seriāli par manjakiem un vampīriem ir pārpludinājuši TV ekrānus. Kino sacenšas ar dzīvi: kura ir drausmīgāka, TV-kino ekrānu dzīve vai reālā? Garkājainas skaistules ar šņorēm žņaudz savus boifrendus, bet pasaku rūķīši mauc ādu no dzīvajiem. Un cilvēki kaut kā pie tā pierod. Cilvēki pierod pie ļaunuma, kurš ir pasniegts krāšņā iesaiņojumā un uz skaistu peizāžu fona. Ļaunums kļūst par mājas parādību līdzīgi kā par mājas parādību ir kļuvuši rotveilers, bet no tā ļaunums nepārstāj būt par ļaunumu līdzīgi kā rotveileru šķirnes suņi nepārstāj būt par plēsējiem, kuri jebkuru mirkli var pārgrauzt rīkli pat savam saimniekam. Jaunietim, kurš tūkstošiem reižu uz ekrāna ir redzējis slepkavības (sadistiski nofilmētas pa visu ekrānu) ir daudzkārt vienkāršāk paņemt rokās automātu un sākt iet slepkavot. Viņa sirds ir pārklājusies ar nocietinājuma kārtu un kļuvusi mežonīga. Un no šīs mežonības viņš pārstāj saprast, ka reālajam cilvēkam nav rezervē piecas dzīvības kā personāžiem no datorspēlēm, un ka ar reāliem cilvēkiem nedrīkst apieties kā ar uz ekrāna dancojošajiem mērķiem. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.”

Vienā gan nevar piekrist, ka it kā “kino sacenšas ar dzīvi, kura ir drausmīgāka”. Kino nesacenšas ar dzīvi drausmīguma ziņā, bet gan stipri kropļo to. Tās ir divas dažādas lietas: atsevišķi dzīves fakti, kuri tiešām var būt šausmīgi, un dzīve kopumā. Dzīve kopumā ir skaista un apbrīnojama! Ja mūsdienu kino patiešām mēģinātu sacensties ar dzīvi visā tās daudzveidībā, tad šausmīgais tajā aizņemtu pietiekami maz vietas.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Neskaitāmās scēnas ar noziedzīgas un amorālas uzvedības parādīšanu tikai audzina noziedzniekus un palielina noziedzību. Nav taisnība tiem kino-TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Šādi darboņi apmelo dzīvi, cilvēkus un cilvēci. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedznieki, līdzīgi kā slimības izraisoši mikrobi spēj tikai parazitēt uz
veselas sabiedrības ķermeņa [mirst sabiedrība, mirst noziedznieki, ja vien neatrod citu sabiedrību, uz kuru parazitēt un kuru nobeigt]. Ne ar to dzīvo sabiedrība. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgā daudzumā – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi (labi piemēri dod labu enerģiju). Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā. Aizej no viņiem prom un sāc dzīvot ar Katoniem, Leliju, Tuberonu vai arī, ja tev tuvāki ir grieķi, tad ar Sokrātu, Zenonu. (…) Viņi tev iedos gan dievišķās, gan cilvēciskās zināšanas, viņi tev pavēlēs būt radošam un iemācīs ne tikai gudri runāt klausītājiem par prieku, bet arī norūdīt dvēseli un būt izturīgam pret grūtībām” (Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku.)

Līdzīgi Senekam uzskatīja arī kaujās tā arī nekad neuzveiktais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs (1730-1800): “Ņem sev par paraugu varoni, novēro viņu, ej viņa pēdās, panāc viņu un, ja pārspēsi to, tad slava tev!”

Ļevs Balašovs, fragments no grāmatas “Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija”
/2014/

Avoti:
https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/04/antikultura-civilizacijas-slimiba/
http://whatisgood.ru/wp-content/uploads/2015/11/%D0%91%D0%B0%D0%BB%D0%B0%D1%88%D0%BE%D0%B2%D0%B0-%D0%9B.%D0%95.-%E2%80%9C%D0%9D%D0%B5%D0%B3%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%B2-%D0%B6%D0%B8%D0%B7%D0%BD%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BA%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%82%D1%83%D1%80%D0%B0-%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D1%84%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F%E2%80%9D.doc

Publicēts iekš K04: Par netikumiska un izlaidīga dzīvesveida nāvējošo ietekmi, K08: Par mākslu, T: Grāmatas, T: Raksti

RAKSTS: Mans secinājums, kāpēc jālasa grāmatas

Uz šo jautājumu es vienmēr esmu gribējusi atrast tādu kārtīgu, sulīgu atbildi, taču neko vairāk par kautrīgu “tās paplašina vārdu krājumu un attīsta prātu” nespēju izdomāt.

Gatavojoties filozofijas olimpiādei, iepazinos tuvāk ar empīrismu un Džona Loka tabula rasa teoriju par to, ka cilvēks ir kā balta lapa, kuru apraksta dzīves pieredze.

Nesen ar vienu sev pazīstamu personu, kuras viedokli cienu un ieklausos sarakstījos par to, ka man nekam nav motivācijas. Paziņa pateica – vaina audzināšanā un apstākļos.

Gan šis, gan filozofijas olimpiādes esejā manis pašas rakstītais saskumdināja – kā tad tā, sanāk, ka cilvēks vispār neko nenosaka savā dzīvē. Hmmmmmm. Bēdīgi.

Bet man radās jautājums, kāpēc tad es esmu tāda, kāda esmu, ja apkārt esošie tādi nav? Un tad es sapratu. Grāmatas.

Es tās bērnībā vienkārši “ēdu”. Grāmata pēc grāmatas, stāsts pēc stāsta, personība pēc personības. Pēc tam jau sāku lasīt psiholoģiskas un filozofiskas grāmatas, kas laikam jau ietekmēja manu personību un pasaules uztveri.

Tad nu tā, grāmatas ļauj to savu empīrisko pieredzi paplašināt. Tās iedod vairākus variantus tam, kā dzīvot.

Pie tam, ja cilvēks ir iepazinies ar empīrismu, tad pastāv liela iespēja, ka viņš savu nākotni un dzīvi “paņem savās rokās”. Kamēr mēs nesaprotam, ka viss ir tā, mēs neko nemainām, bet tikko kā saprotam un vēlamies pretoties – mums ir visas iespējas. Bet grāmatu “pieredze” ļauj mums apzināties visus tos iespējamos variantus, pēc kuriem mēs varam izveidot savu dzīvi.

“Saulesbērns”
/29.03.2015/

Avots:
https://saulesberns.wordpress.com/2015/03/29/kapec-jalasa-gramatas/

Publicēts iekš K06: Par lasīšanu. Kāpēc gudri cilvēki lasa?, T: Raksti

RAKSTS: 17 iemesli, kāpēc jālasa grāmatas

1. Lasīšana attīsta fantāziju.
2. Lasīšana attīsta valodas izjūtu.
3. Lasīšana bagātina vārdu un domu krājumu.
4. Lasīšana attīsta empātiju (spēju iejusties “cita ādā”).
5. Lasīšana palielina faktoloģisko (faktu, zināšanu) bāzi.
6. Lasīšana stimulē prātu.
7. Lasīšana nomierina, atslābina un samazina stresa līmeni.
8. Lasīšana uzlabo atmiņu.
9. Lasīšana “trenē smadzenes” un uzlabo smadzeņu darbību.
10. Lasīšana uzlabo analītiskās spējas.
11. Lasīšana uzlabo koncentrēšanās spējas.
12. Lasīšana paaugstina inteliģences līmeni.
13. Lasīšana uzlabo rakstīšanas, savu domu izteikšanas un noformulēšanas prasmes.
14. “Nelasītāji” savā vairumā salīdzinājumā ar “lasītājiem” ir mazāk zinoši un mazāk attīstīti.
15. “Nelasītājus” ir vieglāk apkrāpt, apmuļķot un ļaunprātīgi izmantot.
16. Lasīšana “padara gudrāku”.
17. Lasīšana uzlabo vispārējo veselības stāvokli.

***

Daži raksti par lasīšanu:
10 iemesli, kāpēc lasīt grāmatas: http://skaties.lv/izklaide/raibumi/10-iemesli-kapec-lasit-gramatas/
Kāpēc jālasa grāmatas?: https://zinojumiepasta.wordpress.com/raksti/kapec-jalasa-gramatas/
Pieci zinātniski pamatoti iemesli, kāpēc jālasa grāmatas: http://www.delfi.lv/vina/majas/pieci-zinatniski-pamatoti-iemesli-kapec-jalasa-gramatas.d?id=45807573
Lasāmviela: https://infoagentura.wordpress.com/lasamviela/

Avots:
https://ipizdevnieciba.wordpress.com/kapec-jalasa-gramatas/

Publicēts iekš K06: Par lasīšanu. Kāpēc gudri cilvēki lasa?, T: Raksti

GRĀMATA: “Kā viegli atmest smēķēšanu”, Alens Karrs

Alena Karra darbu kopīgā iezīme ir baiļu likvidēšana. Viņa metodes EASYWAY– Vieglais ceļš– ģenialitāte patiesi slēpjas fobiju un baiļu kliedēšanā, jo šīs bailes liedz cilvēkiem pilnībā izbaudīt dzīvi.

Veiksmīgo grāmatvedi Alenu Karru izmisumā veda atkarība no nikotīna, kas lika izsmēķēt simt cigarešu dienā, līdz beidzot 1983. gadā viņš atklāja vieglu metodi, kā atmest smēķēšanu.

Šai smēķēšanas atmešanas metodei ir tūlītēja iedarbība, tā ir piemērota visiem smēķētājiem, tai nav nekādu nepatīkamu atradināšanās simptomu, tā neprasa gribasspēku, netiek izmantotas nekādas šoka terapijas, tā neprasa palīglīdzekļus, to izmantojot jūs nepieņemsieties svarā un tai ir mūžīgs efekts.

Alena Karra metode ir unikāla. Psiholoģiskā vajadzība smēķēt tiek likvidēta, kamēr jūs vēl smēķējat. Atmešana nenozīmē trūkuma sajūtu. Jūtaties priecīgs, ka esat nesmēķētājs.

Ja smēķējat, viss, kas jums jādara, – jāizlasa grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu”. Ja nesmēķējat un iegādājaties šo grāmatu saviem tuviniekiem, pārlieciniet viņus to izlasīt. Ja tas neizdodas, izlasiet pats un pēdējā nodaļā atradīsiet padomus, kā nodot šo informāciju tālāk un kā atturēt savus bērnus no smēķēšanas.

Grāmatu var lejupielādēt te: https://host-a.net/f/86692-atmestsmekesanuzip ;
http://atmestsmekesanu.weebly.com/uploads/7/1/3/8/7138675/atmestsmekesanu.rtf ;
https://yadi.sk/i/wLA2ik9w3SQFgK ; https://e-gramatas.com/arhivs/MEDICINA%20ARSTNIECIBAS%20AUGI/Ka%20viegli%20atmest%20smekesanu(A.Karrs).fb2

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, T: Grāmatas