Konstantīns Ušinskis
Darba politiski ekonomisko nozīmi zinātne ir pilnīgi noskaidrojusi, un tam sen jau ierādīta goda vieta starp dabu un kapitālu. Šī darba nozīme ir redzama it visur, kurp vien tikai raugies, un te mēs nevaram neko piebilst. Mums tikai liekas, ka arī ekonomiskajā ziņā darbu vajadzētu likt divu pārējo cilvēka bagātības sekmētāju — dabas un kapitāla priekšgalā, bet ne blakus tiem. Ja daba pastāv un producē bagātības, kas derīgas cilvēkam, neatkarīgi no darba, tad nevar neredzēt, ka cilvēks, atklādams dabas likumus un apgūdams dabas spēkus, liek tiem darīt kaut ko pilnīgi jaunu; savukārt kapitāls nav nekas vairāk kā tas, ko radījis darbs, lielāks nekā vajadzīgs pašreizējo vajadzību apmierināšanai. Taču bez darba dabas bagātības un kapitāla pārpilnība atstāj postošu ietekmi ne tikai uz cilvēku morālo un intelektuālo attīstību, bet arī uz visu viņu personību.
Indijas arhipelāga salu dabiskās bagātības cilvēku atstāja kailu, mežonīgu un nevarīgu; abu Indiju bagātības iznīcināja spāņu civilizācijas varenos dīgļus, kaut gan spāniešiem bija labas iedzimtas īpašības; Holandes zvejnieki, kas bija uzdzīti uz tuksnešaina sēkļa, atņēma jūras viļņiem zemi un lika pamatus Eiropas kapitālam.
Mūsdienās [1860.gads] redzam vēl spilgtāku darba nozīmes piemēru tautu dzīvē. Salīdziniet Ziemeļamerikas ziemeļu un dienvidu štatus pirms simt gadiem un tagad! Daba, kapitāli, iedzīvotāju izglītība — tas viss bija dienvidu štatu priekšrocība vēl neilgi pirms neatkarības kara; tikai neatlaidīgs, varētu teikt, pat kaislīgs angļu trimdinieku darbs bija ziemeļu koloniju priekšrocība. Nēģeru ievešana atbrīvoja dienvidu štatu iedzīvotājus arī no pēdējās nepieciešamības pašiem strādāt — un kādi rezultāti! Niecīgajā Rodailendā izglītības vajadzībām izdod divreiz lielāku summu nekā visos vergturu štatos kopā! Pati dienvidu plantatora eksistēšana pamatojas uz kristietības pamatlikumu pārkāpšanu, un ikkatrs jauns civilizācijas sasniegums neatturami viņu tuvina bojāejai. Viņam jātop par vergturu tirdzniecības, netikumības, mežonības, tumsonības, nabadzības aizstāvi un jāuzvar šajā necilvēciskajā cīņā vai jāceļ sava dzīve no jauna. Kāds šausmīgs, atbaidošs stāvoklis! Lūk, cik tālu dienvidu štatu iedzīvotājus novedusi viņu bagātā daba, lielie kapitāli, kas nav iegūti ar pašu darbu, un nepilnīgā izglītība, kas noniecina darbu.
Taču ir skaidrs, ka šajos piemēros personiskā darba trūkums nav samazinājis ražotās vērtības. Ja Spānija būtu atklājusi Kalifornijas vai Austrālijas raktuves, tas tikai padziļinātu tās pagrimšanu. Amerikāņu plantatori vēl ir bagāti, un verdzības aizstāvji — vēl ļoti stipri, bet izglītība, tikumība, tā dzīves enerģija, kas kūsā rietumu fermeru vienkāršajā mājoklī, uz visiem laikiem ir atstājusi dienvidu štatu krāšņās plantācijas, kas tiek apstrādātas ar nēģeru rokām. Vēl nesen Virdžīnijas iedzīvotāju bruņinieciskie tikumi vērsa uz sevi ceļotāju uzmanību; tagad tie ir zuduši un to vietā stājusies rupjība; Vašingtona tautietis senātā vārda vietā paceļ rungu un ķeras pie uzpirkšanas un naža tur, kur nevar pierādīt savas tiesības. Pie tādas nejēdzīgas, barbariskas rīcības dienvidu plantatoru noved nepieciešamība pierādīt to, ka ir tiesības tirgoties ar cilvēkiem.
Vēl jo spilgtāku piemēru par to, ka cilvēkam ir vajadzīgs brīvs darbs pats par sevi, lai attīstītu un uzturētu cilvēciskās cieņas jūtas, rāda mums Romas vēsture.
Atcerieties Romas pilsoņa raksturu tajā laika posmā, kad viņš, atstājis arklu, uzņēmās konsula vai diktatora pienākumus, un salīdziniet viņu ar Romas nesāti Domiciāna laikā, kad visa pasaule sūtīja uz mūžīgo pilsētu visattālāko zemju visizmeklētākos ražojumus un kad ne tikai Romas augstmaņi, bet arī Romas noplīsušais pūlis katru darbu uzlūkoja par nosodāmu, kad tūkstošiem vergu ne tikai atbrīvoja romieti no vajadzības kaut ko darīt, bet pat no vajadzības par kaut ko domāt, un ģermāņu algotņu bari atbrīvoja viņu no pienākuma pašam aizstāvēt savu tēviju. Par romiešu tikumiem šajā periodā nav pat ko runāt: ainas, ko attēlojis Tacits, pat tagad liekas neticamas. Vergi, atbrīvodami romieti no nepieciešamības strādāt, padarīja viņu pašu par tādu brīvprātīgu vergu, kādu ne pirms tam, ne pēc tam vēsture nav pazinusi. Bet tas vēl ir maz: kurā no šiem laika posmiem romietis bija laimīgāks? Vai tad, kad pats ara zemi un viņa sieva auda viņam drēbes, vai tad, kad viņš vienās pusdienās aprija Āzijas valstiņu gada ienākumus, kad viņš bez citu palīdzības pat ne ēda, ne staigāja, ne domāja? Apbrīnojama, mums neizprotama vienaldzība pret dzīvi kā kaut kāds elles briesmonis pavīd neskaitāmos pašnāvības skatos, ko attēlo Tacits. Visa Romas pēdējo gadsimtu dzīve šķiet kā drūma orģija, kurā tikpat daudz nelaimju un nedziedināmu dvēseles ciešanu, cik izvirtības, verdzības un ne ar paša darbu sakrātas bagātības un greznības, kas nesniedz laimi. Gandrīz var izteikt tādu domu: jo bagātāka bija Roma, jo vairāk izvirtusi un nelaimīgāka tā bija.
Vai arī Rietumu sabiedrības tagadējais [jau 1860.gadā, bet XXI gadsimtā vēl jo vairāk] stāvoklis neliecina par to, ka bagātības pieaugums nenozīmē laimes pieaugumu? Vai mēs, gluži otrādi, neredzam uz katra soļa, ka bagātības ietekme iedarbojas tieši graujoši ne tikai uz tikumību, bet pat uz sabiedrības laimi, ja šī sabiedrība tikumiskās un garīgās attīstības ziņā vēl nav sagatavota izturēt pieaugošās bagātības spiedienu?
Sliktu pakalpojumu izdarītu tas, kas būtu atradis valstij iespēju dabūt katru gadu tik daudz naudas, lai tās pilsoņi varētu ārzemēs iepirkties visu to, kas vajadzīgs visgreznākajai dzīvei.
Ja cilvēki atrastu filozofijas akmeni, tad nelaime nebūtu visai liela; zelts pārstātu būt vērtība. Bet, ja viņi atrastu burvju maisu, no kura izlec viss, ko tikai sirds vēlas, vai izgudrotu mašīnu, kas pilnīgi aizstātu jebkuru cilvēka darbu, vārdu sakot, uzreiz sasniegtu tos rezultātus, kurus cenšas iegul tehniķi un politekonomisti, tad pati cilvēces attīstība apstātos: izvirtība un mežonība pārņemtu sabiedrību, pati sabiedrība sairtu, un tad ne tikai politiskā ekonomija vien (kam gan tā būtu tad vajadzīga?) tiktu izsvītrota no cilvēku zināšanu saraksta; līdzko nebūtu vajadzības strādāt, apstātos arī vēsture.
Pārejot no valsts pie atsevišķu kārtu [šķiru] izcelšanās un iznīkšanas aplūkošanas, mēs redzam to pašu: līdzko kādai kārtai darbs vairs nav nepieciešams — vai tas būtu zinātnes, tirdzniecības, valsts dienesta, militārais vai civilais darbs —, tā šī kārta strauji sāk zaudēt spēku, tikumību un beidzot arī savu ietekmi; tā sāk ātri izdzimt [degradēties; krieviski „выродится„, no šī vārda burtiska tulkojuma latviski ir iegājies vārds „izdzimtenis” ar kuru apzīmē galēji degradētu būtni] un atdot savu vietu citai, kurā tad līdz ar darbu pāriet gan enerģija, gan tikumība, gan laime.
Privātās dzīves piemēri rāda mums to pašu: kas dzīvojis un pietiekami novērojis, lai varētu atcerēties dažus gadījumus, kā radusies un izbeigusies labklājība, tas droši ne vienreiz vien būs padomājis par kādu savādu parādību, kas periodiski atkārtojas. Tēvs, kas izlauzis pats sev ceļu, strādā, pūlas visiem spēkiem, lai atbrīvotu savus bērnus no vajadzības strādāt, un beidzot atstāj viņiem mantu, kas nodrošina viņu stāvokli. Ko gan dod šī manta bērniem? Tā visai bieži kļūst viņiem ne tikai par netikumības cēloni, ne tikai pazudina viņu garīgās spējas un fiziskos spēkus, bet pat padara viņus galīgi nelaimīgus, tā ka, ja salīdzināsim tēvu, kas ar neatlaidīgu darbu bija iekrājis mantu, un bērnus, kuri, neko nedarīdami, tērē tēva iekrāto mantu, tad mēs redzēsim, ka tēvs ir bijis nesalīdzināmi laimīgāks par bērniem. Bet viņš, nabags, pulējās visu savu dzīvi, lai viņa bērniem nebūtu jāstrādā, — nomocījās visu mūžu, lai izpostītu bērnu tikumību, saīsinātu viņu dzīvi un padarītu viņus nelaimīgus. Par saprātīgu audzināšanu viņš nerūpējās: kam tā vajadzīga? Būtu tikai nauda! Lai jau tiek audzināts tas, kam nav naudas. Viņš neiedomājās, ka darbs un līdz ar to arī laime paši atradīs nabagu, bet bagātajam viss tas jāprot atrast.
No visiem šiem piemēriem redzams, ka darbs, ar kuru cilvēks iedarbojas uz dabu, iedarbojas atpakaļ uz cilvēku ne tikai tādējādi, ka apmierina viņa vajadzības un paplašina vajadzību apjomu, bet ar savu īpašu, iekšķīgu, vienīgi darbam piemītošo spēku neatkarīgi no tām materiālajām vērtībām, ko tas sagādā. Darba materiālie rezultāti veido cilvēka mantu, bet tikai darba iekšējais, garīgais, dzīvinošais spēks ir cilvēka vērtības avots un līdz ar to arī tikumības un laimes avots. Šī dzīvinošā ietekme darbam ir tikai uz to, kas pats strādā. Darba materiālos augļus var atņemt, mantot, nopirkt, taču darba iekšējo, garīgo, dzīvinošo spēku nevar ne atņemt, ne mantot, ne nopirkt par visu Kalifornijas zeltu: tas paliek pie tā, kas strādā. Šīs darbā iegūtās neredzamās vērtības trūkums un nevis samta, zīda, maizes, mašīnu, vīnu trūkums ir pazudinājis Romu, Spāniju, pazudina dienvidu štatus, deģenerē kārtas, iznīcina dzimtas un atņem tikumību un laimi daudziem tūkstošiem cilvēku.
Šādai darba nozīmei ir psihisks pamats, bet, pirms formulējam darba psiholoģisko likumu, mums vēl jānoskaidro, ko mēs saprotam ar vārdu darbs, tāpēc ka šā vārda nozīmi ir izkropļojuši augstāko aprindu pakalpīgie iztulkojumi, kas ar šo nopietno, godīgo un cienījamo vārdu dažreiz aizklāj tumšu, vieglprātīgu, negodīgu un peļamu rīcību.
Darbs, kā mēs to saprotam, ir cilvēka brīva un ar kristīgo morāli saskanīga darbība, par kuru viņš izšķīries neapšaubāmas nepieciešamības dēj, lai sasniegtu kādu patiesi cilvēcisku mērķi dzīvē.
«Ikkatrs definējums ir bīstams,» teikuši romieši, un mēs neuzskatām mūsu neveiklo definējumu par pilnīgu, bet mēs gribējām tajā, no vienas puses, atšķirt pieauguša cilvēka saprātīgo darbu no dzīvnieku darba un nēģeru vergu darba un, no otras puses, atšķirt to no mazu un lielāku bērnu rotaļām. Strādā mašīna un dzīvnieks, strādā arī nēģeris, kas baidās tikai uzrauga pātagas un negaida nekādu labumu no sava darba: nebrīvs darbs ne tikai morāli neceļ cilvēku, bet degradē to dzīvnieka stāvoklī. Darbs tikai tad var būt brīvs, ja cilvēks pats ķeras pie tā, apzinādamies tā nepieciešamību; bet piespiests darbs, tāds, ko veic citu labā, sagrauj tā cilvēka personību, kas darbojas vai, pareizāk sakot, strādā. Nestrādā ari kapitālists, kas tikai izdomā, kā iztērēt sava kapitāla peļņu. Tirgotājs, kas apkrāpj pircējus, ierēdnis, kas piebāž kabatu ar svešu naudu, blēdis, kas vaiga sviedros vilto kārtis, — visi viņi krāpj. Bagātnieks, kas vaiga sviedros pūlas, lai sarīkotu apbrīnošanas cienīgu balli, lai pārtrumpotu savu draugu, lai nočieptu viņam kārdinošo nieciņu, rotaļājas, bet nestrādā, un viņa darbību, lai arī tā viņam būtu grūta, nevar saukt par darbu, gluži tāpat kā par darbu nevar saukt bērnu rotaļāšanos ar lellēm, koka figūriņām, zaldātiņiem. Skopulis, kas strādā pāri spēkiem, lai piepildītu savu lādi ar spīdīgam ripiņām, trako, bet arī tas nav darbs. Ir vēl tādi kungi, kam nav absolūti nekāda darba dzīvē un kas izgudro sev nodarbošanos gara un miesas izklaidēšanai: spēlē biljardu vai vienkārši skraida pa ielām, lai sagremotu bagātīgās brokastis un atgūtu apetīti pusdienām, bet šim darbam ir tāda pati nozīme, kāda bija vemjamām zālēm pie romieša nesāša galda: ierosinot mānīgu tieksmi pēc jaunām baudām, tā palīdz sabojāt cilvēka garīgo un fizisko organismu. Darbs nav ne rotaļa, ne izprieca; tas vienmēr ir nopietns un grūts; tikai apziņa, ka jāsasniedz kāds noteikts mērķis dzīvē, var piespiest cilvēkam uzņemties to smagumu, kas saistīts ar katru īstu darbu.
Īstam un katrā ziņā brīvam darbam, tāpēc ka citāda darba nav un nevar būt, ir tik liela nozīme cilvēka dzīvē, ka bez darba dzīve zaudē savu vērtību. Darbs ir ne tikai cilvēka attīstības nepieciešams noteikums, bet tas ir vajadzīgs, lai uzturētu arī to pašcieņu, kas viņam jau piemīt. Bez darba cilvēks savā attīstībā nevar virzīties uz priekšu, nevar palikt uz vietas, viņam attīstībā jāiet atpakaļ. Cilvēka ķermenim, sirdij un prātam vajadzīgs darbs, un šī vajadzība ir ļoti nopietna: ja kaut kāda iemesla dēļ cilvēkam nav sava darba dzīvē, tad viņš zaudē īsto ceļu un viņam paveras divi citi ceļi, abi vienlīdz postoši, — dzīves neremdināmās neapmierinātības, drūmas apātijas un bezgalīgas garlaicības ceļš vai labprātīgas, tikko manāmas pašiznīcināšanās ceļš, pa kuru cilvēks drīz vien nonāk līdz bērnišķīgām iegribām vai dzīvnieciskām baudām. Ejot pa kādu no šiem ceļiem, cilvēks mirst jau pirms savas nāves, tāpēc ka personisks darbs, brīvs darbs — tieši tas arī ir dzīve.
«Vaiga sviedros tev būs savu maizi ēst,» sacīja tas kungs cilvēkam, atstājot viņu aiz paradīzes vārtiem un paverot viņa priekša plašo zemi. Darbs ir kļuvis par likumu, par cilvēka fiziskas un garīgas dabas veidotāju, par viņa individuālās un sabiedriskās dzīves veidotāju, par viņa fiziskas, morālas un garīgas pilnveidošanās nosacījumu, par viņa cilvēciskas vērtības, brīvības un beidzot viņa baudas un viņa laimes priekšnoteikumu.
Nav nekādas vajadzības pierādīt, ka fiziskais darbs nepieciešams fizisko spēku, veselības un fizisko spēju attīstīšanai un uzturēšanai cilvēka ķermenī. Taču ne visi skaidri apzinās, ka cilvēka ķermeņa spēka, veselīga un normāla stāvokļa attīstībai nepieciešams garīgs darbs. Tieši otrādi. Daudzi doma, ka garīgs darbs kaitīgi iedarbojas uz organismu. Tas ir pilnīgi nepareizi. Protams, pārmērīgs garīgs darbs ir kaitīgs, bet arī pārmērīgs fizisks darbs tāpat postoši iedarbojas uz organismu. Tomēr ar ļoti daudziem piemēriem var pierādīt, ka garīgo spēju bezdarbība, atstāj kaitīgu ietekmi uz cilvēka ķermeni, kaut gan cilvēks strādā fizisko darbu. Tas vairākkārt ir ticis novērots tajās fabrikās, kur strādnieki ir mašīnu papildinājumi, jo viņu darbs neprasa gandrīz nekādu domu piepūli. Tas arī citādi nevar būt, jo cilvēka organisms pielāgots ne tikai fiziskai, bet arī garīgai dzīvei. Ikkatrs garīgs darbs turpretī, iedarbinādams nervu sistēmu, labvēlīgi ietekmē asins riņķošanu un gremošanu. Cilvēki, kas pieraduši pie garīga darba, drīzāk sajūt ēstgribas rašanos pēc mērena garīga darba nekā pēc pastaigas. Protams, garīgais darbs nevar attīstīt muskuļus, bet nervu sistēmas darbīgums un tās aktivitāte aizstāj šo trūkumu. Ja garīgais darbs cilvēku neatbrīvo pilnīgi no vajadzības kustēties, tad ievērojami samazina šo vajadzību. Cilvēks bez garīgas nodarbošanās daudz stiprāk izjūt tāda dzīves veida kaitīgumu, kur vairāk jāsēž. Tas sevišķi novērojams amatnieku darbā, kur nav vajadzīga sevišķa fiziska piepūle, kur jāstrādā sēdus un kur visai maz ir garīgas darbības. Raugoties uz vaska bālajām drēbnieku sejām, neviļus velies šujmašīnas vispārēju ieviešanu.
Spēcīga nervu sistēmas attīstība, ko sekmē garīgais darbs, dod cilvēka ķermenim neparastu dzīvības sīkstumu. Sevišķi zinātnieku vidū sastopam daudz cilvēku, kas nodzīvo līdz lielam vecumam, un cilvēki, kas pieraduši pie garīga darba, pacieš klimata pārmaiņas, sliktu gaisu, barības trūkumu, kustību trūkumu ne sliktāk (bieži pat vēl labāk) par cilvēkiem, kam stipri attīstīti muskuļi, bet vāji un kūtri darbojas nervi. Tā iemesls jāmeklē svarīgajā nozīmē, kāda ir nervu sistēmai cilvēka pārējo organisma sistēmu dzīvē, un tai līdzdalībā, kādu tā ņem visās organisma funkcijās.
Protams, visderīgākais cilvēka veselībai būtu tāds stāvoklis, ja fiziskais un garīgais darbs apvienotos cilvēka darbībā, bet pilnīgs līdzsvars starp tiem diez vai ir nepieciešams. Cilvēka daba ir tik elastīga, ka iespējams piemēroties visdažādākajiem dzīves veidiem. Vislielākais garīgā darba pārsvars pār fizisko un otrādi drīz pāriet paradumā un nekaitē cilvēka organismam: tikai pilnīgas galējības šai nozīmē ir postošas. Bez tam sabiedrības pašreizējā stāvoklī grūti iedomāties tādu dzīves veidu, kur fiziskais un garīgais darbs līdzsvarotos: viens no tiem ir tikai atpūta.
Bet, ja ķermenim ir vajadzīgs darbs, tad dvēselei tas vēl nepieciešamāks.
Kas nav izbaudījis darba dzīvinošo, atsvaidzinošo ietekmi uz jūtām? Kas nav izbaudījis, ka pēc grūta darba, kurš ilgāku laiku paņēmis visus cilvēka spēkus, gan debesis liekas gaišākas, gan saule spožāka, gan cilvēki labāki? Tāpat kā nakts rēgi bēg no rīta gaismas, tā no gaiša un mierīga darba bēg garlaicība, skumjas, kaprīzes, iegribas, visas tās sodības, kas raksturīgas bezdarbīgiem cilvēkiem un romantiskiem varoņiem, kas parasti pārdzīvo to, ka viņiem nav nekā ko darīt. Lasot kaut kādu augstākās sabiedrības romānu, kur varone, nabadzīte, ēteriska un pilnīgi dīkā dzīvojoša būtne, mokās neizprotamās skumjās, mums katru reizi liekas, ka šīs skumjas pazustu pašas no sevis, ja varone būtu spiesta pastrādāt. Romānu autori sevišķi mīl tādas dīkā dzīvojošas būtnes tieši tāpēc, ka šeit tad arī izaug visas tās kaislību, iegribu, kaprīžu, neizprotamo ciešanu nezāles, kurās tik brīvi var klejot miglainā iztēle, kas necieš īstenības gaismu.
Bet cilvēks ātri aizmirst, ka darbs viņam ir sagādājis augstākās baudas mirkļus, un nelabprāt atstāj tos jauna darba dēļ. It kā viņš nezinātu nemainīgo psihes likumu, ka bauda, ja tā nav saistīta ar darbu, ne tikai ātri zaudē savu nozīmi, bet tikpat ātri iztukšo cilvēka sirdi un atņem viņam citu pēc citas visas viņa labākās īpašības. Darbs mums ir nepatīkams kā iemaukti, kas uzlikti mūsu sirdij, kura tiecas uz mūžīgo, nesatricināmi mierīgo laimi, taču bez šiem iemauktiem sirds, atstāta savu neapvaldīto tieksmju varā, noklīst no ceļa un, ja tā ir strauja un aizrautīga, ātri sasniedz ne ar ko neremdināmas garlaicības un drūmas apātijas bezdibeni; bet, ja tā ir sīka, tad tā dienu no dienas, klusi un nemanāmi iegrims cilvēka necienīgu un sīku rūpju un dzīvniecisku instinktu purvā.
Šo nemainīgo darba likumu katrs var pārbaudīt pats pie sevis: cilvēkam rodas vajadzība mainīt baudas drīz vien pēc tam, kad viņš ir pametis darbu. Vajadzība pēc šādas maiņas jau pierāda, ka cilvēks nav spējīgs tikai baudīt. Šis pagaidu līdzeklis paturēt sirdī baudu pats drīz zaudē savu spēku. Jo vairāk cilvēks maina baudas, jo īsāku laiku viņam katra no tām sagādā patiku. Maiņa notiek arvien ātrāk un ātrāk, nekas to nevar atturēt, un beidzot tā pārvēršas kaut kādā viesulī, kas ātri iztukšo sirdi. Ja cilvēkam piemīt spēja nodoties kaut kādai vienai baudai, tad šī bauda padara viņu par savu vergu un pamazām noved viņu līdz pēdējai cilvēka pagrimšanas pakāpei. Velti cilvēks cenšas ieturēt zināmu kartību un mēru savās baudās; ja arī šāda kārtība un mērs būtu, tie ātri zaudē savu nozīmi: vajadzīgas jaunas pārmaiņas vai arī pastiprinājums kādai vienai no baudām, un, neapstājoties uz vienas pakāpes, tā aizrauj cilvēku sev līdzi garīgas un fiziskas bojā ejas bezdibenī. Tā, piemēram, iedarbojas dzeršanas paradums, opija lietošana, izvirtība, tukša augstākās sabiedrības dzīve, kāršu spēle u. c. [un tā progresē arī miesaskāre, jo īpaši homoseksuāla, pāraugot vispretīgākajās izvirtībās, tai skaitā pedofilijā] Šis viesulis neatturami aizrauj cilvēku, un beidzot tas izstumj no viņa sirds pēdējo cilvēcisko ideju un pēdējās cilvēciskās jūtas.
Šis psihes likums, pēc kura baudas jālīdzsvaro ar darbu, attiecināms uz visāda veida baudām, kaut arī tās būtu diez cik cēlas un dižas. Ņemsim, piemēram, mākslas baudu: arī šīs cēlās baudas pilnība un pastāvība ir iegūstama vienīgi ar darbu. Tikai mākslinieks, kas visu savu dzīvi ziedojis mākslai, var pilnīgi, pastāvīgi un droši baudīt mākslas darbus. Bet, ja viņš pametīs darbu, ja vairs nepētīs mākslinieciskās jaunrades likumus un sāks tikai tīksmināties, tad tīksme ātri zaudēs savu spēku un beidzot pavisam izzudīs. Kļūdama par laika kavēkli, mākslas baudīšana ātri pārstāj sagādāt līksim, bet pēc tam ātri pārstāj būt arī laika kavēklis. Kaislīgie gleznu un skulptūru kolekcionāri iesāk varbūt ar baudu, bet beidz ar vistukšāko godkāri, un dārga glezna, kas māksliniekam varētu kļūt par neizsmeļamu baudas un pētīšanas avotu, bieži vien kļūst kaitīga bagātnieka dvēselei, kurš to nopircis. Poēzija, mūzika, glezniecība, tēlniecība var būt vai nu atpūta pēc darba, vai arī tam jāatrodas ciešā sakarībā ar cilvēka darbu; kad māksla top par tukšas iegribas priekšmetu, tā zaudē ne tikai visu savu attīstītājspēku, bet iedarbojas negatīvi uz morālo un intelektuālo pilnību.[Te runa ir par XIX gadsimta mākslu; XXI gadsimta „māksla” ir deģenerēta līdz kropliem slimu apziņu ķēpājumiem.]
Bet pacelsimies vēl augstāk, līdz cilvēku baudas visaugstākajai pakāpei. Cilvēka sirds viscēlāko tieksmju piepildījumu, augstsirdības, patriotisma, cilvēces mīlestības varoņdarbus neveic baudas dēļ, un tie sniedz cilvēkam tikai īsu mirkli laimes, kas pamirdz kā dzirksts un pazūd. Bet, ja cilvēks par savu cēlo darbu gribēs saņemt bagātākus meslus, ja viņš gribēs apturēt šo valdzinošo dzirksti, tad tā ne tikai tūliņ sāks dzist, bet nodziestot piepildīs viņa sirdi ar godkārības tvanu un viszemiskāko pašapmierinātību. Taču, ja par spīti tam cilvēks tomēr pūlēsies apstādināt dziestošo baudu, tad būs vēl sliktāk: viņš var pastāvīgi gremdēties savos iedomātajos vai pat patiesajos tikumos, tapt par visneciešamāko, visnederīgāko būtni un morālā ziņā neglābjami aiziet boja. Bet ņemsim vismierīgāko, visilgstošāko baudu — ģimenes laimes baudu, un mēs tāpat redzēsim, ka bez darba ari tā nav iespējama.
Lūk, divas jaunas būtnes, kurām liktenis devis visu, izņemot vajadzību strādāt un iespēju atrast darbu. Abi viņi ir skaisti, bagāti, jauni, labsirdīgi un gudri; abi kaislīgi mīl viens otru un kaislīgi vēlas piederēt viens otram. Beidzot viņu vēlēšanās piepildās. Viņi peld svētlaimē, bet vai ilgi turpinās šī svētlaime? Ak vai, visai īsu laiku! Drīz vien apmierinātās kaisles jūtas notrulinās, un baudas starplaikos sāk iezagties garlaicība.
Sievu dievs radījis par palīgu vīram — bet ko tad viņa palīdzēs vīram, ja viņš pats nekā nedara? Tādējādi sievas galvenais uzdevums nevar tikt izpildīts, un līdz ar to pamazam izzūd arī pašas laulības nozīme. Mīlestības jūtas notrulinās — lai arī kā laulātie tās censtos iekvēlināt, tās atsaucas arvien vājāk un vājāk un beidzot apklust pavisam, taču sirdis nepārstāj prasīt pēc laimes, pēc baudas katru mirkli un visu garo cilvēka mūžu. Tad abi dzīves biedri sāk lūkoties sānis, meklēt baudu ārpus mājas dzīves, un augstākās sabiedrības virpulis ātri aiznes viņus uz dažādām pusēm. Uzrodas pasaulē bērni, taču arī bez mātes bērnus ir kam pieskatīt: šim nolūkam ir audzinātājas, mājskolotājas un mājskolotāji. Bet kāds ir tēva pienākums pret bērniem? Apmīļot bērnus, kad tie atnāk, aizdzīt, kad apnīk, — lūk, arī viss. Bet sirds nekad nepārstāj prasīt pēc dzīves un laimes, tā prasa to katru mirkli, augu dienu, garus mēnešus un ilgus gadus. Abi dzīvesbiedri, neatrazdami laimi viens otrā, meklē to citur: viņa — ballēs, tērpos, romānos, kas iekveldina meklēt laimi, koķetēšanā, jaunu jūtu, jaunas mīlestības meklēšanā; viņš — klubos, dzeršanā, kāršu spēlē, sacīkšu zirgos, dejotājās. Vēl viens solis — un laulības svētums sagrauts, tas rožu vainags, pēc kura viņi tā tiecās, pārrauts, nomests, samīdīts dubļos un uz visiem laikiem aizmirsts. Tāds liktenis ir visām laulībām, ko noslēguši mīlestības dēļ cilvēki, kam nav ko darīt. Palūkojieties pēc pieciem sešiem gadiem uz tādiem dzīves biedriem, un jūs pat iedomāties nevarēsiet, ka viņus ir kādreiz vienojušas stipras mīlestības jūtas: ne mazāko pazīmju par tādām jūtām! Vienkārša zemnieku ģimene, kur vīrs sievā meklēja tikai strādnieci, bet viņa vīra maizes devēju un saimnieku, jūs bieži atradīsit daudz vairāk jūtu un patiesa ģimenes siltuma. Viņi abi strādā — mierīgi, draudzīgi, kā divi dīseles zirgi viņi dzen sava dzīves ceļa smago vagu, un visi strīdi un nesaprašanās ātri izgaist neatliekamajā ikdienas kopīgajā darbā. Viņus apvieno darbs, un tas tad arī svēti glabā savstarpējo simpātiju vājo dzirksti un pasargā to no briesmām visos strīdos un pat netikumos un noziegumos, ko dzīvesbiedri var izdarīt viens otram, — pavada no altāra līdz kapa malai. Dziļas jēgas pilns ir tas Bībeles izteiciens, kur dievs ir noteicis sievietei būt par palīgu vīram; tā patiesīgums apstiprinās katru dienu mūsu acu priekšā, un mēs, ja negribam būt akli, pārliecināsimies, ka bez darba, bez lietišķa, nopietna darba ģimenes laime nav nekas cits kā romānu himēra. Lasot kādā romānā, kā divas būtnes, kas neko nedara, kvēlo savstarpējā kaislībā un kā pēc tam šī kaislība vainagojas ar laulībām, tā vien gribas pajautāt: «Un kas notika vēlāk?» Tekereja [Viljams Tekerejs (1811-1863) – angļu rakstnieks] joks, kurā viņš pabeidz Valtera Skota ainu un iepazīstina mūs ar Aivenho un Rovennas ģimenes dzīvi, rakstniekam ir radies jūtu dzīves dziļas izpratnes un dzīvē uz katra soļa sastopamo parādību vērojumu rezultātā.
Taču, ja vīrs strādā, lai sagādātu dzīvei iztiku, bet sieva tikai izmanto viņa darba augļus, nepiedaloties pašā darbā, arī tādā gadījuma ģimenes laime nav iespējama. Sieviete-elks, kas mūžīgi atpūšas no slinkuma rožu gultā, ir franču romānistu izvirtušās iztēles visnejēdzīgākais radījums. Tāds uzskats par sievieti, kas izplatīts modernajā augstākajā sabiedrībā, ir apkaunojums kā sievietei, tā arī vīrietim.
Tādējādi, pārskatot visas patīkamās izjūtas, ko cilvēks var izbaudīt šajā pasaulē, mēs redzam daudz baudu un nekur neatrodam laimi, tāpēc ka ar laimes vārdu cilvēks neatlaidīgi apzīmē nesatricināmu un bezgalīgu svētlaimes ideālu, kas nevis pazeminātu, bet celtu viņa cilvēcisko cieņu. Tādas laimes pasaulē nav. Baudas, lai arī cik daudz to sakrātos vienā dzīvē, vēl nav laime. Tās ir tikai arēja spožuma putekļi no tā netveramā rēga spārniem, pēc kā neatlaidīgi dzenas cilvēki. Laimes vietā, kas pazaudēta grēku dēļ, cilvēkam ir dots darbs, un bez darba viņam nav laimes. Darbs cilvēkam zemes virsū ir vienīgā pieejamā un vienīgi viņa cienīga laime. Bālu, drebošu gaismu met uz mūsu dzīvi šī svētbildes lampiņa, ko radītājs iededzis cilvēces vēstures sākumā, bet nodzēsiet to, un viss iegrims tumsa. Baudas lidinās ap to kā zelta tauriņi, ko vilina gaisma, un, jo gaišāk tā deg, jo vairāk tauriņu riņķo ap gaismu, bet nodzēsiet to, un tauriņi pārvērtīsies plēsīgos putnos, kas vienā mirklī rautin izraus visus sirds dārgumus un atstās to par upuri tukšumam un izmisumam.
«Kas gan tas ir?» jautās lasītājs. «Kāds ir šādas runāšanas mērķis? Vai tā nav ābeces patiesību sludināšana, ka bezdarbība ir visu netikumu māte?» Bet vai šī ābeces patiesība, ko pirmo reizi izteicis kāds grieķu prātnieks [Sirosas Ferekīds – Pitagora skolotājs], kas bija iegrimis pārdomās par cilvēka dzīvi, nav kļuvusi mums tukša, nesaprotama frāze? Kas gan liecina par to, ka šo ābeces patiesību, kas apnikusi mums kā visiem sen zināma lieta, esam izpratuši kā dziļu un mūžīgu, katram no mums piemērojamu patiesību? Vai visas mūsu vēlēšanās neliecina par to, ka šī patiesība nav nonākusi līdz mūsu sirdij, ka mēs neticam tam, ka tā ir patiesība? Vai mūsu vidū ir daudz tādu cilvēku, kas neraudzītos uz bagātību kā uz apskaužamu privilēģiju neko nedarīt, bet uz darbu kā uz smagu un pat pazemojošu nabadzības piederumu? Kas gan nevēlēsies nodrošināt iespēju sev vai vismaz saviem bērniem dzīvot bez darba? Vai pat bērnu izglītību vairums nevērtē zemāk par viņu neatkarīgo stāvokli? Vai maz ir tādu cilvēku, kas raugās uz izglītību tikai kā uz naudas iegūšanas līdzekli, un vai bagātnieki uzskata izglītību par līdzekli, kā atrast darbu — ne izpriecai, ne goda dēļ, bet īstu darbu?
Audzināšanai, ja tā vēlas cilvēka laimi, ir jāgatavo cilvēks nevis laimei, bet gan darbam. Jo cilvēks bagātāks, jo viņa izglītībai jābūt augstākai, tāpēc ka viņam grūtāk atrast darbu, kas pats plijas virsū trūcīgajam, stiepjot uz muguras laimi ubaga somā. Audzināšanai jāizkopj cilvēkā paradums un mīlestība uz darbu, jādod iespēja cilvēkam atrast dzīvē darbu. Bet vai mūsdienu audzināšana ir tāda?
Vai ir daudz tādu māšu, kas nerūpētos par to, lai iekārtotu vieglu dzīvi savām meitām? Vai maz ir tādu, kas gatavas savām mīļajām meitām pirkt dīkdienības tiesības, pārdodot viņu jaunību, skaistumu un karsto sirdi tādam cilvēkam, par kuru zināms, ka tas nevar izraisīt mīlestību?
«Tas ir liels ļaunums, ko es redzēju pasaulē,» saka Ekleziasts [Ekleziasta grāmata – populāra Vecās Derības daļa par kuras autoru tiek uzskatīts Zālamans.]. «Bagātība tam, kas to sargā, pašam kļūst par nelaimi.» Nav jābūt lielai novērošanas spējai, lai pārliecinātos, ka šis ļaunums eksistē arī XIX gadsimtā. Pret šo kaiti tad ir jācīnās kā atsevišķu indivīdu audzināšanā, tā arī veselas tautas audzināšanā. Jo lielāka bagātība gaida cilvēku, jo vairāk viņš morāliski un garīgi jāattīsta, lai izturētu savu bagātību.
Palūkojieties uz zemnieku pelēkajās skrandās, kas ar netīru roku noslauka sviedrus no savas nogurušās sejas; jau sen lietū viņš tur smago arklu un no paša agra rīta ar savām vīzēm min samirkušo lauku; viņš ir izmircis līdz pēdējai vīlītei, karstie sviedri uz viņa sejas sajaucas ar rudens lietus aukstajām lāsēm, rokas nolaižas aiz noguruma; viņš ir netīrs, drūms, viņa seja izvagota grumbām, kas drīzāk līdzinās vagām, ko laukā atstāj viņa smagais arkls, nekā vieglām pēdām, ko iezīmējuši gadi; viņš ir notraipījies ar dubļiem un ir slapjš no sviedriem. Bet ielūkojieties viņa sejā, viņa gurdajās, domīgajās acīs, un jūs atradīsiet tajās cilvēciskās cieņas izteiksmi, ko velti jūs meklētu tīrajā, Krimas ābolam līdzīgajā, gludajā, sārtajā un spīdīgajā tirgotāja [baņķiera, klerka] sejā, kurš jenota kažokā pastaigājas gar savu veikalu. Aiz gara laika šis sulīgais kungs ķircinās ar savu tikpat izblīdušo kaimiņu; resnā runča purns, kas redzams tā paša veikala logā, izskatās saprātīgāks!
Un, lai arī cik nabadzīgs ir zemnieks, kas tikai ar arklu sagādā sev dienišķo maizi, lai cik smags viņa darbs un cik trūcīgs atalgojums, taču tad, kad pēc garas darba dienas viņš atgriežas mājas, darbs kā norietoša saulīte ietērpj purpura un zelta vistrūcīgākās, visvienkāršākās viņa mājas lietas. Vienkārša ir arī zemnieka garīgā dzīve, bet tāda tomēr ir, un tajā daudz patiesi cilvēciskas cieņas: viņš mīl ģimeni, svētdienā priecīgi aizdedzina sveci svētbildes priekšā un, sastapdams nabagu, pārlauž uz pusēm savu maizes riecienu vai izvelk no zābaku stulma savu netīro maku, kurā trīs vara kapeikas, iegūtas grūtā darbā.
Jums liekas, ka nabags pelnījis labāku likteni? Nometiet viņam sauju zelta, kas vienā mirklī atbrīvotu viņu no nepieciešamības strādāt, un papriecājieties par viņa pārvēršanos!
Vai redzat šo izplūdušo nelieti? Viņa aptaukusī un neizteiksmīgā seja, mazās, aiztūkušās ačeles, kas pilnas viltības, nekaunības un līdz ar to zema verdziskuma jūsu augstās personas priekšā, atgādina gan jūsu rokaspuisi, gan krodzinieku sarkanā kreklā, gan jums pazīstamo iebraucamās vietas turētāju, gan izblīdušo tirgotāju miljonāru, kuru jūs atceraties vēl no tiem laikiem, kad viņš stāvēja aiz dzertuves letes, un varbūt arī kādu no jūsu draugiem. Tas ir tas pats zemnieks: viņš tapis viltīgāks un tajā pašā laikā muļķīgāks, kļuvis alkatīgs un nežēlīgs, apzog tautu un no visas sirds nicina savu bijušo darba biedru. Viņš taupa katru kapeiku, kaut arī jau daudz sudraba rubļu guļ viņa apkaltajā lādē, uz kuras viņš novietojis savu pēli un krāc, gaidīdams trieku. Viņš viss nodevies tam žagatas instinktam, ko medicīnai vajadzētu pieskaitīt visgrūtāk ārstējamam plānprātības veidam: katra jauna kapeika izrauj gabalu no viņa dvēseles, un viņa sirdī neizdzēšami ir iedegusies tā neģēlīgā slimība, par kuru tik zīmīgi teicis romietis Juvenāls (ap 60. – ap 127.): «Crescit amor nummi quantum ipsa pecunia crescit.»(Naudaskāre aug līdz ar bagātības pieaugšanu) Ardievu, cilvēk! Pāri palicis resns maiss, kas piepildīts taukiem un kam piemīt īpašība uzsūkt naudu.
Kas vērojis vienkāršās tautas dzīvi, tas zina, cik nenovēršams ir tāds pārvērtības likums un cik ātri zvēriskums uzveic zemnieku, kas atbrīvots no vajadzības pašam fiziski strādāt un kas nepazīst garīga darba dzīvi. Viņa ķermeņa varenā daba, kas izauklēta uz krievu krāsns un krievu salā, briedina arvien jaunus un jaunus spēkus, kas netiek izmantoti darbā un tādēļ pārvēršas taukos, kuri noslīcina gan viņa acis, gan sirdi, gan smadzenes.
Var būt arī cita veida pārvērtība; pēc mūsu domām, tā ne ar ko nav labāka par pirmo: zemnieks, kas pēkšņi kļuvis bagāts, ja viņa daba plašāka un sirds cēlāka, var pavisam pamest darbu un, kā saka, sākt uzdzīvot. Ātri pazudīs viņa cilvēciskais izskats: uzblīdusi, zilgana seja, ugunssarkanās lūpas un duļķainās acis ārēji paudīs viņa dvēseles neremdināmās skumjas.
Šīs divu veidu pārvērtības, kas tik krasās formās izpaužas vienkāršajā tautā, sastopamas arī augstākos — daudz augstākos sabiedrības slāņos! Formas mainās, bet saturs paliek tas pats.
Ja garīgie spēki, kas mudina cilvēku uz brīvu, jaunu, nopietnu darbu — garīgā ziņā daudz augstāku par iepriekšējo, nepalielinās līdz ar materiālām iespējām apmierināt savas vajadzības un iegribas, tad pamazinās ne tikai cilvēka morāliskā vērtība, bet arī iespēja sasniegt laimi atbilstoši viņa bagātības pieaugumam — vai nu tas izpaustos kapitāla krāšanā, vai arī tā izšķērdēšanā baudās, kur baudas priekšmets varētu būt vai nu vienkārša kandža, vai šampanietis, Orlas rikšotājs vai slavena balerīna. Bagātības pieaugums var būt cilvēkam nekaitīgs tikai tad, ja līdz ar bagātību aug viņa garīgās vajadzības, kad materiālā un garīgā sfēra paplašinās reizē un saskanīgi. Ir liela starpība, vai bagātību ieguvušam zemniekam ievajadzēsies grāmatu, klavieru, gleznu vai smalku audumu un laba vīna, vai viņš gribēs dot saviem bērniem labu izglītību vai apgādās sev mīļāko; nav vienalga, vai viņu uz jauniem darbiem pamudinās vēlēšanās paplašināt savas sabiedriskās darbības lauku vai vēlēšanās ievilkt vēl kādu tūkstoti savā lādē. Lūk, kāpēc ir svarīgi reizē ar politiskās ekonomijas rūpēm par samta, vissmalkāko audumu un greznu muslīnu ražošanu gādāt par tautas garīgo un morālo attīstību, par tās kristīgo izglītību; citādi visi šie muslīni un samti nepalielinās laimi, bet, gluži otrādi, samazinās to. Taču kam gan domāta visa šī rūpnieciskā kņada, ja ne laimei? Ne jau tam, protams, lai sagādātu ekonomistam un statistiķim labpatiku reģistrēt fabrikas un preču saiņus. Greznība, kas pēdējā laikā tik ātri sākusi izplatīties visās sabiedrības kārtās un par ko tā priecājas daži statistiķi, ekonomisti un fabrikanti, tikpat ātri var aprīt cilvēku morāli un laimi.
Greznība attīsta fabrikas, fabrikas attīsta greznību; kapitālists iegūst jaunus kapitālus, nekapitālists pūlas visiem spēkiem un iekrīt parādos, cenšoties neatpalikt greznībā no kapitālista; cilvēks grozās savā samta krēslā, gudrojot, kā lai sadabū samta drapējumu; pieaug vajadzība ieguldīt katrā patstāvīgā uzņēmumā arvien lielākus un lielākus kapitālus; patstāvīgu uzņēmumu skaits samazinās; viena milzīga fabrika aprij tūkstošiem mazo un padara to saimniekus par dienas strādniekiem; viens kļūst par muļķi aptaukošanās dēļ, cits — par mežoni nabadzības dēļ; vienu pazudina bagātība, otru galējā nabadzība pārvērš par mašīnu; kā viens, tā otrs tuvojas dzīvnieku stāvoklim, bet jaunas vajadzības, ko katru minūti rada rūpniecība, palielina ar dzīvi neapmierināto cilvēku skaitu. Tādu ceļu iet sabiedrības ekonomiskā attīstība, kas savu saturu un formu nesaista ar garīgo un tikumisko attīstību.
Tā tas kungs ir noteicis brīvā darba likumu kā attiecībā uz ārējo dabu, tā arī uz pašu cilvēku, viņa ķermeni, sirdi un prātu. Liekot cilvēkam strādāt, radītājs padarīja darbu par fiziskās, tikumiskās un garīgās attīstības nepieciešamu priekšnoteikumu, un cilvēka laimi viņš ir padarījis atkarīgu no paša darba. Sodot tas kungs juta līdzi savam radījumam; sūtot nāvi, viņš ieguldīja jaunas dzīvības sēklas. «Strādā!» viņš teica cilvēkam, un šai vārdā tika ietverta grēkos kritušā cilvēka dabas nepilnība un visa viņa zemes dzīves vērtība. Darbs kļuva par zemes dēla atšķirības pazīmi, viņa grēkos krišanas pazīmi un pilnveidošanās ceļa rādītāju, par nespēka pazīmi un spēka ķīlu, par važām, ko daba uzlikusi cilvēkam, un pavadu cilvēka rokās, ar ko apvaldīt dabas patvaļu, par verdzības kauna zīmi un brīvības zīmogu; dzīve un pati laime kļuva par darbu; toties arī tikai darbā cilvēks atrada gan dzīvi, gan viņa cienīgu laimi.
Mēs neaizrādīsim uz visām sekām, kas izriet no tādas darba nozīmes psihiskās attīstības ziņā, — to ir bezgala daudz; bet atgādināsim tikai tās, kam tiešs sakars ar audzināšanas darbu.
Mūsu gadsimta merkantilistiskais virziens, kas pastāvīgi pastiprina savu spiedienu, iekļuvis ne tikai visos sabiedrības slāņos, visās dzīves nozarēs, bet arī zinātnē un skolā. Tā saucamās humanitārās zinātnes — filozofija un vēsture ievērojami piekāpjas tehnisko zinātņu priekšā, kuru mērķi ir noskaidrot cilvēka materiālo vajadzību tendences un atrast līdzekļus to apmierināšanai. Filozofija, kurai vēl nesen bija tik svarīga nozīme Eiropas intelektuālajā izglītībā, vairs nav pirmajā vietā un ir atdevusi savu vietu materiālistu nejēdzīgajai mācībai, kas pūlas radīt sistēmu, kurā cilvēks, saimnieciskajās raizēs aizmirsis, ka viņam ir dvēsele, varētu atrast apmierinājumu. Atsacīdamās no sava aicinājuma, zinātne cenšas piemēroties dzīvei un kļūst par verdzeni rūpniecībai, kurai agrāk atmeta tikai druskas no sava bagātīgā galda. Bet, ja rūpniecība vedīs pavadā zinātni, kā pēdās tad ies pati rūpniecība? Kurp tā novedīs cilvēku?
Vai tiešām ātrā satiksmē pa dzelzceļiem un ar kuģiem, acumirklīgā meteoroloģisko ziņu vai preču cenu pārraidē pa telegrāfu, vissmalkākā samta un visbiezāko triko novalkāšana lielos daudzumos, smaržīgo cigāru un smirdošo sieru lietošanā cilvēks beidzot saskatīs savu zemes dzīves misiju? Protams, ne. Dodiet cilvēkam visus šos labumus vairumā, un jūs redzēsit, ka viņš ne tikai nekļūs labāks, bet pat nekļūs laimīgāks un ka notiks viens no diviem: vai nu viņš pašu dzīvi sajutīs par nastu, vai ātri sāks pagrimt līdz dzīvnieka stāvoklim. Tā ir morāliskās dabas aksioma, no kuras cilvēkam nav iespējams izvairīties. Cilvēka būtības kodolam, viņa nemirstīgam garam vajadzīga citāda barība, un, ja tas tādu nevar atrast, tad tas vai nu nomokās izsalkumā, vai pamet cilvēku, tam vēl dzīvam esot. Tikai reliģija, kas, iedarbodamās uz cilvēka jutām, atrisina pasaules problēmas, un zinātne savā augstākajā, nesavtīgajā, filozofiskajā nozīmē var sagādāt barību cilvēka nemirstīgajam garam. Lūk, kāpēc jebkura skola, kas aizmirsusi pestītajā izteicienu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, un kas sagatavo cilvēku tikai materiālai dzīvei, lai arī cik izsmalcināta būtu šī dzīve un lai arī cik daudz tai būtu vajadzīgs zināšanu, nepilda savu uzdevumu: tā nesagatavo cilvēku dzīvei, bet ar pirmajiem soļiem jau novirza no īstā ceļa. Ikkatrai skolai vispirms vajag parādīt cilvēkam to, kas viņā ir visvērtīgākais, liekot viņam sevi apzināties par cilvēces nemirstīgās garīgās attīstības daļiņu un dzīvu orgānu. Bez tā visas faktiskās zināšanas — ja viņš pat nonāktu līdz visdziļākajiem matemātiskajiem vai mikroskopiskajiem pētījumiem — ne tikai nedos labumu, bet noteikti atnesīs ļaunumu pašam cilvēkam, kaut arī varbūt padarīs to par derīgu, bet dažreiz par ļoti kaitīgu sabiedriskās iekārtas mašīnu.
Cits, ne mazāk svarīgs pedagoģisks secinājums, kas izriet no darba nozīmes psihiskajā attīstībā, ir tas atzinums, ka audzināšanai ne tikai jāattīsta cilvēka prāts un jādod tam noteikts daudzums zināšanu, bet jāiekveldina viņā slāpes pēc nopietna darba; bez tā viņa dzīve nevar būt ne vērtīga, ne laimīga. Vajadzība pēc darba, kā mēs jau redzējām, cilvēkam ir iedzimta, bet tā apbrīnojamā kārtā ir spējīga kā uzliesmot, tā arī nodzist atkarībā no apstākļiem un sevišķi no tām ietekmēm, ko cilvēks saņem bērnībā un jaunībā.
Lai cilvēks patiesi iemīlētu nopietnu darbu, vispirms viņā ir jāizveido nopietns uzskats par dzīvi. Grūti iedomāties kaut ko mazāk atbilstošu patiesas audzināšanas mērķim par to vieglo, rotaļīgo nokrāsu, kādu mācībām un pat vispār audzināšanai piešķir daži pedagogi, gribēdami mazināt bērniem zināšanu apgūšanas rūgtumu. Pēdējos gados arī bez tā ākstīšanās ir ieviesusies gandrīz visās tā saucamās izglītotās sabiedrības slāņu sarunās; nopietna saruna viesistabā un pat mājas draugu pulciņā ir kļuvusi gandrīz par neiespējamu vai vismaz par savādu un nepieklājīgu parādību. Izglītoti cilvēki vai arī tādi, kas sevi uzskata par izglītotiem, cenšas par visnopietnākām lietām pajokot, un sarunu priekšmetam ir jābūt pārlieku niecīgam — kāds jauns apģērba piegriezums vai kāds notikums preferansa spēlē —, lai par to atļautos sabiedrībā runāt nopietni. Ne tikai nopietna saruna, bet pat nopietns uzskats par dzīvi tiek atzīts par nepieklājīgu, un cilvēks, sastapdamies ar citiem cilvēkiem, vispirms cenšas uzliki sev āksta masku. Augstākās sabiedrības un vidējo slāņu jaunatne, kas vēl nav atstājusi skolas solu, it kā baidās runāt nopietni par to, ko viņi mācās, un, mēģinādami pielāgoties pieaugušo tonim, itin viegli noniecina kā savus audzinātājus, tā mācību priekšmetus, atļaudamies nopietni runāt tikai par papirosiem vai cimdiem.
Iļja Glazunovs “Eiropas noriets” (Ilya Glazunov, Decline of Europe, 2005)
Iļja Glazunovs “Eiropas noriets” (Ilya Glazunov, Decline of Europe, 2005)
Mēs nepūlēsimies izdibināt, no kurienes rodas tāda sabiedrības prasība pēc ākstīšanās: vai no nopietnu interešu trūkuma, kas ilgu laiku valda mūsu sabiedriskajā dzīvē, vai franču audzināšanas ietekmē, kas līdz šim devusi mūsu augstāko aprindu korifejus, vai pat pa daļai no vispārējā pārlieku pārspīlētā humoristiskā virziena literatūrā, bet teiksim vienu: tāda visaptveroša ākstīšanās mode ne tikai nav spējīga uzturēt sabiedriskās attiecības, bet iedarbojas ārkārtīgi postoši uz tām, izskaužot no sabiedrības jebkuru saprātīgu saturu.
Nopietnai audzināšanai jācīnās ar tādu nožēlojamu sabiedrības virzienu un jādod jaunatnei pavisam nopietns dzīves uzskats. Ar rotaļām var mācīt tikai visjaunākos bērnus līdz septiņu gadu vecumam, vēlāk zināšanas jāsniedz nopietni, mācībām raksturīgā tonī. Mēs nerunājam par pedantismu, par bargumu; bet pat agrākā pedantiska, atbaidošā uzpūtība bija mazāk kaitīga par safrizēto, moderno pedagoģiju, kas pati sevi izsmej. Tagad bieži vairās nobiedēt zēnu ar zinātnes nopietnību, taču vēl jo vairāk vajadzētu bīties, lai viņš neiemācītos nicināt un it viegli nonievāt to. Drosme radīsies ar laiku, bet zinātnes nicināšanas sēkla, kas iesēta bērna sirdī, atnes vispostošākos augļus. Vai mēs uz katra soļa nesastopam jauniešus, kas pavisam nesen sākuši mācīties, bet ir jau iemācījušies nicināt mācības un, ņirgādamies par tām atziņām, ko sniedz mācības, uzklausa tikai augstākās sabiedrības norādījumus. No kurienes gan viss tas rodas? Ar to vēl ir par maz, ka pats audzinātājs raugās uz savu priekšmetu nopietni un runā par to nopietni, ka viņš veic savu uzdevumu ar pilnu apziņu par tā nozīmes svarīgumu; ir vajadzīgs, lai mācību iestādes priekšnieki, paši vecāki un visi apkārtējie pieaugušie cilvēki ar cieņu raudzītos uz bērnu pūlēm noiet ar audzinātāja palīdzību to gigantisko ceļu, ko veikusi cilvēce. Kā no indes, tā no uguns jābaidās, lai zēnam nerastos doma, ka viņš mācas tikai tādēļ, lai kaut kā apvestu ap stūri savus eksaminētājus un iegūtu dienesta pakāpi, ka zinātne ir tikai ieejas biļete sabiedriskajā dzīve un šo biļeti var aizmest vai aizmirst kabatā, kad šveicars jūs jau ir ielaidis zālē, kurā arī tas, kas ielavījies bez biļetes vai ar viltotu vai svešu biļeti, izturas vienlīdz pašpārliecināti. Bet atzīstieties atklāti, lasītāj, vai jums nav gadījies dzīvē sastapties ar tādiem uzskatiem par mācīšanos?
Mācīšanas un audzināšanas periodā cilvēka galvenajām dzīves interesēm jābūt saistītām ar mācīšanu un audzināšanu, un tāpēc videi, kurā dzīvo audzēknis, jābūt labvēlīgai. Ja viss apkārtējais bērnu vai jaunieti velk no mācībām pilnīgi uz pretējo pusi, tad veltas būs visas audzinātāja pūles iedvest viņam cieņu pret mācīšanos. Tāpēc audzināšana tik reti padodas tajās bagātajās augstākas sabiedrības ģimenēs, kur zēns, izrāvies no garlaicīgās mācību telpas, steidz gatavoties bērnu ballei vai mājas teātra izrādei, kur viņu gaida daudz dzīvākas intereses, kas pārlieku agri ir saistījušas viņa jauno sirdi, vai kur tētiņa kabinetā nopietni spriež par jauno rikšotāju, bet kur gramatikai vai vēsturei tikpat daudz vietas kā ubaga vīzei lieliskā viesistabā. Nožēlojams ir skolotajā liktenis tādās mājās: ja par viņu nezobojas atklāti, tad viņu tomēr neciena, un bērni ātri pamana šo necieņu, kaut arī tā pa pusei tiek aizsegta ar pieklājīgas izturēšanās masku, un drīz izprot, ka mācības un skolotāji ir domāti tikai bērniem, bet pieaugušiem ir kaut kas labāks. Nesalīdzināmi sekmīgāk veicas ar audzināšanu tajās vienkāršajās ģimenēs, kur vecāki skatās uz mācīšanu kā uz gaismu, kas viņiem diemžēl ir bijusi liegta, bet ko viņi grib dot saviem bērniem; taču tādu ģimeņu jau ir maz: gandrīz visur izglītību uzskata par līdzekli, kā dabūt darbu vai sameklēt izdevīgu līgavaini, par biļeti, kas paver ceļu uz sabiedrības skatuvi.
Bet audzināšanai ne tikai jāiedveš audzēknim cieņa un mīlestība pret darbu — tai jāizveido viņā vēl arī paradums strādāt tāpēc, ka īsts, nopietns darbs arvien ir grūts. Šā mērķa sasniegšanai ir daudz līdzekļu; mēs minēsim dažus no tiem.
Ikkatra priekšmeta mācīšana visādā ziņa ir jāvada tā, lai audzēknim paliktu tieši tik daudz darba, cik var paveikt viņa jaunie spēki. Ārstējot slimo, ārsts tikai palīdz dabai; gluži tāpat arī audzinātājam ir tikai jāpalīdz audzēknim pārvarēt viena vai otra priekšmeta apgūšanas grūtības, nevis jāmāca, bet tikai jāpalīdz mācīties. Šādai mācīšanas metodei bez daudzām citam labam īpašībām piemīt pati svarīgākā īpašība — iemācot audzēknim garīgu darbu, tā iemāca arī pārvarēt šā darba grūtības un izjust prieku, ko tas sagādā. Garīgais darbs diez vai nav visgrūtākais cilvēka darbs. Sapņot ir viegli un patīkami, bet domāt — grūti. Ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo cilvēku vidū visai bieži sastopam domu kūtrību. Zēns drīzāk ir ar mieru fiziski nostrādāt visu dienu vai nosēdēt bez domām pie vienas un tās pašas lappuses vairākas stundas un iekalt to mehāniski nekā nopietni padomāt dažas minūtes. Turklāt nopietns garīgs darbs nepieradušu cilvēku nogurdina ātrāk nekā visgrūtākais fiziskais darbs. Šī parādība izskaidrojama ar nervu sistēmas darbības fizioloģiskajiem likumiem un tās spēku atjaunošanu. Neļaujot cilvēkam garīgā darbā pārpūlēties, tai pašā laikā nedrīkst viņam ļaut arī snaust bezdarbībā, nepieciešams pieradināt viņu pie šī darba. Cilvēka organisms jāpieradina pie garīga darba pamazām, uzmanīgi, un, rīkojoties tādā veidā, var izkopt paradumu viegli izturēt ilgstošu garīgu darbu bez nelabvēlīgas ietekmes uz veselību. Līdz ar paradumu strādāt garīgu darbu rodas arī mīlestība uz to vai, pareizāk sakot, alkas pēc tā. Cilvēks, kas pieradis strādāt garīgu darbu, garlaikojas bez tāda darba, meklē to un, protams, atrod uz katra soļa.
Pat audzēkņa atpūta var šai ziņā tikt izmantota lietderīgi. Atpūsties pēc garīga darba nebūt nenozīmē neko nedarīt, bet gan pārmainīt darbu; fizisks darbs ir ne tikai patīkams, bet arī derīga atpūta pēc garīga darba. Tāda atpūta ļoti pareizi ir atzīta par lietderīgu daudzās Vācijas internajās iestādēs, kur audzēkņi no mācībām brīvajā laikā ar vislielāko patiku nodarbojas ar šim nolūkam paredzētajiem darbiem — ar saimniecības darbiem, klašu telpu uzkopšanu, ar darbu augļu vai sakņu dārzā, ar galdniecību un virpošanu, grāmatu iesiešanu u. tml. Šo nodarbību izvēle nedrīkst būt pretrunā ar audzēkņu nekaitīgām tieksmēm — tad pašas nodarbības būs patiesa un derīga atpūta. Protams, atkarībā no vecuma jāiedala laiks arī rotaļām; bet, lai rotaļas būtu īstas rotaļas, ir vajadzīgs, lai bērns nekad nepārsātinātos ar tām un jau pamazām pierastu bez grūtībām un piespiešanās tās pārtraukt darba dēļ.
Visvairāk ir nepieciešams, lai audzēknim kļūtu neiespējama tāda sulainiska laika nosišana, kad cilvēka rokas paliek bez darba un galva bez domām, tāpēc ka tieši šādi brīži ir kaitīgi galvai, sirdij un tikumībai. Bet tāda laika pavadīšana ir visai parasta parādība daudzās slēgtajās sabiedriskajās iestādēs, tāpat arī daudzās ģimenēs, kur bērni un jaunieši pēc skolas beigšanas galīgi nezina, ko lai dara, un pamazām pierod nosist laiku. Šis paradums, kas iegūts vēl jaunībā, vēlāk atrod sev bagātīgu augsni sabiedrībā, kas parasti vienprātīgi un ar visiem spēkiem pūlas nosist laiku, — it kā tā cilvēkam būtu dots pārlieku daudz!
Taču ne tikai aiz klases sienām, bieži arī pašā klasē audzēkņi iemācās nosist laiku. Skolotājs izskaidro jauno stundu; skolēni, zinādami, ka atradīs šo vielu grāmatā, cenšas tikai skatīties uz skolotāju un nedzirdēt neviena vārda no tā, ko viņš runā. Divdesmito reizi skaidrodams vienu un to pašu, dabiski, skolotājs nevar runāt ar tādu sajūsmu, kas patīkami pamodina klausītāja uzmanību, un turklāt skolotājam nav nekādas metodes, kas palīdzētu pārbaudīt un uzturēt šo uzmanību. Skolotājs rūpējas tikai par to, lai lielākā daļa skolēnu zinātu priekšmetu, bet, kā šīs zināšanas nonāk līdz viņiem, par to viņš nepavisam neinteresējas. Otrā dienā skolotājs atprasa uzdoto vienam, otram, trešam, bet pārējie tai laikā uzskata sevi par pilnīgi brīviem no jebkura darba. Tā dažs laimīgs zēns pavada lielāko daļu nedēļas dienu un iegūst nejēdzīgu paradumu veselām stundām neko nedarīt un nedomāt. Paļauties uz interesi par pašu priekšmetu un saistošu izklāstu var tikai — un arī ne vienmēr — universitātēs, bet vidējās un zemākajās mācību iestādēs nav ko gaidīt, lai skolēns pats aizrautos ar priekšmetu, — ir jābūt metodei, kas skolotājam palīdz visu savu klausītāju uzmanību pastāvīgi noturēt sasprindzinātā stāvoklī. Mēs neapstrīdam, ka tas ir grūti kā skolotājam, tā skolēniem, bet ja to nevar veikt, tad labāk samazināt stundu skaitu uz pusi. Mēs centīsimies drīzumā apskatīt dažus tādas metodes paņēmienus, ar kuru palīdzību var uzturēt klases uzmanību, bet šeit tikai atzīmēsim, ka neviens audzinātājs nedrīkst aizmirst, ka viņa galvenais uzdevums ir audzēkņa pieradināšana pie garīgā darba un ka šis pienākums ir daudz svarīgāks par pašu priekšmeta iemācīšanu.
Tādējādi audzināšanai nenogurstoši jārūpējas par to, lai, no vienas puses, dotu audzēknim iespēju atrast sev derīgu darbu dzīvē, bet, no otras puses, iedvestu viņam nerimstošas alkas pēc darba. Jo materiāli vairāk nodrošināta ir audzēkņa nākotne, jo mazāk paredzams, ka nepieciešamība spiedīs viņu gribot negribot meklēt darbu, jo vairāk viņam jāpaplašina pasaules apvārsnis, kurā ikvienam, kas saprot cilvēka dzīves uzdevumu un ir iemācījies cienīt cilvēces intereses, atradīsies diezgan daudz cienījamu un derīgu darbu. Jo bagātāks ir cilvēks, jo augstākai, jo garīgākai, jo vairāk filozofiskai jābūt viņa izglītībai, lai viņš varētu atrast sevis cienīgu darbu pēc sirds patikas. Trūcīgo darbs pats atradīs, viņam jābūt tikai gatavam to izpildīt.
Iespēja strādāt un darba mīlestība ir labākais mantojums, ko var atstāt saviem bērniem kā nabagais, tā bagātais.
Darbs, protams, ir slogs, bet tāds slogs, bez kura iespējamā cilvēka cieņas un laimes apvienošana ir neiespējama, slogs, kas jānes cilvēkam, ja viņš grib iegūt to nesatricināmo mieru, uz ko tiek aicināti tikai strādājošie un rūpju nomāktie.
Konstantīns Ušinskis, pedagogs
/1860/
Avots:
http://gramataselektroniski.blog.com/2012/01/06/pedagogisko-rakstu-izlase-konstantins-usinskis/
http://politologija2.wordpress.com/2014/11/07/darba-nozime-psihiskaja-attistiba-un-audzinasana/
Dzīvības skola 