Harmonija — šajā jēdzienā ietverta dabas, sabiedrības un cilvēka saskaņas problēma. Tā raksturo dažādu priekšmetu un parādību savstarpējo atbilstību, samērīgumu, līdzsvaru, kārtību, proporcionalitāti. Par harmonijām senajā Grieķijā dēvēja arī tos materiālus, kurus izmantoja, būvējot kuģus, lai saturētu kopā gan dēļus, gan visu kuģi. Skaistais estētikā un labais morālē arī bieži tiek uzskatīts par harmonisku. Jau tālā senatnē veidojās mācības par cilvēka spēka saskaņojumu ar tā labestību, gudrību, skaistumu. Mums visiem pazīstami teicieni: «Veselā miesā mājo vesels gars», «Nedari otram to, kas pašam nepatīk». Cilvēki savstarpējo attiecību harmonizēšanai, pilnīgākas personības veidojumam meklēja «zelta likumu», radīja paraugnormas, etalonus, ieteicamu dzīves veidu un stilu.
Bet . . . harmonijas meklējumos un ieteikumos ir pat diametrāli pretējas atziņas. Cilvēka un apkārtējās vides saskaņa var izpausties visai daudzveidīgi — vēsturiski, šķiriski un pat personiski. Dažādu laikmetu, šķiru, slāņu, grupu, profesiju pārstāvji, cilvēki ar atšķirīgu pasaules uzskatu un dažādu attieksmi pret dzīves vērtībām katrs savā veidā iekļaujas apkārtējā pasaulē. Visai dažādi ir gan mūsu draugi, gan ienaidnieki. Optimisti un pesimisti, revolucionāri un kontrrevolucionāri, radošas personības un dogmatiķi, čakli un slinki, altruisti un egoisti. Cik dažāda ir viņu «par» un «pret» pasaule, viņu pielūgsmes un nolieguma objekti!
Ar disharmonijas jēdzienu parasti raksturojam saskaņas trūkumu, disproporciju izpausmes, nevienprātību, antagonismus, haosu, dezorganizētību, līdzsvara zudumu, degradēšanos, lietu un parādību savstarpējo neatbilstību vai arī neatbilstību kādai normai, paraugam, ritmam. Dažkārt par disharmoniskām sauc dramatiskās un traģiskās attieksmes cilvēku dzīvē.
Bet . . . vai dzīves dramatisms un traģisms ir bijis tikai ārdītājs, postītājs spēks? Vai tas nav bagātinājis arī kultūras augstākos sniegumus un cilvēka iekšējo pasauli? Vai tik vienkārši katrā situācijā varam pateikt: saskaņotais — tas ir labi, nesaskaņotais -slikti? Cilvēks izaicina likteni, iet pretī negaisam, meklē laimi cīņā, virzās patiesības rūgtumā. Bet kādas «harmonijas» saliedē personības dzīvi?
Šī apcerējuma uzdevums ir virzīties dziļākos, grūtāk samanāmos personības attīstības harmonijas meklējumos, risinot jautājumus par harmonijas dialektisko saistību ar disharmoniju, ar dzīves dramatismu un traģiku. Autora nolūks ir rosināt lasītāju daudzveidīgāk lūkoties uz personības un sabiedrības pilnveidošanu, meklējot arī neizmantotas iespējas. Bez tam personību mēs īsti neizpratīsim, ja uzmanību veltīsim tikai tās augšupejai, ja atstāsim novārtā tās ēnas puses, tās demontējumu, sairumu, degradācijas izpausmes.
Dziļākajā, slēptākajā personības harmoniskajā attīstībā ir daudz dīvainību, paradoksu. Tajā var iezīmēties galējību tuvums, nesaskaņojamu parādību saskaņojuma mēģinājumi, burvju loki, vēl nepietiekami izpētīti «mehānismi», kas mums uzdod mīklas.
Nākotnes cilvēka vispusīgas, harmoniskas un viengabalainas personības veidošanai, katra cilvēka audzināšanai par radošu un humānu dzīves saimnieku jāietver sevī arī pozitīva attieksme pret pagātnes kultūras mantojumu. Vienaldzība pret pagātnes talantīgo un ģeniālo domātāju atstāto mantojumu ir diletantiska attieksme pret nākotni. Saskarsme ar pagātnes kultūras izcilākajiem sasniegumiem veido kautrību, palīdz apzināties savu nezināšanu. Pagātne slēpj sevī lielas rezerves nākotnes bagātināšanai. Bez dziļām saiknēm ar tautas, ar diženu cilvēku atstāto mantojumu mēs izdzēšam iepriekšējo paaudžu darbības jēgu, par jaunu atklājam zināmas patiesības, radām viltus oriģinalitāti un atkārtojam pagātnes kļūdas.
Grāmatu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/file/3lo682gaugf3k3a/Harmoniskais_disharmoniskais_personiba.zip ; https://yadi.sk/i/B89sHlNu3SCxbc ; https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Milts%20Augusts/Harmoniskais%20un%20disharmoniskais%20personiba(A.Milts).fb2
Dzīvības skola 