Pirmkārt jākonstatē, ka neviens no “kulturālās” vīna iedzeršanas piekritējiem nepasaka, ko patiesībā tas nozīmē. Ko lai saprot ar terminu “kulturāla iedzeršana”? Kā vispār savienot kopā divus tik pretrunīgus un vienu otru izslēdzošus vārdus kā alkohols un kultūra?
Varbūt ar “kulturālu” vīna iedzeršanu šie cilvēki saprot atmosfēru, kurā notiek vīna norīšana, ievadīšana organismā? Vai tas ir skaisti servēts galds, laba uzkoda, labi ģērbti ļaudis, kuri dzer tikai augstākās klases [dārgākos] konjakus, liķierus, burgundiešu vīnu vai kizmauri? Tā laikam arī daudzuprāt ir “kulturāla iedzeršana”?
Kā rāda Pasaules Veselības organizācijas (WHO) publicētie zinātniskie pētījumi, šāda “kulturāla iedzeršana” ne tikai nemazina alkoholisma izplatīšanās risku, bet tieši otrādi veicina žūpības un hroniska alkoholisma izplatīšanos visā pasaulē. Pēc WHO datiem t.s. “menedžeru alkoholisms” (tas ir darījuma cilvēku un pārvaldes darbinieku alkoholisms) visā pasaulē ieņem pirmās vietas.
Tāpēc, ja terminā “kulturāla iedzeršana” tiek iekļauta atmosfēra, tad kā mēs redzam, tas neiztur nekādu kritiku, jo no tā tikai vēl vairāk attīstās žūpība un alkoholisms.
Bet varbūt “kulturālas” vīna iedzeršanas piekritēji ar to domā, ka pēc kaut kādas vīna devas ieņemšanas cilvēki kļūst kulturālāki, gudrāki, interesantāki un viņu sarunas kļūst saturīgākas un ar lielāku jēgu? Vai tas notiek pēc “mazu”, “mērenu” vai lielu dozu ieņemšanas “kulturālas iedzeršanas” propagandisti klusē.
Apskatīsim šādu uzskatu no zinātniskā viedokļa. Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova skola ir pierādījusi, ka pēc pirmās, vismazākās alkohola devas ieņemšanas galvas smadzenēs tiek paralizēti tie smadzeņu apgabali, kuros atrodas audzināšanas, tātad kultūras, elementi. Tad par kādu vīna dzeršanas kultūru vispār var runāt, ja jau pēc pirmās glāzītes smadzenēs pazūd tas, kas ir iegūts audzināšanas rezultātā, attiecīgi pazūd tā pati cilvēka uzvedības kultūra, traucējot augstākās smadzeņu funkcijas (asociācijas), aizstājot tās ar zemākām asociāciju formām.
Šīs zemākās asociāciju formas uzrodas prātā nelaikā un ir noturīgas. Šai ziņā šīs asociācijas atgādina tīri patoloģisku procesu. Cilvēka asociāciju kvalitātes izmaiņas pēc alkohola ieņemšanas izskaidro iedzērušo domu piedauzību, tieksmi uz stereotipiem, triviāliem izteikumiem un primitīvām vārdu spēlēm. Tie ir zinātniskie dati par cilvēka neiro – psiholoģisko stāvokli, kad viņš ir ieņēmis “mērenu” alkohola devu. Un kur te ir kultūra?! No augstāk teiktā ir skaidrs, ka cilvēka domās un rīcībā, kurš ir ieņēmis pat tikai “mazu” alkohola devu, nav nekādas kultūras.
Domāju nav nepieciešams te dot zinātniskos datus par to cilvēku stāvokli, kuri ir pieņēmuši lielas alkohola devas. Viņu domāšanā un rīcībā mēs atradīsim vēl mazāk ko tādu, kas liecinātu par kultūru.
***
Cik enerģiski daži cīnās par “kulturālu” un “mērenu” iedzeršanu, tik pat enerģiski tie noliedz pilnīgu alkohola ražošanas un pārdošanas aizliegumu.
Pasaules Veselības organizācija pēc 100 gadiem, izpētot cīņas ar alkoholismu pieredzi, ir atzinusi, ka alkoholisma izplatība regulējas ar cenām uz alkoholiskiem dzērieniem un ka visi pretalkoholisma propagandas veidi bez likumdošanas ierobežojumiem ir neefektīvi.
Man kā ārstam īpaši smagi un sāpīgi ir dzirdēt par “mērenām” alkohola dozām un “kulturālu” iedzeršanu, jo bieži nākas saskarties ar traģēdijām, kuru cēlonis ir “kulturāla iedzeršana” un “mērena” alkohola deva. Par šādām traģēdijām ir plaši zināms, bet neviens ar tām nesaskaras tik tieši un cieši kā ārsti.
Kāpēc tad cilvēki, kuri cīnās pret alkoholismu, bet pieļauj “mērenu iedzeršanu”, nemēģina radīt cilvēciskas saziņas kultūru bez alkohola indes lietošanas? Jo, ja jau cilvēks runā par alkoholismu kā par nelaimi, tad viņa vienīgajam uzdevumam vajadzētu būt radīt cilvēkos neiecietību un pretīgumu pret alkoholu, nevis pierakstīt alkoholam kaut kādas “kulturālas” īpašības, kuras tam nepiemīt un būt nemaz nevar.
Zīmīgi, ka tie, kuri Krievijā cīnās pret “sauso likumu”, savā argumentācijā neizmanto statistiskos datus un zinātniskos faktus, bet apelē tikai ar patvaļīgiem apgalvojumiem: “vairāk”, “biežāk” utt. [Krievijā ir spēcīga pretalkoholisma kustība, kuras rīcībā ir PSRS 1985. – 1988.gada “sausā likuma” (būtiski alkohola ražošanas un izplatības aizliegumi) statistikas dati, kas liecina, ka šajā laika periodā ievērojami samazinājās alkohola patēriņš, ievērojami samazinājās iedzīvotāju mirstība un ievērojami pieauga dzimstība.]
Tomēr pati Krievijas tautas tieksme pēc skaidras (no alkohola pilnība brīvas dzīves), veselīgas un progresīvas dzīves ir neizbēgama, jo pati dzīve, pats dzīvības process, lai kādus šķēršļus tā ceļā arī neliek, iet pa labā un patiesības ceļu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz daudzu [gandrīz visu] masu saziņas līdzekļu propagandēto “mēreno iedzeršanu”, Krievijā arvien stiprāka kļūst kustība par pilnīgu atteikšanos no alkohola lietošanas.
***
Meli: vīns noņem sasprindzinājumu
Patiesība: vīns rada ilūziju, ka tiek noņemts sasprindzinājums. Patiesībā sasprindzinājums smadzenēs un visā organismā saglabājas un, kad beigsies skurbums, sasprindzinājums kļūst vēl lielāks. Bet tam klāt nāk vēl gribasspēka atslābums un nespēks.
Meli: vīns ir jālieto “jautra prāta” radīšanai
Patiesība: jautrība un smiekli ir ļoti svarīgi elementi cilvēka dzīvē. Tie ļauj smadzenēm atpūsties, novirza domas no ikdienas rūpēm, tādējādi stiprinot nervu sistēmu un sagatavojot to izturēt jaunas potenciālās grūtības un rūpes. Tomēr jautrība un smiekli cilvēkam nāk par labu tikai tajā gadījumā, ja tie rodas cilvēkam “skaidrā prātā”. Alkoholu lietojošam cilvēkam zinātniskā un vienkārši saprātīgā alkoholiska reibuma sapratnē jautrība un smiekli nemaz nevar būt.
Alkoholu iedzērušo cilvēku “jautrība” ir nekas cits kā cilvēka uzbudinājums narkozes ietekmē [alkoholam piemīt narkozes īpašības un to galējos gadījumos mēdz izmantot kā narkozi]. Tā ir pirmā narkozes iedarbības stadija, uzbudinājuma stadija, ko mēs, ķirurgi, novērojam katru dienu, kad dodam slimniekiem citus narkotiskus līdzekļus (ēteri, hloroformu, morfiju u.c.), kuri savā iedarbībā līdzinās alkoholam un tieši tāpat kā alkohols ir klasificēti kā narkotiskas vielas.
Šai uzbudinājuma stadijai nav nekā kopīga ar jautrību un pēc tās cilvēka nervu sistēma nav atpūtusies. Tieši otrādi, atpūtas vietā iestājas nomāktība ar visām tās sekām (galvassāpes, apātija, nespēks, nevēlēšanās kaut ko darīt utt.), kas nav raksturīgi īstas jautrības (skaidrā apziņā) gadījumā.
Tāpēc alkohols ir nevis jautrības draugs, bet gan ienaidnieks. Alkohols iznīcina to laiku, ko cilvēks sev ir atvēlējis jautrībai un atpūtai. Tā vietā cilvēks iegūst galvassāpes un nespēku. Tieši tāpat alkohols darbojas arī noguruma gadījumā. Brīvdienas cilvēkam ir dotas, lai viņš fiziski un garīgi atpūstos un ar jauniem spēkiem, ar paaugstinātu strādātgribu ķertos atkal pēc atpūtas pie darba.
Savukārt brīvdienās lietotais alkohols atņem cilvēkam normālu atpūtu. Cilvēkam rodas tikai atpūtas ilūzija, bet patiesībā viss nogurums ir ne tikai saglabājies, bet pat vēl vairāk uzkrājies un tieši tāpēc pirmdiena kļūst par “grūtu dienu”, jo dēļ alkohola nekāda atpūta patiesībā tā arī nav sanākusi.
Arī citos gadījumos alkohols darbojas kā ļauns melis, kurš tikai rada labā ilūziju, bet īstenībā dara ļaunu, tāpēc alkohols ir varens ierocis to cilvēku rokās, kuri, aizsedzoties ar viltus rūpēm par cilvēkiem, patiesībā vēlas degradēt un iznīcināt tautu, sabiedrību, valsti.
Fjodors Uglovs (1904-2008), akadēmiķis, ķirurgs, kurš pēdējo operāciju veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas, viens no autoratīvākajiem Krievijas pretalkoholisma kustības līderiem, cilvēks, kurš savā mūža vispār nelietoja alkoholiskus dzērienus
Fragments no grāmatas F.Uglova grāmatas “Pašnāvnieki” (Самоубийцы)
/1995/
Avots:
http://www.km.ru/zdorove/2016/02/13/zdorove/771433-zhit-trezvo-ili-pit-kulturno
http://www.uglov.tvereza.info/knihi/
https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/26/par-vina-un-kulturalas-iedzersanas-kaitigumu/
Dzīvības skola 