RAKSTS: Par vīna un “kulturālās iedzeršanas” kaitīgumu

Pirmkārt jākonstatē, ka neviens no “kulturālās” vīna iedzeršanas piekritējiem nepasaka, ko patiesībā tas nozīmē. Ko lai saprot ar terminu “kulturāla iedzeršana”? Kā vispār savienot kopā divus tik pretrunīgus un vienu otru izslēdzošus vārdus kā alkohols un kultūra?

Varbūt ar “kulturālu” vīna iedzeršanu šie cilvēki saprot atmosfēru, kurā notiek vīna norīšana, ievadīšana organismā? Vai tas ir skaisti servēts galds, laba uzkoda, labi ģērbti ļaudis, kuri dzer tikai augstākās klases [dārgākos] konjakus, liķierus, burgundiešu vīnu vai kizmauri? Tā laikam arī daudzuprāt ir “kulturāla iedzeršana”?

Kā rāda Pasaules Veselības organizācijas (WHO) publicētie zinātniskie pētījumi, šāda “kulturāla iedzeršana” ne tikai nemazina alkoholisma izplatīšanās risku, bet tieši otrādi veicina žūpības un hroniska alkoholisma izplatīšanos visā pasaulē. Pēc WHO datiem t.s. “menedžeru alkoholisms” (tas ir darījuma cilvēku un pārvaldes darbinieku alkoholisms) visā pasaulē ieņem pirmās vietas.

Tāpēc, ja terminā “kulturāla iedzeršana” tiek iekļauta atmosfēra, tad kā mēs redzam, tas neiztur nekādu kritiku, jo no tā tikai vēl vairāk attīstās žūpība un alkoholisms.

Bet varbūt “kulturālas” vīna iedzeršanas piekritēji ar to domā, ka pēc kaut kādas vīna devas ieņemšanas cilvēki kļūst kulturālāki, gudrāki, interesantāki un viņu sarunas kļūst saturīgākas un ar lielāku jēgu? Vai tas notiek pēc “mazu”, “mērenu” vai lielu dozu ieņemšanas “kulturālas iedzeršanas” propagandisti klusē.

Apskatīsim šādu uzskatu no zinātniskā viedokļa. Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova skola ir pierādījusi, ka pēc pirmās, vismazākās alkohola devas ieņemšanas galvas smadzenēs tiek paralizēti tie smadzeņu apgabali, kuros atrodas audzināšanas, tātad kultūras, elementi. Tad par kādu vīna dzeršanas kultūru vispār var runāt, ja jau pēc pirmās glāzītes smadzenēs pazūd tas, kas ir iegūts audzināšanas rezultātā, attiecīgi pazūd tā pati cilvēka uzvedības kultūra, traucējot augstākās smadzeņu funkcijas (asociācijas), aizstājot tās ar zemākām asociāciju formām.

Šīs zemākās asociāciju formas uzrodas prātā nelaikā un ir noturīgas. Šai ziņā šīs asociācijas atgādina tīri patoloģisku procesu. Cilvēka asociāciju kvalitātes izmaiņas pēc alkohola ieņemšanas izskaidro iedzērušo domu piedauzību, tieksmi uz stereotipiem, triviāliem izteikumiem un primitīvām vārdu spēlēm. Tie ir zinātniskie dati par cilvēka neiro – psiholoģisko stāvokli, kad viņš ir ieņēmis “mērenu” alkohola devu. Un kur te ir kultūra?! No augstāk teiktā ir skaidrs, ka cilvēka domās un rīcībā, kurš ir ieņēmis pat tikai “mazu” alkohola devu, nav nekādas kultūras.

Domāju nav nepieciešams te dot zinātniskos datus par to cilvēku stāvokli, kuri ir pieņēmuši lielas alkohola devas. Viņu domāšanā un rīcībā mēs atradīsim vēl mazāk ko tādu, kas liecinātu par kultūru.

***

Cik enerģiski daži cīnās par “kulturālu” un “mērenu” iedzeršanu, tik pat enerģiski tie noliedz pilnīgu alkohola ražošanas un pārdošanas aizliegumu.

Pasaules Veselības organizācija pēc 100 gadiem, izpētot cīņas ar alkoholismu pieredzi, ir atzinusi, ka alkoholisma izplatība regulējas ar cenām uz alkoholiskiem dzērieniem un ka visi pretalkoholisma propagandas veidi bez likumdošanas ierobežojumiem ir neefektīvi.

Man kā ārstam īpaši smagi un sāpīgi ir dzirdēt par “mērenām” alkohola dozām un “kulturālu” iedzeršanu, jo bieži nākas saskarties ar traģēdijām, kuru cēlonis ir “kulturāla iedzeršana” un “mērena” alkohola deva. Par šādām traģēdijām ir plaši zināms, bet neviens ar tām nesaskaras tik tieši un cieši kā ārsti.

Kāpēc tad cilvēki, kuri cīnās pret alkoholismu, bet pieļauj “mērenu iedzeršanu”, nemēģina radīt cilvēciskas saziņas kultūru bez alkohola indes lietošanas? Jo, ja jau cilvēks runā par alkoholismu kā par nelaimi, tad viņa vienīgajam uzdevumam vajadzētu būt radīt cilvēkos neiecietību un pretīgumu pret alkoholu, nevis pierakstīt alkoholam kaut kādas “kulturālas” īpašības, kuras tam nepiemīt un būt nemaz nevar.

Zīmīgi, ka tie, kuri Krievijā cīnās pret “sauso likumu”, savā argumentācijā neizmanto statistiskos datus un zinātniskos faktus, bet apelē tikai ar patvaļīgiem apgalvojumiem: “vairāk”, “biežāk” utt. [Krievijā ir spēcīga pretalkoholisma kustība, kuras rīcībā ir PSRS 1985. – 1988.gada “sausā likuma” (būtiski alkohola ražošanas un izplatības aizliegumi) statistikas dati, kas liecina, ka šajā laika periodā ievērojami samazinājās alkohola patēriņš, ievērojami samazinājās iedzīvotāju mirstība un ievērojami pieauga dzimstība.]

Tomēr pati Krievijas tautas tieksme pēc skaidras (no alkohola pilnība brīvas dzīves), veselīgas un progresīvas dzīves ir neizbēgama, jo pati dzīve, pats dzīvības process, lai kādus šķēršļus tā ceļā arī neliek, iet pa labā un patiesības ceļu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz daudzu [gandrīz visu] masu saziņas līdzekļu propagandēto “mēreno iedzeršanu”, Krievijā arvien stiprāka kļūst kustība par pilnīgu atteikšanos no alkohola lietošanas.

***

Meli: vīns noņem sasprindzinājumu

Patiesība: vīns rada ilūziju, ka tiek noņemts sasprindzinājums. Patiesībā sasprindzinājums smadzenēs un visā organismā saglabājas un, kad beigsies skurbums, sasprindzinājums kļūst vēl lielāks. Bet tam klāt nāk vēl gribasspēka atslābums un nespēks.

Meli: vīns ir jālieto “jautra prāta” radīšanai

Patiesība: jautrība un smiekli ir ļoti svarīgi elementi cilvēka dzīvē. Tie ļauj smadzenēm atpūsties, novirza domas no ikdienas rūpēm, tādējādi stiprinot nervu sistēmu un sagatavojot to izturēt jaunas potenciālās grūtības un rūpes. Tomēr jautrība un smiekli cilvēkam nāk par labu tikai tajā gadījumā, ja tie rodas cilvēkam “skaidrā prātā”. Alkoholu lietojošam cilvēkam zinātniskā un vienkārši saprātīgā alkoholiska reibuma sapratnē jautrība un smiekli nemaz nevar būt.

Alkoholu iedzērušo cilvēku “jautrība” ir nekas cits kā cilvēka uzbudinājums narkozes ietekmē [alkoholam piemīt narkozes īpašības un to galējos gadījumos mēdz izmantot kā narkozi]. Tā ir pirmā narkozes iedarbības stadija, uzbudinājuma stadija, ko mēs, ķirurgi, novērojam katru dienu, kad dodam slimniekiem citus narkotiskus līdzekļus (ēteri, hloroformu, morfiju u.c.), kuri savā iedarbībā līdzinās alkoholam un tieši tāpat kā alkohols ir klasificēti kā narkotiskas vielas.

Šai uzbudinājuma stadijai nav nekā kopīga ar jautrību un pēc tās cilvēka nervu sistēma nav atpūtusies. Tieši otrādi, atpūtas vietā iestājas nomāktība ar visām tās sekām (galvassāpes, apātija, nespēks, nevēlēšanās kaut ko darīt utt.), kas nav raksturīgi īstas jautrības (skaidrā apziņā) gadījumā.

Tāpēc alkohols ir nevis jautrības draugs, bet gan ienaidnieks. Alkohols iznīcina to laiku, ko cilvēks sev ir atvēlējis jautrībai un atpūtai. Tā vietā cilvēks iegūst galvassāpes un nespēku. Tieši tāpat alkohols darbojas arī noguruma gadījumā. Brīvdienas cilvēkam ir dotas, lai viņš fiziski un garīgi atpūstos un ar jauniem spēkiem, ar paaugstinātu strādātgribu ķertos atkal pēc atpūtas pie darba.

Savukārt brīvdienās lietotais alkohols atņem cilvēkam normālu atpūtu. Cilvēkam rodas tikai atpūtas ilūzija, bet patiesībā viss nogurums ir ne tikai saglabājies, bet pat vēl vairāk uzkrājies un tieši tāpēc pirmdiena kļūst par “grūtu dienu”, jo dēļ alkohola nekāda atpūta patiesībā tā arī nav sanākusi.

Arī citos gadījumos alkohols darbojas kā ļauns melis, kurš tikai rada labā ilūziju, bet īstenībā dara ļaunu, tāpēc alkohols ir varens ierocis to cilvēku rokās, kuri, aizsedzoties ar viltus rūpēm par cilvēkiem, patiesībā vēlas degradēt un iznīcināt tautu, sabiedrību, valsti.

Fjodors Uglovs (1904-2008), akadēmiķis, ķirurgs, kurš pēdējo operāciju veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas, viens no autoratīvākajiem Krievijas pretalkoholisma kustības līderiem, cilvēks, kurš savā mūža vispār nelietoja alkoholiskus dzērienus
Fragments no grāmatas F.Uglova grāmatas “Pašnāvnieki” (Самоубийцы)
/1995/

Avots:
http://www.km.ru/zdorove/2016/02/13/zdorove/771433-zhit-trezvo-ili-pit-kulturno
http://www.uglov.tvereza.info/knihi/

https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/26/par-vina-un-kulturalas-iedzersanas-kaitigumu/

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Fruktoze izraisa aptaukošanos

Fruktoze ir dabīgs cukurs, ko satur augļi (tiesa gan daži augļi, piemēram, apelsīni un vīnogas, satur arī daudz glikozes). Kāpēc drīkst ēst augļus, kas satur fruktozi, bet kāpēc pati fruktoze tīrā veidā ir kategoriski aizliegta?

Atšķirībā no glikozes fruktoze var no asinīm iekļūt audu šūnās bez insulīna palīdzības, tādēļ to iesaka kā drošāko ogļhidrātu avotu diabēta pacientiem. Daļa fruktozes iekļūst aknu šūnās, kuras pārvērš to par glikozi, tāpēc fruktoze arī var palielināt cukura līmeni asinīs, bet mazākā mērā kā citi monosaharīdi (vienkāršie ogļhidrāti). Tomēr fruktoze daudz ātrāk kā glikoze spēj pārvērsties taukos! Tas tādēļ, ka fruktoze, pārvēršas aknās nevis par glikogēnu (īpašu vielu, kas tiek izmantota enerģijas ražošanai muskuļu darbam), bet par taukiem.

Nokļūstot organismā fruktoze nesaistās ar īpašu fermentu – fruktokināzi-1, kas ir atbildīgs par organismā nonākušo ogļhidrātu pārvēršanu enerģijā un nosaka, par ko tos pārvērst – taukos vai glikogēnā. Saliktie ogļhidrāti, kurus satur auzu pārslas, makaroni, rīsi, nokļūstot organismā, tiek pārstrādāti pārsvarā glikogēnā, kas uzkrājas aknās un muskuļos. Tas notiks tik ilgi, kamēr organismā būs brīva vieta rezervēm un tikai tad šie ogļhidrāti tiks pārvērsti taukos (saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem cilvēka organisms rezervei ir spējīgs noglabāt apmēram 240 – 400 gramus ogļhidrātu glikogēna formā). Savukārt fruktozi aknas pārvērš par taukiem, kurus no asins straumes nekavējoties uzsūc taukaudi.

Visbiežāk mēs saņemam fruktozi ar kukurūzas sīrupu, kas ir lētākais cukurniedru cukura analogs, ko izmanto atvēsinošu dzērienu un citu produktu ražošanā. Zinātnieki uzskata, ka tieši šī sīrupa izmantošana rūpniecībā ir viens no aptaukošanās (resnuma) epidēmijas iemesliem. Ir eksperimentāli pierādīts, ka fruktozes lietošana uzturā veicina aptaukošanās procesu. Tādēļ fruktoze netiek uzskatīta par veselīgu uztura piedevu. Atspirdzinošu dzērienu, kuri satur fruktozi, lietošana lielākā mērā izraisa aptaukošanos, nekā citu saldinātāju lietošana.

Ir pierādīts, ka daži hormoni, kas reaģē uz glikozi (leptīns, insulīns u.c.), nepilda savas funkcijas, ja ir lietota fruktoze. Tādējādi aptaukošanās rašanās tiek skaidrota ne tikai ar augsto fruktozes enerģētisko vērtību, bet arī ar fruktozes radītajām vielmaiņas izmaiņām, kas veicina tauku uzkrāšanos.

Tā ka, visi, kuri grib kļūt resni vai palikt vēl resnāki, droši var uzturā lietot fruktozi saturošus produktus – attiecīgus saldumus un atspirdzinošos dzērienus (fruktozes sīrupu saturošu Coca-cola un Sprite, Guttas klasisko limonādi u.c.).

Vēl jāņem vērā, ka lieli fruktozes daudzumi bojā aknas un rada insulīna rezistenci. Fruktoze uz aknām iedarbojas līdzīgi toksiskā (indējošā) veidā kā etilspirts. Fruktoze septiņas (!) reizes aktīvāk kā glikoze saistās organismā ar olbaltumvielām un polinepiesātinātajām taukskābēm, kas rada oksidatīvus bojājumus šūnās un galu galā noved pie iekaisuma un dažādām hroniskām saslimšanām. Fruktoze palielina urīnskābes veidošanos, kas lielās koncentrācijās var radīt podagru un nierakmeņus. Kamēr vairums cilvēka organisma šūnu nevar izmantot fruktozi enerģijas radīšanai, zarnu baktērijas to var un palielināts fruktozes līmenis var veicināt mikrofloras disbalansu un patogēnu (slimības izraisošu) baktēriju vairošanos. Fruktoze tāpat rada apetīti kontrolējoša hormona (leptīna) darbības traucējumus, kas cilvēkā izraisa pārmērīgu ēstgribu. Tāpat fruktoze patīk vēža šūnām un tā ir labs vēža šūnu enerģijas avots, kas veicina to vairošanos.

Avoti:
http://zdorovie.com/nutrition/food/ostorozhno-fruktoza/12320
https://paleoleap.com/10-reasons-why-fructose-is-bad/

https://infoagentura.wordpress.com/2016/01/26/fruktoze-izraisa-aptaukosanos/

Publicēts iekš K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Kāpēc es nelietoju alkoholu?

Nevaru apgalvot, ka nekad neesmu lietojusi alkoholu, bet pienāca brīdis, kad es no tā pilnīgi atteicos.

Arī tad, kad mēdzu to dažkārt darīt, galvā ienāca doma, ka daru to tāpēc, ka sabiedrībā tā pieņemts, ka vajadzētu pilnībā nelietot alkoholu, jo alkohola lietošanu nekad neesmu atbalstījusi, bet, ja es mēdzu iedzert, tad sanāk, ka es to atbalstu; mēgt iedzert, bet teikt, ka esi pret alkohola lietošanu, ir tas pats, kas ik pa laikam ēst gaļu, bet teikt, ka esi veģetārietis. Man priekš sevis nav neviena pozitīva iemesla, kāpēc lietot alkoholu. Man tas negaršo, es neciešu reibuma sajūtu, tikko kā man sāk kaut mazliet reibt galva, es uzreiz gribu patīt laiku atpakaļ un neiedzert to glāzi.

Sākuma punkts bija brīdis, kad es uzzināju, ka viena meitene nekad savā dzīvē nav lietojusi alkoholu (viņai bija 20 tobrīd). Faktu vēl pastiprināja tas, kāda ir cilvēku attieksme pret ko tādu. Ne jau visu, protams, bet visai bieži nākas saskarties nedzerošiem cilvēkiem ar to, ka viņus mēģina pārliecināt, ka jāiedzer. Pretīgi.

Es izjutu lielu cieņu pret šo meiteni šī iemesla dēļ. Un tas bija pamudinājums man. Protams, ir arī vairāki citi iemesli, kas šo manu principu vēl vairāk nostiprinājuši.

Lielākā daļa cilvēku vēlas būt laimīgi. Arī es. Un es neredzu to, kādā gan veidā alkohols var palīdzēt cilvēkam kļūt laimīgam. Tieši otrādi. Tas ir izpostījis ne viena vien cilvēka un ģimenes dzīvi, tas ir radījis ne vienu vien pašnāvību un veselības problēmas. Alkohola reibumā cilvēks var izdarīt muļķību, kas var neatgriezeniski izpostīt visu cilvēka dzīvi.

Neredzu arī to, kā alkohols varētu sniegt mierinājumu problēmās vai arī tās atrisināt. Ja cilvēkam ir lielas problēmas un viņš mierinājuma dēļ mēdz iedzert, tas process var arī nekad nebeigties. Cilvēkam gandrīz vai izveidojas reflekss. Jūtos slikti – iedzeru. Bet problēmas dzīvē būs vienmēr (it īpaši, ja vecās nevis risinās, bet mēģinās tās noslīcināt).

Tagad, kad esmu mazliet sapratusi, kā darbojas cilvēka smadzenes, tas vēl vairāk attālina mani no tās pasaules, kurā ir alkohols. Mans (un, manuprāt, ļoti daudzu cilvēku) galvenais instruments šajā dzīvē ir manas smadzenes un man nav ne mazākās vēlēšanās šajā instrumentā radīt defektus, no kuriem var arī izvairīties.

Pazīstu pāris cilvēkus, kas pilnībā nelieto alkoholu. Viņi visi ir intelektuāli cilvēki, kas zina, ko vēlas no dzīves, kas nestāv uz vietas un neiespringst uz visādiem sīkumiem. Un man ir prieks, ka nu arī es esmu starp viņiem.

„Saulesbērns“

https://saulesberns.wordpress.com/2016/04/10/kapec-es-nelietoju-alkoholu-atbilde-tiem-kas-jautaja-un-vel-mazliet/

 

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

RAKSTS: Analoģija par “mērenu iedzeršanu” un “mērenu zagšanu”

Diskusijā par alkoholisko dzērienu aizliegšanu, kritizējot “mērenas iedzeršanas” koncepciju, Krievijas pretalkohola kustības aktīvists Vladimirs Ždanovs pauda uzskatāmu analoģiju, salīdzinot “mērenas iedzeršanas” pieļaušanu ar “mērenas zagšanas” pieļaušanu.

“… Es tūlīt šo jautājumu pagriezīšu mazliet savādāk. Iedomāsimies, ka kādā pilsētā visi ir sākuši zagt, un mani aizsūta uz turieni.

Es savācu visus priekšniekus, un viņiem saku: “Vispār zagti ir slikti. Spert lielā apjomā nekur neder. Bet, ja nevar izdarīt tā, ka nezog (un es jūs ļoti labi saprotu), tad jāzog ir kulturāli, jāzog ir mēreni, jāzog ir tā, lai nebūtu īpašas sociālas sekas, jāzog ir tā, lai mēs paši varētu pazagt un arī bērniem paliktu, ko zagt.”

Un, kad man paprasītu, vai es gadījumā pats nezogu, tad es atbildētu: “Nē, protams, nezogu. Tikai pa svētkiem. Tikai pa svētkiem kaut ko kulturāli nosperu.”

Tieši tāda pati pieeja ir te. …“

 

Publicēts iekš K01: Par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi, T: Raksti, T: Video

RAKSTS: Par tetovējumiem

Tetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme.

Tetovējuma medicīniskais vērtējums

Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums.

Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to).

Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām.

Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu.

Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi.

Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli.

Īss ieskats tetovēšanas vēsturē

Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai.

Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus.

Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu.

Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm.

Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus.

Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot.

Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem.

Tetovējumu maģiskā nozīme

Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi.

Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi.

Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu.

Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu.

Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts.

Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā.

Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst).

Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie.

Aptetovējamo psiholoģiskais portrets

Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie.

Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu.

Avoti:
http://www.neboleem.net/stati-o-zdorove/3558-o-tatuirovkah-s-medicinskoj-tochki-zrenija.php
http://www.ill.ru/news.art.shtml?c_article=2435
http://medportal.az/articles_7544/?lang=RU
http://ec-dejavu.ru/t/Tattoo.html
http://uniquetattoo.ru/13-prichin-ne-delat-tatuirovku
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D1%82%D1%83%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B0

https://infoagentura.wordpress.com/par-tetovejumiem/

Publicēts iekš K07: Par veselīgu dzīvesveidu, T: Raksti

GRĀMATA: “Harmoniskais un disharmoniskais personībā”, Augusts Milts

Harmonija — šajā jēdzienā ietverta dabas, sabiedrības un cilvēka saskaņas problēma. Tā raksturo dažādu priekšmetu un parādību savstarpējo atbilstību, samērīgumu, līdzsvaru, kārtību, proporcionalitāti. Par harmonijām senajā Grieķijā dēvēja arī tos materiālus, kurus izmantoja, būvējot kuģus, lai saturētu kopā gan dēļus, gan visu kuģi. Skaistais estētikā un labais morālē arī bieži tiek uzskatīts par harmonisku. Jau tālā senatnē veidojās mācības par cilvēka spēka saskaņojumu ar tā labestību, gudrību, skaistumu. Mums visiem pazīstami teicieni: «Veselā miesā mājo vesels gars», «Nedari otram to, kas pašam nepatīk». Cilvēki savstarpējo attiecību harmonizēšanai, pilnīgākas personības veidojumam meklēja «zelta likumu», radīja paraugnormas, etalonus, ieteicamu dzīves veidu un stilu.

Bet . . . harmonijas meklējumos un ieteikumos ir pat diametrāli pretējas atziņas. Cilvēka un apkārtējās vides saskaņa var izpausties visai daudzveidīgi — vēsturiski, šķiriski un pat personiski. Dažādu laikmetu, šķiru, slāņu, grupu, profesiju pārstāvji, cilvēki ar atšķirīgu pasaules uzskatu un dažādu attieksmi pret dzīves vērtībām katrs savā veidā iekļaujas apkārtējā pasaulē. Visai dažādi ir gan mūsu draugi, gan ienaidnieki. Optimisti un pesimisti, revolucionāri un kontrrevolucionāri, radošas personības un dogmatiķi, čakli un slinki, altruisti un egoisti. Cik dažāda ir viņu «par» un «pret» pasaule, viņu pielūgsmes un nolieguma objekti!

Ar disharmonijas jēdzienu parasti raksturojam saskaņas trūkumu, disproporciju izpausmes, nevienprātību, antagonismus, haosu, dezorganizētību, līdzsvara zudumu, degradēšanos, lietu un parādību savstarpējo neatbilstību vai arī neatbilstību kādai normai, paraugam, ritmam. Dažkārt par disharmoniskām sauc dramatiskās un traģiskās attieksmes cilvēku dzīvē.

Bet . . . vai dzīves dramatisms un traģisms ir bijis tikai ārdītājs, postītājs spēks? Vai tas nav bagātinājis arī kultūras augstākos sniegumus un cilvēka iekšējo pasauli? Vai tik vienkārši katrā situācijā varam pateikt: saskaņotais — tas ir labi, nesaskaņotais -slikti? Cilvēks izaicina likteni, iet pretī negaisam, meklē laimi cīņā, virzās patiesības rūgtumā. Bet kādas «harmonijas» saliedē personības dzīvi?

Šī apcerējuma uzdevums ir virzīties dziļākos, grūtāk samanāmos personības attīstības harmonijas meklējumos, risinot jautājumus par harmonijas dialektisko saistību ar disharmoniju, ar dzīves dramatismu un traģiku. Autora nolūks ir rosināt lasītāju daudzveidīgāk lūkoties uz personības un sabiedrības pilnveidošanu, meklējot arī neizmantotas iespējas. Bez tam personību mēs īsti neizpratīsim, ja uzmanību veltīsim tikai tās augšupejai, ja atstāsim novārtā tās ēnas puses, tās demontējumu, sairumu, degradācijas izpausmes.

Dziļākajā, slēptākajā personības harmoniskajā attīstībā ir daudz dīvainību, paradoksu. Tajā var iezīmēties galējību tuvums, nesaskaņojamu parādību saskaņojuma mēģinājumi, burvju loki, vēl nepietiekami izpētīti «mehānismi», kas mums uzdod mīklas.

Nākotnes cilvēka vispusīgas, harmoniskas un viengabalainas personības veidošanai, katra cilvēka audzināšanai par radošu un humānu dzīves saimnieku jāietver sevī arī pozitīva attieksme pret pagātnes kultūras mantojumu. Vienaldzība pret pagātnes talantīgo un ģeniālo domātāju atstāto mantojumu ir diletantiska attieksme pret nākotni. Saskarsme ar pagātnes kultūras izcilākajiem sasniegumiem veido kautrību, palīdz apzināties savu nezināšanu. Pagātne slēpj sevī lielas rezerves nākotnes bagātināšanai. Bez dziļām saiknēm ar tautas, ar diženu cilvēku atstāto mantojumu mēs izdzēšam iepriekšējo paaudžu darbības jēgu, par jaunu atklājam zināmas patiesības, radām viltus oriģinalitāti un atkārtojam pagātnes kļūdas.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/3lo682gaugf3k3a/Harmoniskais_disharmoniskais_personiba.zip ; https://yadi.sk/i/B89sHlNu3SCxbc ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Milts%20Augusts/Harmoniskais%20un%20disharmoniskais%20personiba(A.Milts).fb2

Publicēts iekš K02: Par dzīves jēgu, T: Grāmatas

GRĀMATA: “Morāles struktūra”, Augusts Milts

Darbā ir dots pārskats par galvenajiem morāles struktūras elementiem, par to savstarpējo hierarhiju, ietekmēm, mijiedarbību (morālā apziņa, sabiedriskā morālā apziņa, individuālā morālā apziņa, teorētiskā morālā apziņa, ikdienišķā morālā apziņa, tikumiskā uzvedība). Autors skar arī vairākas aktuālas mūsdienu ētikas problēmas (ētika – zinātne par morāli), kas saistītas ar morāles kā sistēmas vietu sabiedrībā, kā arī tās atsevišķu elementu attīstības likumsakarībām.

Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/uoeszyobcbs1kju/Morales_struktura.zip ; https://yadi.sk/i/IrmynKsN3SCxFW ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Milts%20Augusts/Morales_struktura(A.Milts).fb2

Publicēts iekš T: Grāmatas