Labs aprakstošs Frīdriha Šillera darbs par teātra lielo nozīmi sabiedrisko procesu vadībā, kurš ietekmēja teātra attīstību un kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī XXI gadsimtā, attiecīgi ir pieskaitāms gan pie mākslas, gan pie politekonomisko procesu specializētās literatūras klasikas zelta fonda.
Lasot un vērtējot darbu, jāņem vērā divi būtiski apstākļi. 1. Darbs tika sarakstīts XVIII gadsimta beigās (1784.gadā), kad inteliģencē dominēja humānisma ideju plašas izplatības radīts pacēlums un optimisms. No XXI gadsimta raugoties, ir acīmredzams, ka teātri kā sabiedrisko procesu vadības mehānismu var izmantot ne tikai cēlu, pozitīvu un humānu mērķu sasniegšanai, bet ar tā palīdzību var radīt arī negatīvu, deģenerējošu un antisabiedrisku ietekmi uz sabiedrību. 2. Zem Šillera lietotajiem teātra un scēnas terminiem mūsdienās droši var saprast arī kinemotogrāfu, kas ir teātra sava veida tālākattīstības un pilnveides produkts.
Vispārēja nepārvarama tieksme pēc jaunā un neparastā, nepieciešamība sajust sevi kaisles stāvoklī – lūk kam, vadoties no Šulcera teiktā, teātris ir pateicību parādā par savu rašanos. [Johans Šulcers (1720 – 1779), vācu filozofs un mākslas teorētiķis, savā laikā populāras mākslas teorijas enciklopēdijas autors.] No gara augstākajiem lidojumiem bezspēcinātam, ar vienveidīgām un bieži vien nepatīkamām profesionālām darbībām nogurdinātam un ar jūtu sfēru pārsātinātam, cilvēkam savā būtībā būtu jāsajūt iekšējo tukšumu, kas nesaskan ar tā mūžīgo tieksmi pēc darbības. Mūsu daba vienādā mērā nav spējīga pārāk ilgi būt dzīvnieciskā stāvoklī, kā arī pārāk ilgi veikt izsmalcinātu intelektuālu darbu. Viņa tāpēc pieprasa vidusstāvokli, kurā apvienotos šīs abas galējības, kur straujo sasprindzinājumu nomierinātu maiga harmonija un kurš atvieglotu regulāro pāreju no viena stāvokļa otrā. Šo noderīgo darbu veic estētiskās jūtas jeb skaistuma izjūta. Tā kā gudrs sabiedriskās kārtības noteicējs no divām tieksmēm izvēlēsies to stiprāko, viņš neaprobežosies tikai ar to, ka ierobežos savas tautas negatīvās tieksmes. Mazākās izdevības gadījumā viņš tās izmantos kā augstāko nodomu instrumentu un pacentīsies pārvērst tās par labdabības avotu. Tāpēc viņš vispirmām kārtām izvēlas skatuvi, kas atklāj garam, kurš alkst pēc darbības, bezgalīgu darbības lauku, dod barību jebkādam garīgam spēkam, pārāk nenoslogojot nevienu no abiem augstākminētajiem stāvokļiem, un savieno sevī prāta un sirds audzināšanu ar cienīgu (cēlu) izklaidi.
Tas, kurš pirmo reizi pamanīja, ka valsts drošākais balsts ir reliģija, bez kuras arī tās likumi zaudē iedarbības spēku, iespējams pats to nemaz neapzinoties un nevēloties, ņēma savā aizsardzībā arī teātri tā viscēlākajā izpausmē. Tieši šī politisko likumu nepietiekamība un nestabilitāte, kura padara reliģiju par valstij nepieciešamu, nosaka skatuves tikumisko ietekmi. Likumi attiecas tikai uz pienākumiem, kuri ir saistīti ar aizliegumiem; reliģija izvērš savas prasības arī uz pozitīvām (konstruktīvām) darbībām. Likumi tikai liek šķēršļus darbībām, kuras iznīcina sabiedrības vienotību, reliģija nosaka tādas, kuras to nostiprina. Likumiem ir kundzība tikai pār acīmredzamām un nepārprotamām gribas izpausmēm, tie valda tikai pār darbību; reliģija izplata savu jurisdikciju līdz pat apslēptākajiem sirds nostūriem un vajā domas līdz to dziļākajiem pirmavotiem. Likumi ir slideni un padevīgi, mainīgi kā iegribas un kaislības; reliģija sasaista dzelžaini un uz ilgu laiku. Un tagad padomāsim par to, kā nav, padomāsim vai reliģija, kurai ir tik milzīga ietekme uz katra cilvēka sirdi, ir spējīga pabeigt cilvēka attīstību, pabeigt tā attīstības apli? Reliģija (te es atdalu tās politisko pusi no dievišķās) vispār vairāk ietekmē tautas jūtu daļu; iespējams pat tikai ietekmējot jūtas tā kļūst neatvairāma. Atņemt to reliģijai nozīmē atņemt tai spēku. Un ko dara skatuve? Lielākai cilvēku daļai reliģija pārvērtīsies par neko, ja likvidē tās simbolus, mīklas (noslēpumus), ja iznīcina tās debesu un elles ainas, jo tās ir tikai fantāzijas, mīklas bez atminējuma, biedēklis un ēsma no neaizsniedzamas tāles. Kāds gan reliģijai un likumiem var būt atbalsts no savienības ar teātri, kur viss ir uzskatāmi, dzīvi un tieši, kur netikumi un tikumi, svētlaime un ciešanas, muļķība un gudrība tiek parādīta cilvēka acu priekšā tūkstošos skatos saprotami un ticami, kur providence atrisina viņa priekšā savas mīklas un atšķetina likteņa mezglus, kur cilvēka sirds, kaislību nomocīta, pauž grēksūdzi par vismazākajām savām kustībām, kur nokrīt visas maskas, kur pazūd visas nosarkšanas sarkumi un kur patiesība spriež tiesu, neuzpērkama kā Radamantijs [Zeva un Eiropas dēls sengrieķu mitoloģijā, dzimis Krētas salā, viens no tiesnešiem Aīda pazemes valstībā].
Teātra darbības lauks sākas tur, kur beidzas laicīgo likumu valstība. Kad taisnīgums kļūst akls, no zelta nopirkts, un klusē, kalpojot netikumiem, kad šīs pasaules varenie nelieši ņirgājas par tās bezspēcību un bailes aizver varasiestāžu acis, teātris ņem savās rokās Temīdas zobenu un svarus un sauc netikumu pie skarbas tiesas. Tā rīcībā ir visa leģendu un vēstures pagātnes un nākotnes pasaule. Nekaunīgi noziedznieki, kuri sen jau ir vērtušies pīšļos, ir saukti pie tiesas ar visuvarošās poēzijas balsi, un kā satriecošu mācību pēcnācējiem atkārto apkaunojošas dzīves vēstījumu. Bezspēcīgi, kā spoki ieliektā spogulī, mūsu acu priekšā norisinās sava laika šausmu stāsti un saldkaislīgās šausmās mēs nolādam viņu piemiņu. Kad netiks vairs dotas nekādas tikumiskas pamācības, ja zudīs uzticība reliģijai, ja pazudīs visi likumi, mūs joprojām pārņems trīsas, kad redzēsim Mēdeju [burve sengrieķu mitoloģijā, Kolhīdas valdnieka meita, argonautu vadītāja Jasona sieva, dēļ greizsirdīgas atriebības nogalināja abus savus dēlus; Eiripīda traģēdijas “Mēdeja” galvenā varone] grīļodamies kāpjam pa pils kāpnēm un zināsim, ka bērna nogalināšana ir notikusi. Dziedinošas trīsas pārņem cilvēkus un katrs sirds dziļumos nopriecājas par savas sirdsapziņas tīrību, kad lēdija Makbeta [Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” galvenā varoņa sieva, kura pamudina vīru nogalināt karali un ieņemt tā vietu], šausminošā mēnessērdzīgā, mazgā rokas un piesauc visas Arābijas smaržas slāpēt pretīgo slepkavības smaku. Cik neapšaubāms ir, ka dzīvs attēlojums iedarbojas spēcīgāk par mirušu burtu un aukstu stāstījumu, tik neapšaubāms ir teātra ietekmes dziļums un noturīgums pār morāli un likumu.
Bet te tas tikai atbalsta laicīgās varas tiesu, bet tam taču ir pieejams arī daudz plašāks darbības lauks. Teātris nosoda tūkstošiem netikumus, kuri ir palikuši nesodīti un tūkstošiem svētīgus darbus, par ko klusē tiesu sistēma, slavina un apbalvo scēna. Šai ziņā teātris ir augstākās gudrības un reliģijas ceļabiedrs. No tīra avota tas smeļ pamācības un piemērus un ietērpj stingru pienākumu kārdinošā un pievilcīgā ietērpā. Ar cik gan brīnišķīgiem iespaidiem, risinājumiem, kaislībām tas piepilda mūsu dvēseles, cik dievišķus ideālus tas liek mūsu priekšā, lai mēs tos atdarinātu! Kad labsirdīgais Augusts [Senās Romas imperators Oktaviāns Augusts (63.g.p.m.ē.- 14.g.m.ē.)], tik dižs kā tā dievi, sniedz roku nodevējam Cinnam [Pompeja mazdēls, Senās Romas pilsoņu kara laikā nostājās Marka Antonija pusē; Pjēra Korneija lugas “Cinna” galvenais varonis], kurš jau nolasa no viņa lūpām sev nāves spriedumu, un saka: “Būsim draugi, Cinna!” – kurš gan no daudzajiem skatītājiem šai mirklī negribēs pasniegt roku savam nāvīgajam ienaidniekam, lai tikai līdzinātos dievišķajam romietim? Kad Francs fon Zikingens [(1481-1523), vācu bruņinieks, reformācijas piekritējs, bruņinieku sacelšanās vadonis; reformācijas ideologa Ulriha fon Gūtena (1488-1523) literāro darbu viens no galvenajiem varoņiem] dodas cīnīties ar valdnieku par tiesībām priekš citiem un, nejauši atskatījies, redz dūmos tītu savu pili, kur bez aizsardzības palika viņa sieva un bērns, un kad viņš neskatoties uz to turpina ceļu, lai tikai turētu savu doto vārdu, – cik gan dižs tad kļūst cilvēks un cik niecīgs un nicinošs – bargais un nepārvaramais liktenis!
Nepielūdzamajā teātra spogulī netikumi izskatās tik pretīgi, cik pievilcīgi ir tikumi. Kad bezspēcīgais un bērna prātā esošais Līrs [Viljama Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” galvenais varonis] naktī negaisa laikā veltīgi klauvē pie meitu durvīm, kad, palaižot savus sirmos matus vējā, viņš stāsta trakojošām stihijām cik bezsirdīga ir Regana [viena no divām nekrietnajām Līra meitām], kad beigās viņa neizturamās skumjas izvēršas šausminošos vārdos: “Es atdevu jums visu!” – cik gan pretīga mums te parādās nepateicība un cik pārliecinoši mēs sev zvēram mīlēt un cienīt vecākus!
Tomēr scēnas darbības lauks ir vēl plašāks. Tur, kur reliģija un likums atsakās pavadīt cilvēka jūtas, jo uzskata to zem sava goda, tā turpina mūsu audzināšanas lietu. Sabiedrības labklājību grauj arī muļķība tik pat lielā mērā kā noziegumi un netikumi. Tā pieredze, kura ir sena kā pasaule, mums māca, ka cilvēcisko darbu audos bieži vien vislielākie smagumi karājas vissmalkākajos un vismaigākajos diedziņos, un kad mums ir iespēja izsekot visu darbību ķēdi līdz to sākotnējam pirmcēlonim, tad mēs desmit reiz iesmiesimies pirms mūs vienreiz pārņems šausmas. Ar katru dienu kļūstot vecākam, mans neliešu saraksts kļūst arvien īsāks, bet mans muļķu saraksts arvien lielāks un izvērstāks. Ja visa viena dzimuma netikumība izriet no viena un tā paša pirmcēloņa, ja briesmīgajām netikuma galējībām, kas ir apkaunojis šo dzimumu, ir tikai viena būtība, kurai tikai mainās izpausmes formas, ja tā ir tikai augstākā izpausme vienai īpašībai, kuru mēs visi tik ļoti mīlam un ar smaidu veicinām, tad kādēļ gan dabai neiet pa to pašu ceļu arī attiecībā uz otru dzimumu? Man ir zināms tikai viens ceļš kā pasargāt cilvēkus no samaitātības: ir jānožogo sava sirds no vājībām.
Ievērojamu šādas ietekmes daļu mēs varam sagaidīt no teātra. Tieši skatuve parāda spoguli muļķu kastai, ar veselīgu izsmiešanu noniecinot daudzveidīgās muļķības izpausmes. Tas, ko viņš agrāk apguva caur līdzjūtību un šausmām, tagad uzzin (iespējams pat ātrāk un veiksmīgāk) caur jokiem un satīru. Ja mēs mēģinātu salīdzināt komēdiju un traģēdiju pēc to ietekmes uz cilvēku, tad šķiet pieredze dotu priekšroku pirmajai. Izsmiekls un nicinājums sāpīgāk skar cilvēka lepnumu, nekā viņu moka sirdsapziņa. Mūsu gļēvulība slēpjas no šausmīgā, tai pat laikā tā ļaujas satīras dzēlienam. Likums un sirdsapziņa bieži vien mūs sargā no nozieguma un netikumiem, – smieklīgais prasa no katra smalku izjūtu, kuru mēs trenējam tikai teātrī. Reizēm mēdz būt tā, ka mēs ļaujam draugam uzbrukt mūsu ieradumiem un jūtām, bet ar grūtībām piedodam viņam nelielu izsmieklu. Mūsu pārkāpumi pacieš uzraugu un tiesnesi, bet mūsu sliktie ieradumi ar grūtībām spēj paciest liecinieku. Tikai teātrim ir dota iespēja izsmiet mūsu vājības, jo tas sargā mūsu jūtas un neprasa, kurš tad ir tas nogrēkojušais muļķis. Nesarkstot mēs skatāmies, kā teātra spogulī no mums nokrīt maska, un klusībā tam sakām paldies par saudzējošo mācību.
Tomēr scēnas darbības lauks nebūt vēl nav izsmelts. Lielā mērā, vairāk kā citas iestādes valstī, teātris ir praktiskās gudrības skola, ceļvedis pilsoniskajā dzīvē, droša atslēga cilvēka dvēseles slepenajām slēptuvēm. Es piekrītu, ka sevis mīlestība un sirdsapziņas akmeņainība bieži vien noved līdz nullei teātra pamācošo iedarbību, ka vēl tūkstoši netikumu nekaunīgi gozējas tā spogulī, ka tūkstošiem labdabīgu jūtu nedod augļus aukstajās skatītāju sirdīs, – es pats uzskatu, ka visdrīzāk Moljēra Garpagons [lugas “Skopulis” galvenais varonis] nav spējis labot nevienu augļotāju, ka pašnāvnieks Beverlijs [Eduarda Mūra lugas “Spēlmanis” galvenais varonis] pagaidām maz kuru no saviem nelaimes brāļiem ir spējis atturēt no drausmīgās azartspēļu kāres, ka lielceļu laupītāja Karla Mora [Šillera lugas “Laupītāji” galvenais varonis] traģiskais stāsts nav padarījis ceļus drošākus. Pat ja mēs apšaubīsim teātra plašo ietekmi, pat ja mēs savā netaisnībā vispār sāksim to noliegt, – pat tad cik gan bezgalīgi liela ietekme tam joprojām paliek! Ja teātris neizskauž un nemazina visu netikumu kopumu, tad vai tas nav mums tos atklājis un uzrādījis? Ar šiem netikumiskajiem cilvēkiem, ar šiem muļķiem mums ir jādzīvo. Mums ar viņiem būs jāsaskaras vai arī jāizvairās no tiem, mums viņi būs jāpieveic vai jāpiekāpjas tiem. Bet tagad viņi nevarēs mūs pārsteigt nesagatavotus! Mēs esam gatavi viņu ļaunprātībām. Scēna ir atklājusi mums noslēpumu kā tos noteikt un kā tos padarīt nekaitīgus. Tā norāva no liekuļa viņa meistarīgi darināto masku un parādīja tīklu, kuru mums apkārt pina viltība un intrigas. Tā no labirinta dziļumiem izvilka maldināšanu un melus un parādīja dienas gaismā to drausmīgo seju. Iespējams, ka mirstošā Sāra [Gotholda Lessinga lugas “Miss Sāra Samsona” galvenā varone] nenobiedēs nevienu izvirtuli, ka visas pavedinātāja sodīšanas ainas to neatvēsinās, bet sprigana aktrise pat ne pa jokam pacentīsies, lai mazinātu šādu iedarbību, – pietiek ar to, ka uzticīgām nevainīgām sirdīm tagad ir skaidras to lamatas: scēna to iemācīja neticēt zvērestiem un sargāties no pielūgšanas.
Teātris pievērš uzmanību ne tikai cilvēkiem un tā raksturiem, bet arī likteņiem un māca mūs dižo māku pieņemt to. Mūsu dzīves līkločos nejaušajam un apzinātajam ir vienādi liela loma; pēdējo mēs vadam, bet pirmajam esam spiesti akli pakļauties. Ir labi, ja nenovēršama nelaime mūs nepārsteigs pilnīgi nesagatavotus, ir labi, ja mūsu vīrišķība un prāts ir jau ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies un mūsu sirds ir norūdīta, lai saņemtu likteņa triecienu. Teātris izklāj mūsu priekšā dažādus cilvēku ciešanu skatus. Viņš meistarīgi mūs ievelk citu nelaimēs un par garāmejošām ciešanām apbalvo ar saldām asarām, vīrišķības treniņu un pieredzes gūšanu. Tādā veidā mēs sekojam pamestajai Ariadnai pa skanīgo Naksosu [Ariadna – Krētas valdnieka Mīnosa meita sengrieķu mitoloģijā, iedeva Tēsejam kamolu, kurš tam palīdzēja neapmaldīties labirintā, aizbēga ar Tēseju uz Naksonas salu, kur tas viņu pēc vienas no versijām pameta], nolaižamies pazemes kambarī, kur no bada mirst Ugolino [(1220-1289), Pizzas diktators, pēc sacelšanās tika ieslodzīts tornī un nomērdēts badā; Dantes Aligjērī “Dievišķās komēdijas” viens no varoņiem], uzkāpjam uz šausmīga un asiņaina paaugstinājuma, lai uzņemtu svinīgu nāves devu. Te mēs dzirdam kā negaidīti pārsteigtā daba skaļi un neapstrīdami apstiprina to, ko mūsu dvēsele nojauta miglainās priekšnojautās. Tauvera pazemē apmānīto favorītu pamet viņa karalienes labvēlība. Nāves draudu satricinājuma priekšā Moru pamet viņa nodevīgā, sofistiskā gudrība. Mūžība nosūta miroņus izpaust noslēpumus, kuri nav pieejami dzīvajiem un ļaundaris, kurš iedomājas sevi drošībā, zaudē pēdējo šaušalīgo patvērumu, jo pat kaps spēj izpaust to, ko zin.
Bet ar to ir par maz, ka scēna iepazīstina mūs ar cilvēku likteņiem, – tā vēl māca mūs būt taisnīgākam pret nelaimīgo un spriest par viņu ar lielāku iecietību. Tikai uzzinot visu viņa piemeklējušo nelaimju dziļumu mēs esam tiesīgi izteikt savus spriedumus par to. Nav apkaunojošāks noziegums kā zagšana, bet vai tad mēs visi nepiejaucam līdzcietības asaru vainojošajam spriedumam, kad iedomājamies par drausmīgo apstākļu sakritību, kuru ietekmē savu nodarījumu izdara Eduards Rubergs [Augusta Vilhelma Iflanda lugas “Noziegums dēļ ambīcijām” galvenais varonis]? Pašnāvību mēs nemainīgi uztveram kā drosmīgu noziegumu; bet, kad saniknotā tēva draudu, mīlestības, baisā klostera sienu rēga pieveikta, Marianna iedzer indi, tad kurš gan no mums uzdrošināsies vainot šo līdzjūtības cienīgo nekrietno aizspriedumu upuri? Cilvēcība un iecietība kļūst par mūsu laika valdošo garu; tās stari ir iekļuvuši tiesu zālēs un vēl tālāk – mūsu valdnieku sirdīs. Un cik liels nopelns šajā dievišķajā lietā pieder mūsu teātriem? Vai ne viņi iepazīstināja mūsu ļaudis ar cilvēku un atklāja viņa rīcības slepenos mehānismus?
Vienai īpašai cilvēku grupai ir iemesls būt pateicīgākiem par citiem teātrim. Tikai šeit šīs pasaules varenie dzird patiesību un redz cilvēku – to, ko viņi dzird un redz ļoti reti vai nekad.
Tik lieli un daudzveidīgi ir teātra nopelni tikumīgās apgaismības lietā; un ne mazāki ir tā nopelni arī prāta apgaismības jomā. Tieši šeit, šajā augstākajā sfērā, to lietpratīgi izmanto dižs saprāts, dedzīgs patriots.
Viņa skats caurredz cilvēka dzimumu, salīdzina tautas ar tautām, gadsimtus ar gadsimtiem un redz kādā verdzībā nīkst vairums cilvēku, kurus cieši saista aizspriedumu un kļūdainu uzskatu ķēdes, nepārtraukti traucējot to labklājībai, jo patiesības tīrie stari apgaismo tikai nedaudzas atsevišķas galvas, kuri pērk šo mazo ieguvumu par, iespējams, visas savas dzīves cenu. Un kādā veidā gudrs valdnieks var pieradināt nāciju cienīt patiesību?
Teātris ir kopējs kanāls, caur kuru no tautas domājošākās un labākās daļas rodas patiesības gaisma, kas pēc tam ar maigiem stariem izplatās pa visu valsti. Daudz patiesāki jēdzieni, daudz augstāki uzvedības noteikumi, daudz tīrākas jūtas iztek no šejienes pa visiem tautas asinsvadiem; barbarisma un nomācošas māņticības migla izklīst, krēsla dod vietu uzvarošai gaismai. No daudzajiem laba teātra brīnišķīgajiem augļiem pakavēšos pie diviem. Cik gan plaši ir izplatījusies pa šiem dažiem gadiem iecietība pret reliģijām un sektām! Vēl pirms ebrejs Nātans un saracīns Saladins [abi Lessinga lugas “Nātans gudrais” varoņi] nokaunināja mūs ar dievišķas mācības sprediķi, ka Dievam tīkama dzīve nebūt nav tik atkarīga no mūsu sapratnes par Dievu, vēl pirms Josifs II [Habsburgs (1741-1790) – Austrijas erchercogs, Svētās Romas impērijas imperators, reformators un apgaismotā absolūtisma pārstāvis] uzveica drausmīgo dievticīgo cilvēknīšanas hidru, teātris mūsu sirdīs veicināja cilvēcību un maigumu. Pretīgais, pagānistiskais popu niknums iemācīja mūs vairīties no reliģiskā naida; ieskatoties šajā briesmīgajā spogulī, kristietība nomazgāja no sevis savus netīrumus. Tik pat veiksmīgi scēna varētu cīnīties ar audzināšanas kļūdām; ir jāgaida lugas parādīšanās, kura būs veltīta šai brīnišķīgajai tēmai. Dēļ savām sekām nav svarīgākas jomas valstij kā audzināšana un tai pat laikā nav vairāk savā vaļā pamestas lietas kā audzināšanas, kura ir atstāta mietpilsoņu maldu un vieglprātības ziņā. Tikai teātris varētu aizkustinošos un satricinošos tēlos katram parādīt nolaidīgas audzināšanas nelaimīgos upurus; te mūsu tēvi varētu iekšēji atteikties no cietpaurīgiem aizspriedumiem, bet mūsu mātes – iemācīties mīlēt saprātīgāk. Maldīga sapratne noved no pareizā ceļa pat labākās audzinātāju sirdis; tāpēc vēl jo sliktāk, ja tie dižojas ar šādām savām metodēm un nobeidzo vārgos asnus visādās “filantropinās” un siltumnīcās. Mūsdienās plaši izplatītā tirgošanās ar dieva radībām, šī mode mehāniski darināt cilvēku, līdzinoties Devkalionam (starpība tikai tā, ka viņš no akmeņa darināja cilvēkus, bet e cilvēkus pārvērš par akmeni), visvairāk par jebkuru citu domas izvirtību ir pelnījusi saņemt nežēlīgu satīras pērienu. [Devkalions – Prometeja dēls sengrieķu mitoloģijā, vienīgais izdzīvojušais pēc Zeva izraisītiem plūdiem, pēc Zeva norādījuma no akmeņiem radīja cilvēkus; daudzu senu lugu varonis]
Tieši tādā pat veidā varētu, ja vien to saprastu valsts vadītāji, no scēnas vadīt tautas ieskatus par valdību un valdniekiem. Likumdošanas vara tad šeit runātu ar pavalstniekiem mākslas simbolos, atbildot uz to iebildumiem ātrāk kā tie atradīs skaļu izpaudumu, un nemanāmi nomierinot to aizdomīgumu. Pat rūpniecība un izgudrošanas gars varētu gūt labumu no teātra, ja poēti uzskatītu par sevis cienīgu būt patriotiskiem, bet valsts nolaistos līdz tam, lai viņus paklausītu.
Nekādi šeit nevaru ar klusēšanu apiet to dižo ietekmi, kuru pastāvīgi labs teātris varētu atstāt uz nācijas garu. Par tautas nacionālo garu es saucu tā uzskatu un tieksmju līdzību un saskaņu attiecībā uz lietām, kuras citās tautās rada citas domas un jūtas. Tikai teātris ir spējīgs pietiekami lielā mērā veicināt šādu saskaņu, jo tikai teātris iekļūst visās cilvēces zināšanu sfērās, izsmeļ visas dzīves situācijas un apgaismo visus dvēseles nostūrus; teātris apvieno visus sabiedrības slāņus un šķiras un tā rīcībā ir visīsākais ceļš uz cilvēku prātu un sirdi. Ja vien visās mūsu lugās valdītu viena galvenā doma, ja vien visi mūsu poēti vienotos savā starpā nodibināt ciešu savienību šīs galamērķa dēļ, ja viņi savā darbībā vadītos no stingras atlases, bet ota tiktu veltīta tikai tautas interesēm, citiem vārdiem sakot, ja vien mēs nonāktu līdz tam, ka rodas nacionālais teātris, tad mēs kļūtu par nāciju. Kas tik stipri savienoja Ellādu [Seno Grieķiju]? Kas tik stipri piesaistīja tās tautu savam teātrim? Nekas cits kā to lugu patriotiskais saturs, sengrieķu gars, milzīgā, visaptverošā interese par savu valsti un labāku cilvēci.
Teātrim ir vēl viens nopelns, ko es tagad ar prieku atzīstu, kā dēļ, manuprāt, tā sāncensība ar nelabvēļiem beigsies teātra labā. Visi līdz šim veiktie mēģinājumi pierādīt nozīmīgo scēnas ietekmi uz cilvēku tikumiem un apgaismību ir apšaubīti, bet pat teātra ienaidnieki atzina, ka no visiem greznības izdomājumiem un visiem sabiedrības izklaides veidiem teātris ir pirmajā vietā. Tomēr tas, ko scēna dod šajā sfēra, ir daudz svarīgāks, nekā pieņemts uzskatīt.
Cilvēka daba nespēj izturēt mūžīgās un nepārtrauktās mocības ar profesionālo nodarbošanos, bet jutekliskais uzbudinājums izbeidzas līdz ar apmierinājumu. Pārsātināts ar dzīvniecisku baudījumu, nogurdināts ar darba spriedzi, nemitīgas darbošanās nepieciešamības urdīts, cilvēks tiecas pēc daudz augstākiem un daudz izsmalcinātākiem baudījumiem vai arī metas virsū mežonīgām, sabiedrisko kārtību noārdošām izpriecām, kas paātrina tā bojāeju. Bakhiskie prieki [Bakhs jeb Dionīss – vīna dievs sengrieķu mitoloģijā], postoša spēle, tūkstošiem neprātību, kas ir izdomāti izklaides dēļ, kļūst neizbēgami, kad sabiedrības vadība nespēj pienācīgi vadīt šo tautas tieksmi. Darba cilvēks draud samaksāt ar smagu panīkumu par dzīvi, kura ir cēli ziedota valsts labā, zinātnieks – nolaisties līdz stulba pedanta līmenim, sabiedrības zemākie slāņi – nonākt dzīvnieku līmenī. Teātris ir iestāde, kur baudījums tiek savienots ar pamācību, miers ar uzbudinātību, izpriecas ar izglītošanu, kur neviens dvēseles spēks netiek pārsprindzināts uz citu rēķina, kur neviens baudījums netiek panākts uz kopējā veseluma rēķina. Kad skumjas grauž sirdi, kad tumša nomāktība indē mūsu vientulības stundas, kad mums ir pretīga visa pasaule un darbi, kad tūkstošiem nastu nomāc dvēseli un mūsu uztvertspēja draud apdzist darba smaguma ietekmē, tad mūs uzņem teātris. Šajā mākslīgajā pasaulē mēs ar sapni padzenam īsto pasauli: mūsu jūtas pamostas, dziedinošās kaislības satricina mūsu snaudošo dabu un dzen asinis atsvaidzinošiem viļņiem. Kopā ar citu nelaimi te tiks izraudāta arī savējā, laimīgais atskurbs, bezdomīgais aizdomāsies, jūtīgais norūdīsies, nejūtīgais rupeklis sāks just. Un visbeidzot, kādas gan triumfs Tev ir, daba, kas tik bieži tiek noniecināta, bet kas nemitīgi atdzimst, kad cilvēki no visām aprindām, ar dažādu bagātības līmeni un dažādus stāvokļus ieņemoši, atmetot mākslīguma un tradīciju važas, atbrīvojušies no likteņa nomāktības, sabrāļojušies vienotā visaptverošā simpātijā, atkal saplūduši vienā cilvēka dzimumā, aizmirst sevi un visu pasauli un pietuvojas savam debešķīgajam pirmavotam! Katrs atsevišķi izbauda kopējo sajūsmu, kas, pastiprināta un izdaiļota, met uz viņu savu atblāzmu no tūkstošiem acu, un krūtīs viņam tagad ir palikusi vieta tikai vienai sajūtai – būt cilvēkam.
Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, dramaturgs, mākslas teorētiķis, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, vēsturnieks, ārsts, tieslietu students, kurš bērnībā alka kļūt par garīdznieku
/1784/
Avoti:
https://infoagentura.wordpress.com/2018/09/21/fridrihs-sillers-par-klasisko-teatri-par-teatri-ka-tikumisku-iestadi/
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T5, 1956, стр. 15 – 26
https://www.friedrich-schiller-archiv.de/philosophische-schriften/die-schaubuehne-als-eine-moralische-anstalt-betrachtet/
P.S.
Papildus materiāli par teātra politekonomisko nozīmi:
https://infoagentura.wordpress.com/2012/09/20/teatra-magiska-butiba/
Dzīvības skola 