Olga Valajeva
Jau sešus gadus es vispār vairs nelietoju alkoholiskus dzērienus. Necik. Ne šampanieti, ne vīnu, ne alu un vēl jo vairāk neko stiprāku. Un jau trīs gadus mūsu mājā nenotiek iedzeršanu, pat uz svētkiem ne. Bet iepriekš tā nebija.
Man bija parasta bērnība, kā visiem. Es atceros šņabja talonus [1980-o gadu Padomju Savienība], kurus mamma izmantoja, lai veidotu mūsu “noliktavu”. Skapī stāvēja daudz dažādu pudeļu – “Pšeņičnaja”, “Stoļičnaja” [to laiku šņabja zortes] . Nē, mamma to nedzēra. Vodka bija valūta, par kuru varēja nomainīt radiatorus vai arī noregulēt krānu, uztaisīt remontu vai ko citu. Tā palīdzēja vienoties un atrisināt problēmas.
Pēc tam pietiekami brīvā izplatībā parādījās arī vīni, šampanieši, alus. Un tad es, vēl bērns būdams, redzēju, ka dzer ne tikai santehniķi, bet arī citi parastie cilvēki. Izrādījās dzer visi. Visi pieaugušie dzer alkoholiskus dzērienus. Tātad tas ir normāli!
Mans tētis gāja bojā autoavārijā, būdams iedzēris. Mana mamma nekad nav daudz lietojusi alkoholu, viņai tas nepatika, viņa neveicināja iedzeršanu un iedzēruši cilvēki viņai nepatika. Bet viņa dzīvoja tāpat kā visi, tā kā “pienākas” – svētki, dzimšanas dienas un labs vīns tāpat vien. Gatavojot viesu galdu, viņa vienmēr gāja uz veikalu pēc pudeles. Un, iespējams, iet vēl tagad, jo ciemiņi taču dzer.
Un arī es atceros kā viņi jautrojās, izrunājās “no sirds”, nodibināja attiecības un strīdējās pie viena un tā paša galda. Atceros kā adekvāti, pieauguši cilvēki no dažām alkohola glāzēm pārvērtās par dzīvniekveidīgām būtnēm vai pat “dārzeņiem”. Atceros kā viņu acis aizmiglojās, ķermenis atslābinājās un viņi sāka runāt visādas muļķības. Toreiz man likās, ka es noteikti nekad tāda nebūšu.
Katrās viesībās es kā bērns redzēju kā pieaugušie To dzer. Kā viņi saviebjas, uzdzer un uzkož. Bet tāpat dzer – un pēc tam vēl skrien pakaļ pēc papildus devām uz veikalu. Viņi man stāstīja, ka tad, kad izaugšu, es arī dzeršot, bet pagaidām nedrīkstot, jo neesmu vēl izaugusi. Vienreiz pat iedeva pagaršot. “Cik pretīga garša,” es toreiz padomāju un nolēmu nekad, nekad to nedzert. Bet sociālā programmēšana ir nepielūdzama – kļūsi pieaugušāks, sāksi dzert…
Un tā pamazām pat nepamani, ka sāc gaidīt, kad tad beidzot kļūsi pieaudzis. Lai kļūtu par pieaugušo ir jāiziet noteikta iniciācija, iesvētības. Un mūsdienu pasaulē tā diemžēl nav pase, bet gan pirmā legāli izdzertā alkohola glāze. Ja dzer ar pieaugušajiem pie viena galda, tātad esi izaudzis. Bet, ja reiz gribi kļūt pieaudzis, tātad sāc gribēt arī sākt lietot alkoholu kopā ar visiem. Un tas tā ir pat neskatoties uz to, ka garša ir pretīga, jo ne dēļ garšas tiek dzerts, bet dēļ statusa.
Vecākajās klasēs mēs sākām dzert alu. Tas šķita droši un pareizi. Paradoksāli, bet, kad mēs izmēģinājām cigaretes, es jutu lielāku kaunu (manās mājās neviens nesmēķēja). Bet, kad mēs dzērām alu, man kauna sajūtas par to nebija. Tas bija tā, it kā es neko traku nedaru, tikai mazliet, mazliet priekš sevis patinu laiku uz priekšu. Un vecākiem tas arī bija tikai normāli, jo agri vai vēlu, bet bērniem taču ir jāsāk lietot alkohols, vai ne?
Aizsteidzoties uz priekšu, jāpasaka, ka man nekad nav garšojuši alkoholiskie dzērieni. Nekad. Jebkāds vīns man vienmēr bija par skābu, alus – pretīgs, bet visi grādīgākie alkoholiskie dzērieni pārāk drausmīgi. Bet, neskatoties uz to, es tos visus dzēru. Visi dzer un arī es dzēru, jo tas tak ir tik pareizi.
Skolas izlaiduma pasākumā skolotāji dzēra kopā ar mums, sak jūs jau tagad esat pieauguši. Tas bija kas līdzīgs kaujas kristībām. Ar šausmām atceros kā mūsu klases audzinātāja, kura vienmēr bija pret iedzeršanām, pēc skolas beigšanas kopā ar mums pie viena galda saskandināja vīna glāzītes un arī ko stiprāku. Un joprojām mūsu klases salidojumi notiek ar alkohola lietošanu, kur skolotāji dzer kopā ar saviem bijušajiem skolēniem. Ja jau skolotāji, kurus tu tik daudzus gadus esi cienījis, uzskata alkohola lietošanu par normālu, tad kādēļ, lai bijušie skolēni tā neuzskatītu?
Kad es pēc skolas nodarbībās aizrāvos ar tūrismu, mūsu tūrisma sekcijas vadītāji pārgājienos ņēma līdzi šņabi. Tas slimību, aukstuma un nezinu kā vēl gadījumā. Likās, ka šņabis ir ļoti laba lieta, ja jau palīdz pret visu un uzreiz. Jā, un arī viņi ar mums dzēra. Kad mēs pabeidzām skolu un mums tikko palika 16 gadi, mēs kļuvām par pilntiesīgiem dzerstiņu dalībniekiem. Dziesmas ģitāras pavadībā, teltis un grādīgā pudele. Romantika, vai ne?
No manas skolas paralēl klasēm jau vairāki cilvēki ir miruši. Vienu nodūra iereibušu personu kautiņā. Cits dzērumā pakļuva zem autobusa. Vēl viens nodzērās. Man ir 32 gadi un dzīve tikai sākas.
Kāds gan var būt svētku galds bez alkoholiskiem dzērieniem, vai ne? Uzklāj svētku galdu Jaunam gadam, dzimšanas dienai, kāzām vai cita iemesla dēļ un centrā vienmēr ir alkohola pudele. Un ne viena vien. Skaiti svētku dalībniekus un rēķini cik pudeles šampanieša, vīna un šņabja būs nepieciešams. Un tas tak esot normāli, jo tā ir visiem. Bet nenormāli ir , ja tev uz galda nekā no tā nav.
Kad pirmajos universitātes gados mums bija garlaicīgi (bet garlaicīgi mums bija gandrīz vienmēr, jo vairums no mums nebija sapņojuši kļūt par matemātiķiem), mēs dzērām alu tieši iepretim institūtam. Kad mēs gribējām atpūsties, mēs atkal dzērām alu. To pašu ar pretīgo garšu, kuru es bērnībā grasījos nekad mūžā nedzert. Alus kļuva par studentu labāko draugu. Lai nokārtotu ieskaiti, mēs bieži vien nesām pasniedzējam dārgu konjaku vai viskiju. Vienreiz pasniedzējs piespieda mūs kopā ar viņu to izdzert. Iedzēri – četri. Pateici labu tostu – pieci. Bet, ja nedzēri, tad jāpārliek ieskaite.
Mēs dzērām kopā ar vecākiem gan svētkos, gan arī tāpat vien kompānijas pēc. Toreiz tas likās normāli, tagad vairs ne.
Alkohols ir kļuvis neaizstājams daudzu cilvēku ikdienas dzīvē, ka man paliek bail. Un tie ir cilvēki, kuri nav hroniski alkoholiķi [viņi ir mērenie alkoholiķi – cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai vienreiz gadā, bet regulāri]. Man paliek bail, kad uz ielas es redzu mazgadīgus bērnus, kuri saskandina savas spēļu glāzītes, spēlējot Jaungada svinības. Man paliek bail, kad es redzu pavisam jauniņus skolēnus ar alus pudelēm rokās. Ir drausmīgi redzēt jaunās māmiņas ar mazuļu ratiņiem un alus bundžām. Tas viss ir drausmīgi. Tagad es to saprotu.
Bet kādreiz nesapratu un kādreiz no tā man nebij bail. Tad man tas šķita normāli. Neskatoties uz to, ka man nepatīk alkohola garša, tieksme kļūt pieaugušam visu kompensēja. Alkohols deva sava veida atslābināšanās iespēju – tā ietekmē vieglāk bija diskotēkās dejot, no sirds izrunāties, pajautroties. Vai arī tikai šķita, ka tā ir vienkāršāk? Pie tam, tas nekad netika aizliegts, netika uzskatīts par kaut ko nepieņemamu. Saprotiet? Lietot alkoholu tas ir normāli, tikai līdz tam ir jāizaug.
Es nebiju alkoholatkarīga. Vai arī man tikai šķita, ka es tāda neesmu? [Jebkurš, kurš regulāri lieto alkoholu, kļūst no tā fiziski un psiholoģiski atkarīgs.] Ar laiku es iemācījos dejot tāpat vien, bez alkohola palīdzības. Arī atslābināties un jautroties. Bet katros svētkos uz galda mani sagaidīja alkohola pudele. Tagad tas bija dārgs itāļu vīns, kurš pēc nostāstiem esot pat veselīgs. Tikai no rītiem pat pēc vienas glāzes šāda vīna sāpēja galva un tukšuma sajūta neļāva neko jēdzīgu izdarīt. Dīvaini, jo vīns taču esot tik “veselīgs”…
Tas šķita dīvaini neuzlikt Jaunajā gadā uz galda pudeli šampanieša. Un kā lai iedomājas vēlēšanās? Un kā lai svin dzimšanas dienu bez alkoholieskiem dzērieniem?
Sievietēm atbrīvoties no alkohola savā ziņā ir vienkāršāk. Vienu brīdi vienkārši paliec stāvoklī un tev no tā visa ir pilnībā jāatsakās, pat pa svētkiem. [Jaunāko laiku “trends” ir pat bērnu gaidošām sievietēm neatteikties no alkohola un cigaretēm, kas gana plaši tiek reklamēts caur pseidozinātniskiem pētījumiem, popkultūru un mākslas filmām, sak “mazliet jau drīkst”.] Un šis iemesls visiem šķiet attaisnojošs, neviens neuzmācas ar iedzeršanas piedāvājumiem un saprot atteikumu. Ir vēl cits alkohola nelietošanas “attaisnojošs” iemesls – antibiotikas. Citu attaisnojošu iemeslu nav.
Ja neesi stāvoklī vai nelieto antibiotikas, tad cilvēki [mērenie alkoholiķi un žūpas] uzskata, ka tev obligāti ir jālieto alkohols kopā ar viņiem. Nu tikai mazliet, mazliet, uz veselību. Pat, ja baro mazuli ar krūti, tiek teikts, ka tas nu pienu taču nesabojāšot…
Bērniņa gaidīšana un dzemdības deva man iespēju pamēģināt citu dzīvi – bez alkohola. Lai gan manam vecākajam dēlam ir 8 gadi, bez alkohola es dzīvoju tikai sešus. Pēc vecākā dēla piedzimšanas es atkal atgriezos pie vīna svētku reizēs. Bet otra grūtniecība iemācīja mani vairāk ieklausīties sevī un arī sadzirdēt. Es iemācījos atteikties no iedzeršanas. Tā klusiņām un neuzkrītoši, un vienkārši dzert sulu vai ūdeni.
Trīs gadus atpakaļ notika mazs brīnums. Mēs ar vīru nejauši nokļuvām profesora Ždanova lekcijā [Krievijas pretalkoholisma aktīvists, kurš braukā pa valsti un lasa pretalkoholiskas u.c. lekcijas: http://dfiles.ru/files/iw31lui8n ; http://www.youtube.com/watch?v=FImmP6VrvmQ ] Tas, ko viņš pastāstīja uz mani atstāja dziļu iespaidu. Es sapratu, ka ne velti es biju atteikusies no alkohola lietošanas, ne velti mans organisms pretojās šai indei un ne velti man nepatika alkohola garša. Un ne velti es pēc alkohola lietošanas pilnīgas pārtraukšanas jutos pavisam savādāk.
Mans vīrs pārtrauca dzert uzreiz pēc lekcijas, tajā pat vakarā. Un tas neskatoties uz to, ka viņam patika vīns, alus un šampanietis. Kopš tā laika mūsu mājās vispār vairs nav alkohola. Ja, bija sarežģītāki periodi, kad viņš kā iepriekš atnesa mājās aliņu, bet es kā ierasts šņācu, bet, paldies dievam, tās bija pārejošas grūtības.
Pat vairāk, tagad mūsu draugu lokā nelietot alkoholu ir norma. Iedomājaties, nevienam no mums vairs nevajag atbildēt uz to stulbo jautājumu: “A kāpēc Tu nedzer?” Vairs nevajag meklēt attaisnojumu un taisnoties. Neviens alkoholu nelieto un tā vispār nav. Un visiem tāpat ir labi. Svinības tāpat ir sirsnīgas. Izrādās, ka arī tā var.
Un šai brīdī tu saproti, ka esi ļoti smagi apmānīts. Ka tevi mānija kopš agras bērnības. Tie nebija tikai vecāki un radinieki, bet visa sabiedriskā sistēma, kura bērniem paskaidro, ka alkohols tas ir labi, bet tikai priekš pieaugušajiem. Un ka ne katrs alkohols ir labs, bet gan tas dārgais, un ka tas esot pat veselīgs. Tā ir sistēma, kura “veic pētījumus”, kuri pierāda, ka alus un vīns ir cilvēkiem ļoti nepieciešami produkti. Tā ir sistēma, kura tevi “paņem apritē” vēl tad, kad tu neko nesaproti. Paņem un ieprogrammē.
Kad cilvēks kopš bērnības ir ieprogrammēts, tad viņam vairs nav izvēles. Formāli it kā ir, bet pēc fakta nav. Visi dzer, visi pieaugušie lieto alkoholu un, ja vēlies būt pieaudzis un “kā visi”, tad arī tev ir jālieto alkohols. Un tu taču neesi alkoholiķis, jo tiek dzerts “tikai” alus vai vīns [patiesībā ir gan]. Un tad jaunais cilvēks pie tā pierod. Pierod atslābināties ar alkoholu. Pierod pārdzīvot savas sāpes ar glāzīti rokās. Pierod tieši tā atzīmēt svētkus. Pierod būt jautrs tikai alkohola reibumā.
Lielākā daļa noziegumu tiek veikti alkohola reibumā. Lielākā daļa gadījuma seksuālo sakaru arī. Tas attiecas arī uz lielāko daļu kļūdu. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā rodas liela daļa bērnu, kurus pēc tam vēl “atmazgā”. Tas ir drausmīgi, ka ar to sākas liela daļa ģimeņu. Tas ir drausmīgi, ka pudele ir kļuvusi par elku galda viducī, aizstājot svētbildes vai vismaz puķes. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs sagaidām Jauno gadu, tādējādi programmējot savu nākotni. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs svinam savas dzimšanas dienas.
Cilvēks neaizdomājas par to kādu patiesībā indi viņš uzņem [pašam vēl par to samaksājot lielu naudu] un kādas tam ir sekas. Īpaši sievietes. Jo visas olšūnas atrodas mūsu ķermenī kopš dzimšanas. Bet tas nozīmē, ka katra izdzertā alkohola deva nogalina mūsu bērnus, padara tos vājākus, atņem viņiem veselību un intelektu. Cilvēki nezina, ka alkohols tiek izvadīts no organisma vairāku gadu laikā un ka no tā cieš daudzi mūsu ķermeņa orgāni. Bet pats galvenais – alkohola lietošana padara cilvēku stulbāku. Jaunībā vispār cilvēki maz par kaut ko aizdomājas. Tikko esi kļuvis pieaudzis tā sāc dzīvot pēc iestrādājušās programmas – kā visi.
Sešus gadus es vairs nelietoju alkoholu. Un ziniet, tā ir īpaša brīvības sajūta. Tu vari pārdzīvot jebkādas jūtas bez dopinga – gan priekus, gan bēdas. Pirms “izkratīt” kādam sirdi tev nav sevī obligāti kaut kas jāielej. Tu vari sevi kontrolēt jebkurā situācijā, jebkādu svētku laikā. Tev nav kauns vēlāk skatīties pasākumu bildes. Tev nav kauns skatīties acīs saviem bērniem, jo tu zini, ka viņi mājās alkoholu nekad neredzēs. Un dod dievs, lai viņiem mērenais alkoholisms nekļūtu par normu. Pat ne glāze vīna svētkos un ne alus pudele vakarā.
Žēl, ka mūsu vecāki to nezināja. Bet labi, ka mēs savu dzīvi varam izmainīt. Es nelepojos ar to, kas manā dzīvē bija agrāk – “kā visiem”. Man ļoti gribētos iegrozīt pareizajā virzienā smadzenes tai jauniņajai meitenītei, kura, sākot lietot alkoholu, negribēja darīt neko sliktu. Tas nav iespējams. Toties ir iespējams dot pareizu piemēru saviem bērniem, parādot viņiem dzīvi bez alkohola.
Olga Valajeva
/26.01.2015/
Avoti:
http://www.valyaeva.ru/shest-let-sovsem-bez-alkogolya/
http://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
http://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/
http://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/alus-lietosana-izraisa-neauglibu-impotenci-un-padaru-viriesus-sieviskigus/
http://infoagentura.wordpress.com/2015/04/22/merenas-ex-alkoholikes-pardomas-jeb-ka-bernus-padara-par-alkoholikiem/
Dzīvības skola 