“Psihiatrija (no grieķu valodas vārdiem psyche – dvēsele, apziņa un iatreia – ārstēšana) ir zinātne par psihiskām slimībām, to etioloģiju, patoģenēzi, profilaksi un ārstēšanu.
Psihisko slimību laikā izmainās smadzeņu spēja pareizi atspoguļot apkārtējo pasauli, tās notikumus, sakarības starp apkārtējiem notikumiem. Mainās arī spēja pareizi atspoguļot notiekošo ķermenī, izmaiņas iekšējā vidē, analizēt un sintezēt saņemtos kairinājumus un pareizi uz tiem reaģēt.
Patofizioloģiski psihisko slimību pamatā ir izmaiņas smadzeņu lielo pusložu garozas darbībā, traucējumi uzbudinājuma un kavēšanas procesos, kā arī to attiecībās.
Psihisko slimību izcelsmē nozīme ir vairākiem faktoriem.
1. Iedzimtība un pārmantojamība. Nenoliedzot lielo pārmantojamības nozīmi daudzu psihisko slimību attīstībā, nepareizi ir arī tās nozīmi pārvērtēt un piešķirt pārmantojamībai fatālu raksturu. Piemēram, ja šizofrēnijas gadījumā ir visnelabvēlīgākie pārmantojamības dati – slimo viens no vienas olšūnas dvīņiem –, arī tad visos gadījumos otrais dvīnis nesaslimst. Tādēļ psihiatrijā pareizāk ir runāt nevis par pārmantojamības fatalitāti un pārmantotām slimībām, bet gan par noteiktas smadzeņu sistēmas vai visa organisma vājumu, kas var veicināt slimības rašanos. No iedzimtām slimībām, piemēram, var minēt iedzimto sifilisu.
2. Organiski galvas smadzeņu bojājumi. Galvenokārt te minami anatomiski galvas smadzeņu bojājumi, kas radušies grūtniecības patoloģijas un nepareizas augļa attīstības rezultātā, kā arī galvas traumas sekas (it īpaši tad, ja trauma pārciesta agrā bērnībā).
3. Hroniska autointoksikācija. Rodas nepareizas organisma vielmaiņas rezultātā. Vairumā gadījumu tomēr vēl nav izdevies identificēt toksiskos produktus un izskaidrot to rašanās mehānismus.
4. Akūtas un hroniskas infekcijas un intoksikācijas. Šai gadījumā galvenokārt jāmin encefalīti, meningoencefalīti, akūtas saindēšanās ar barības vielām, medikamentiem, toksiskiem rūpniecības produktiem utt.
5. Psihogēni faktori. Nozīme slimības etioloģijā var būt gan vienreiz saņemtai spēcīgai psihiskai traumai (dzirdēts nepatīkams vārds vai citādā veidā saņemtas nepatīkamas ziņas), gan arī ilgstošām un hroniskām psihiskām traumām (atrašanās ilgstošā psihotraumējošā situācijā). Nereti tomēr slimniekiem un slimnieku piederīgajiem ir tendence piešķirt psihiskajiem pārdzīvojumiem pārāk lielu nozīmi slimības izcelsmē. Nelaimīga mīlestība, pārpūlēšanās darbā, neveiksmīga ģimenes dzīve, konflikti ar kaimiņiem un citi līdzīgi faktori salīdzinājumā ar pārējiem etioloģiskajiem momentiem tikai ļoti retos gadījumos ir īstais iemesls psihiskās slimības attīstībai.
6. Nelabvēlīgi sociālās vides apstākļi. Nepietiekams uzturs, hroniskas psihiskas un fiziskas pārslodzes, antihigiēniski dzīves apstākļi arī var veicināt psihisko slimību attīstību.
Ikdienas praksē ļoti bieži nav iespējams izdalīt kādu vienu slimības etioloģisko momentu, jo parasti vairāki nelabvēlīgi faktori darbojas kopumā un vienlaikus, kā arī visu laiku notiek ārējās vides un organisma mijiedarbība.
Vairākām slimībām (šizofrēnijai, maniakāli depresīvajai psihozei, genuīnai epilepsijai, involūcijas psihozēm un t.s. funkcionālām psihozēm involūcijas periodā un vecumā) etioloģija nav zināma. Psihisko slimību laikā rodas psihiski traucējumi, kuri tiek izdalīti kā psihisko slimību simptomi un simptomu kompleksi (sindromi). Raksturīgākie un biežāk sastopamie no tiem ir uztveres traucējumi (halucinācijas, senestopātijas), garastāvokļa izmaiņas (depresija, mānija, apātija, disforija, eiforija), domāšanas traucējumi (uzmācību idejas, murgi), apziņas traucējumi (delīrijs, apdullums, koma, krēslas stāvoklis, amence, oneiroīds), intelekta traucējumi (iedzimtā un iegūtā plānprātība), personības izmaiņas – psihopatoīdi stāvokļi un neirotiska rakstura jeb neirozēm līdzīgi traucējumi.
Psihiatrijā nav specifisku simptomu, kurus novēro tikai vienas nozoloģijas ietvaros, tādēļ viens simptoms vēl nevar būt pamatojums diagnozes un iespējamās slimības tālākās gaitas un prognozes noteikšanai. Diagnostikā nozīme nav atsevišķu psihiskās darbības traucējumu (simptomu) noteikšanai, bet slimības kopējās klīniskas ainas novērtēšanai, noskaidrojot, kā simptomi savā starpā saistīti sindromā, veidojot vienotu psihisko stāvokli gan konkrētajā periodā, gan arī slimības attīstības (sindromu rašanās) dinamikā. Vislielākā diagnostiskā nozīme ir tieši sindromu niansēm, atkāpēm no raksturīgās, klasiskās izpausmes (atipijām), kas bieži dod datus vienas vai otras slimības diferenciāldiagnozei.
Psihožu gadījumā apkārtējās priekšmetiskās pasaules uztvere bieži ir neizmainīta. Slimnieki ar redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu iegūst pareizu informāciju par apkārtējo vidi, tikai iegūtos datus smadzeņu patoloģijas dēļ nespēj pareizi novērtēt. Šais gadījumos slimība visbiežāk izpaužas ar nepareizām domām (tautā runā par traucējumiem «vienā punktā», kuru nevar aizskart, pie tam pārējo apkārtējo situāciju un savu stāvokli slimnieks spēj vērtēt pareizi). Šādiem slimniekiem visbiežāk ir nepamatotas domas, ka pret viņiem slikti izturas, ka viņus izseko, novēro, vajā – ir radušās t.s. murgu psihozes.
Slimniekiem ar murgiem pēc laika var rasties uztveres traucējumi – parasti slimnieki dzird balsis, kuras par viņiem runā, viņus izsmej, nosoda, viņiem draud, jūt iedarbību uz sevi (ar hipnozi, stariem, aparātiem, buršanu) – ir radušās tā saucamās halucinatorās murgu psihozes. Ja šādu psihožu gadījumos slimnieks ir dezorientēts (piemēram, slimnieks domā, ka atrodas nevis slimnīcā, bet cietumā), tad dezorientācija vienmēr ir sekundāra – halucināciju vai murgu pārdzīvojumu rezultātā. Šādas psihozes psihiatriskā nozīmē norisinās ar skaidru apziņu. Slimība parasti ir ilgstoša, psihozes sākums un izbeigšanās notiek lēni, pakāpeniski. Šādiem slimniekiem nepieciešama ilgstoša ārstēšanās stacionārā vai arī ambulatori.
Psihožu gadījumos, kad ir apziņas traucējumi, raksturīgs tas, ka primāri ir izmainīta apkārtējās priekšmetiskās pasaules uztvere, kas vispār var būt neiespējama vai arī ir pavājināta vai izmainīta. Šādos gadījumos slimība parasti sākas un izbeidzas straujāk, tās gaita ir akūtāka, psihiskie traucējumi spilgtāki. Slimnieka stāvoklis pirmajā brīdī var likties smagāks, kaut arī ne vienmēr tā ir īstenībā. Nepamatots ir tautā izplatītais uzskats, ka gadījumos, kad akūtos stāvokļos slimnieks runā nepareizi un nesakarīgi, prognoze ir ļoti slikta. Parasti slimības gaita ir labvēlīga (periodiska vai epizodiska).
Par afektīvām psihozēm sauc psihozes, kuru klīniskajā ainā dominē emocionālie traucējumi. Visbiežāk no emocionāliem traucējumiem sastop depresijas. Tā kā depresiju skaits arvien palielinās, tad pēdējos gadu desmitos pasaulē pievērš arvien lielāku uzmanību to diagnostikai un ārstēšanai.
Psihožu gadījumos slimības gaita var būt nepārtraukta, periodiska vai lēcienveida (grūdeniska jeb šubveida – no vācu vārda Schub – grūdiens, pārbīde), arī epizodiska. Nepārtrauktās norises gadījumos slimība turpinās visu laiku, pie tam progrediences temps var būt atšķirīgs. Gadījumos, kad slimības norise ir ļaundabīga, slimības gaita ir strauja un ātri iestājas dziļš defekta stāvoklis. Turpretī citos gadījumos slimības norise var būt ļoti lēna, pat grūti pamanāma. Reizēm pacients, kaut arī slimo daudzus gadus un pat gadu desmitus, subjektīvi traucējumus jūt maz vai pat pilnīgi nejūt un par esošo slimību uzzina tikai nejauši (piemēram, slimnieks ar paranojāliem murgiem, kurš ilgus gadus uzskatīja, ka pret viņu ļaunprātīgi izturas dzīvokļa kaimiņi, pirmo reizi nokļuva slimnīcā uz ekspertīzi tikai vecumā, kad arī tika noteikta diagnoze). Ja slimībai ir periodiska norise, tad procesa uzliesmojuma periodi mainās ar izveseļošanās vai uzlabošanās periodiem (intermisijām vai remisijām). Lēcienveida (šubveida) slimības norises gadījumos (novēro šizofrēnijas un epilepsijas psihožu slimniekiem) klīniskajā ainā vienlaikus ir nepārtrauktās un periodiskās slimības gaitas īpatnības. Uz lēni un nepārtraukti risošās slimības fona ir akūti, periodiski uzliesmojumi. Epizodiska slimības norise dažreiz ir simptomātisku psihožu gadījumos.
Psihisko slimību gadījumos prognoze ir dažāda. Iespējama pilnīga izveseļošanās (intermisija) vai arī daļēja – ar atlieku parādībām (remisija). Atlieku parādības var būt produktīvās simptomātikas veidā (t.i., traucējumi, kas radušies psihožu gaitā un nepāriet, – murgi, halucinācijas u.c.) vai arī tā saucamās negatīvās (defekta) simptomātikas veidā (personības izmaiņas, plānprātība).
Prognoze ir atkarīga ne tikai no slimības nozoloģiskās piederības, bet arī no ārējiem apstākļiem. Vislielākā nozīme ir terapijai un daudzos gadījumos arī pašu slimnieku attieksmei pret savu slimību. Slimnieka atbalsts un palīdzība ārstēšanās laikā, precīza visu ārsta norādījumu ievērošana, stingra režīma ievērošana, pacietīga ārstēšanās, regulāra un savlaicīga ierašanās pie psihiatra veselības stāvokļa kontrolei lielā mērā var labvēlīgi ietekmēt slimības gaitu. Gadījumos, kad slimnieki izmainītā psihiskā stāvokļa dēļ nepareizi vērtē savu situāciju, svarīga nozīme ārstēšanā un slimnieku uzraudzībā ir pacienta piederīgajiem. Nepareizs ir vēl reizēm sastopamais uzskats, ka psihiskās slimības ir neārstējamas.”
Grāmatā ir arī sniegta 1974.gada starptautiskā psihisko slimību klasifikācija. Mūsdienās tas ir pietiekami aktuāls dokumentāls materiāls, kurā pie 30. slimību klases (Neirozes, personības patoloģija un citi nepsihotiski traucējumi) 302. sadaļā (Seksuālās perversijas) ir minētas tādas psihiskas saslimšanas kā homoseksuālisms, fetišisms, transvesticisms un ekshibicionisms.
Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/br00nwbxrb5si5f/Psihiatrija.PDF ; http://vekordija.narod.ru/L-EGLIT.PDF ; https://yadi.sk/i/2Eq1mU4Q3SQKNM; https://e-gramatas.com/arhivs/MEDICINA%20ARSTNIECIBAS%20AUGI/Psihiatrija(I.Eglitis).fb2
Dzīvības skola 