Danils Dehkanovs
Vai jūs esat ievērojuši, ka jo vecāks kļūstat, jo ar mazāku prieku ķeraties pie darba, kurš nav pierasts vai ir saistīts ar lielu uzmanības koncentrāciju un nezināmu iemaņu apgūšanu? Atklāšu jums mazu noslēpumu: iemīļoto avīžu (autoru) lasīšana, darbs labi zināmā specialitātē, dzimtās valodas izmantošana, saskarsme ar draugiem, kuri jūs ļoti labi saprot, iemīļoto restorānu apmeklējums, iemīļoto seriālu skatīšanās utt. – tas viss, kas mums tik ļoti patīk, noved pie smadzeņu degradācijas.
Jūsu smadzenes (tāpat kā jūs paši) ir slinkas, tāpēc cenšas samazināt enerģijas patēriņu tai vai citai darbībai, veidojot savdabīgus “makrosus” – programmas, kuras jūs izpildāt pēc šabloniem. Vācu biologs Ričards Volfgangs Simons (1859-1918) aizpagājušā gadsimta beigās nosauca šīs programmas par “engrammām” – fizisku pieradumu vai atmiņas nospiedumu, ko atstāj atkārtota kairinātāja iedarbība. Engrammas var iztēloties kā taciņas, kuras jūsu smadzenēs “iemin” neironi, kad izpilda vienu un to pašu darbību. Jo biežāk mēs izpildām kādu darbību, jo mazāk enerģijas tās izpildei tērē mūsu smadzenes. Reizēm šīs taciņas pārvēršas par ceļiem, bet pēc tam par autobāņiem, piemēram, kā zemāk redzamā video ķīnietim, kurš saliek kārtis ātrāk par robotu.
No vienas puses tā ir lieliska superspēja, jo priekš kam lieki tērēt enerģiju vienai un tai pašai darbībai. Tomēr šīs spējas otra, ēnas puse ir smadzeņu plastiskuma samazināšanās. Lieta tāda, ka, jo vairāk mēs izmantojam engrammas, jo mazāk mūsu smadzenēs strādā bazālie gangliji. To galvenā funkcija ir izstrādāt neiromediatoru acetilholīnu, kurš palīdz neironiem “izcirst” jaunas taciņas smadzenēs (kaut kas tamlīdzīgs visdrīzāk jums notiek pašreiz, lasot šo rakstu)
Atcerieties savu ceļu uz darbu vai institūtu. Ja jūs braucat pa vienu un to pašu maršrutu, tad jūsu darbības kļūst tik automātiskas, ka paralēli jūs varat veikt arī citas darbības – lasīt, klausīties mūziku, atbildēt uz e-pastiem. Iecienītajā restorānā jums nevajadzēs izspiest no sevis acetilholīnu un domāt par to, ko paņemt pusdienās, jo jūs jau no galvas zināt visu, kas tur tiek piedāvāts. Aiz drauga uzspēlētā smaida jūs uzreiz saredzat satraukumu un jums nevajag iespringt, lai atšifrētu šo komunikāciju signālu.
Var likties, kādēļ gan tas ir jāmaina? Tādēļ, ka visa dzīve ir nepārtraukts izmaiņu avots, ko jūs nespējat kontrolēt. Lielākai daļai izmaiņu mums nākas piemēroties, tāpēc smadzeņu plastiskums ir jāuztur un tas ir jātrenē.
Iedomājaties, ka jūsu smadzenes ir betons, kurš pēc kāda laika sastings. “Sastingušu” smadzeņu tēlu jūs varat iegūt paskatoties uz lielāko daļu 70 gadīgo večuku, kuri nespēj apgūt pat taimera lietošanu uz mikroviļņu krāsns, negatīvi uzņem visu jauno un gadiem ilgi veic vienas un tās pašas darbības (vai arī atveido vienus un tos pašus domāšanas šablonus). Neironu “taciņas” viņu smadzenēs ir pārvērtušās par klinšu alām un tuneļiem, un “izrakt” eju uz blakus alu ir praktiski neiespējami.
Cilvēka uzdevums ir pastāvīgi maisīt “domu maisījumu”, neļaujot tam sacietēt. Tiklīdz mēs atslābināmies un sākam pārmērīgi izmantot engrammas, kāda mūsu smadzeņu daļa sāk sastingt un mēs pat to nepamanām.
Kas ir jādara, lai nepieļautu smadzeņu degradāciju? Es šai ziņā esmu izdomājis dažus vienkāršus un pietiekami efektīvus paņēmienus.
Sekojiet sev. Ja jūs pēkšņi sajutīsiet diskomfortu no tā, ka kaut kas ir ne tā (piemēram, jūsu iecienītais saits ir nomainījis dizainu vai veikalā vairs nav dabūjams jūsu iemīļotais jogurts), “noķeriet” šo sajūtu un izmantojiet to, lai apgūtu ko jaunu. Kāpēc gan neizmēģināt visus jogurtus vai var pat sākt taisīt pašam savu?!
Nepārlasiet jau izlasītas grāmatas un nepārskatiet jau redzētas filmas. Jā, tās ir psiholoģiski patīkamas jūtas iegremdēties tajā komfortablajā pasaulītē, kurā ir jau pazīstamie personāži, nav nekādu pārsteigumu, zini beigas, var izbaudīt detaļas un pievārēt grāmatu stundas laikā (vai arī noskatīties visu seriāla sezonu brīvdienās). Tai pat laikā šādi rīkojoties jūs atņemat iespēju jaunām grāmatām un filmām atklāt jums kaut ko principiāli jaunu, laupāt savām smadzenēm iespēju izveidot alternatīvas neironu ķēdes. [Nopietnu literatūru pārlasīt reizēm vajag un tas pat ir nepieciešams – tā var padziļināt zināšanas. Vienu un to pašu darbu var atklāt vairākas reizes, katru reizi no savas puses, jo īpaši pārlasot pēc vairāku gadu pārtraukuma. Tas, protams, neattiecas vai mazā mērā attiecas uz izklaides produkciju un masu maldināšanai domāto pseidointelektuālo un pseidoinformatīvo makulatūru.]
Meklējiet jaunus maršrutus. Centieties meklēt jaunus maršrutus ierastajam ceļam uz mājām un atpakaļ, atrast alternatīvus veikalus, kinoteātrus un citus infrastruktūras punktus jūsu dzīves kartē. Tas var aizņemt papildus laiku, bet var arī dot patīkamus bonusus, piemēram, zemākas cenas veikalos vai mazāk cilvēku kinoteātrī.
Meklējiet jaunu mūziku. Ja jūs esat melomāns un jūsu iPodā ir desmit tūkstoši kompozīciju, un jums šķiet, ka jūsu gaume ir visai bagāta un daudzveidīga, tad apbēdināšu jūs – visbiežāk cilvēki klausās 50 – 100 zināmus trekus, kas ir patīkami jau iepriekš minēto iemeslu dēļ (cilvēks tiem ir adaptējies, tā smadzenēm nevajag tērēt papildus resursus to apstrādei un apdomāšanai). Pasaulē ir vairāki simti tūkstoši interneta radiostaciju un pat, ja katru dienu pārslēgtu uz jaunu, tāpat nepietiktu mūsu dzīves, lai pārklausītu tās visas.
Meklējiet jaunus draugus un paziņas. Jā, tas, protams, ir labi, kad ir draugi, ar kuriem ir patīkami sapulcēties un pārrunāt ierastās tēmas. Tas ir psiholoģiski komfortabli. Bet vairums no mums taču dzīvo megapolēs, tāpēc kāpēc gan aprobežot sevi ar 4-5 cilvēku loku, kurus visbiežāk neesam izvēlējušies mēs paši un kurus mums ir “uzspieduši” apstākļi – skola, institūts, darbs?! Sociālie instrumenti, kuri mūsos ir ielikti, ļoti stipri ietekmē mūsu domāšanas veidu, un dažreiz mēdz būt tā, ka mēs to vai citu draugu ietekmē mainām savu viedokli, intereses, bet reizēm pat nodarbošanos.
Radiet bērnus. Bērni ir permanents haosa un nenoteiktības avots jūsu dzīvē. Bērni ir dzīvi “betonmaisītāji” jūsu galvā, kuri iznīcina visus šablonus un pārveido visus maršrutus pa jaunam. Man ir trīs dēli (dažādu vecumu), kuri katru dienu atnes kaut ko jaunu ar saviem jautājumiem, uzvedību, zinātkāri un eksperimentiem ar visu apkārtesošo. Bērnu iespaidā jūs paši nepamanīsiet kā jūsu domāšana atbrīvosies un jūs sāksiet domāt savādāk.
Ja tikt pie bērniem pagaidām nesanāk, tad iegādājieties suni. Suns, pirmkārt, prasa pastaigas (bet svaigs gaiss nāk par labu smadzenēm). Otrkārt, suns neviļus jūs iesaista sarunās ar citiem suņturētājiem. Treškārt, suns arī var kļūt par haosa avotu (mans suns, piemēram, kad dzenas pakaļ mušām, nepievērš uzmanību kādi tam ceļā gadās šķēršļi).
Pārstājiet kritizēt. “Kāds drausmīgs dizains!”, “Cik pretīgas beigas!”, “Cik neērti sēdēt šajos jaunajos krēslos!” – šādus un tamlīdzīgus izsaukumus var lasīt sociālajos tīklos, par negaidīti notikušajām pārmaiņām cilvēku dzīvē. Daudz lietderīgāk jūsu attīstībai ir pieņemt ārišķīgas izmaiņas un motivēt savas smadzenes dzīvot jaunos apstākļos, nevis iespringt uz mazbūtiskām pārmaiņām, kuras jūs tāpat visbiežāk nespējat ietekmēt. Piekrītiet taču, ka ir daudz interesantākas nodarbes kā pieprasīt restorānā sūdzību grāmatu un rakstīt kļauzu par nelaipnu oficiantu. Jūsu domu gājienam vajadzētu būt apmēram šādam: “Jauna ēdienkarte? Lieliski! Vecie ēdieni jau ir apnikuši.” “Remonts uz ceļa un jāmeklē apkārtceļš? Lieliski! Tātad pēc mēneša te būs labs ceļš, bet tikmēr es uzzināšu kaut ko jaunu par šo rajonu.”
Pārstājiet kabināt cilvēkiem “birkas”. Tas ir ļoti ērti, tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar cilvēku un padomātu kāpēc viņš tā vai savādāk ir rīkojies, nolamāt to, uzstādīt viņam “diagnozi” un ar vieglu roku pievienot kādai no tipizētajām grupām.
Eksperimentējiet ar aromātiem. Neskatoties uz to, ka evolūcija smaržas receptorus ir izspiedusi otrajā plānā, smaržas joprojām atstāj uz mums lielu ietekmi. Tāpēc, ja jums ir mīļākais smaržūdens, kuru jūs gadiem neesat mainījis, tad ir pēdējais laiks to izdarīt. Un jādara tas ir regulāri.
Mācieties svešvalodas. Svešvalodas vārdi un ar to saistītie semantiskie lauki bieži vien atšķiras no jūsu dzimtās valodas, tāpēc visefektīvākais veids kā trenēt smadzeņu plastiskumu ir svešvalodu apguve (īpaši ejot tālāk par virspusēju tūrista leksikona apguvi un iedziļinoties kultūras īpatnībās).
Tāpat nevajag aizmirst, ka mūsu smadzenes ir daudz sarežģītākas nekā vairumam šķiet. Engrammas, kas saistītas ar vienas un tās pašas mūzikas klausīšanos ietekmē to, kā mēs sazināmies ar draugiem. [Ja nepārtraukti klausās apstulbinošu bum-bum tipa mūziku, tad rezultāts ir atbilstošs – cilvēks notrulinās, kļūst primitīvāks.] Negaidītas ēdiena smaržu sajūtas restorānā var izraisīt mūsos vēlēšanos pārvērtēt mīļotā cilvēka vārdus un rīcību (saprast un piedot). Bet pastaiga pēc darba pa nezināmu ieliņu var uzvedināt uz domu kā atrast risinājumu problēmai darbā. Tāpēc augstākminētās metodes vislabāk ir kombinēt.
[Pie teiktā ir jāpiebilst, ka tiecoties pēc jaunā nevajag pārlieku aizrauties un nonivilēt veco. Lai apgūtu kaut ko jaunu, ir nepieciešama intelektuālā (informatīvā) bāze, pamats, savādāk nekāda apgūšana nesanāk, bet tā vietā notiks putrošanās (sapīšanās jaunajā informācijā, nespējot to apstrādāt un adekvāti izanalizēt). Lai iegūtu (papildinātu, pilnveidotu) intelektuālo bāzi bieži vien nepieciešama padziļināta apgūšana un koncentrēšanās uz vienu lietu, atmetot visu citu, kamdēļ nepieciešams izmantot tos pašus ieradumus un engrammas laika un enerģijas taupīšanai. Aizraujoties ar visu “jauno”, var nonākt līdz virspusējai visa apgrābstīšanai neko tā pa īstam neizzinot – sākot ar daudzajiem “draugiem”, kas pēc būtības ir tikai paziņas un beidzot ar specialitāti un personisko dzīvi.
Vēl būtiski ir kāds tieši tas “jaunais” ir. Ne viss jaunais ir kaut kas labs un pozitīvs, un ne viss dzīvē ir jāizmēģina. Viss kaitīgais arī visbiežāk sākumā ir kaut kas jauns un visas nāvējošās indes pēc garšas noteikti ir jaunas. Alkohols, smēķēšana, narkotikas, gadījuma sakari, perversijas, noziedzīga un amorāla rīcība – tas viss normālam cilvēkam ir kaut kas jauns, bet tas cilvēku pazudina daudz lielākā mērā kā smadzeņu “sacietēšana”.
Var apgūt jaunus fundamentālus principus no kā izriet ļoti daudz kas, bet var apgūt informatīvo spamu, kas neko nenozīmē, kam nav nekādas jēgas, vai arī no kā ļoti maz kas izriet.
Svarīgas vēl ir jomas, kurās cilvēks attīsta jauno. Var, piemēram, koncentrēties uz jauno tikai fiziskā plānā – izgaršot ēdienus, dzērienus, izbaudīt visādas citādas jutekliskas lietas. Tas ir zemākais līmenis, ar kuru aizraujas primitīvākie cilvēki. Tālāk var ceļot un gūt arvien jaunus iespaidus no redzētā, no patīkamas laika pavadīšanas. Tas ir raksturīgs mazliet attīstītākiem cilvēkiem. Visbeidzot var gūt prieku no izziņas, jaunas informācijas apguves, uzzināšanas, mācīšanās, izdomāšanas un gala beigās arī radīšanas. Tas ir raksturīgs Cilvēkiem un būtiska šādu cilvēku dzīves sastāvdaļa ir informatīvi bagātas grāmatas un lasāmviela.
Visbeidzot, kādēļ vispār ir jāapgūst kas jauns, kāds tam ir mērķis un kāds vispār ir cilvēka dzīves mērķis? Tikai gūt pozitīvas izjūtas, apmierināt savas dziņas, bēgt no vecuma utt., tas ir dzīvot pārsvarā vai tikai sev un “baudīt dzīvi”? Vai arī izdarīt kaut ko labu, palīdzēt citiem un caur to arī kaut ko iemācīties un varbūt pat iegūt? Egoistiska motivācija, lai gan ir dziļa un noturīga, tai pat laikā ir neefektīvāka, mazāk produktīva, nedroša un ar lielu varbūtību novest neceļos (nemaz nerunājot par tās antisabiedrisko orientētību).]
Danils Dehkanovs
/07.06.2015/
Avots:
http://siliconrus.com/2014/11/train-your-brain/
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AD%D0%BD%D0%B3%D1%80%D0%B0%D0%BC%D0%BC%D0%B0
http://infoagentura.wordpress.com/2015/07/15/par-cilveka-slinkajam-smadzenem/
Dzīvības skola 