Uz šo jautājumu es vienmēr esmu gribējusi atrast tādu kārtīgu, sulīgu atbildi, taču neko vairāk par kautrīgu “tās paplašina vārdu krājumu un attīsta prātu” nespēju izdomāt.
Gatavojoties filozofijas olimpiādei, iepazinos tuvāk ar empīrismu un Džona Loka tabula rasa teoriju par to, ka cilvēks ir kā balta lapa, kuru apraksta dzīves pieredze.
Nesen ar vienu sev pazīstamu personu, kuras viedokli cienu un ieklausos sarakstījos par to, ka man nekam nav motivācijas. Paziņa pateica – vaina audzināšanā un apstākļos.
Gan šis, gan filozofijas olimpiādes esejā manis pašas rakstītais saskumdināja – kā tad tā, sanāk, ka cilvēks vispār neko nenosaka savā dzīvē. Hmmmmmm. Bēdīgi.
Bet man radās jautājums, kāpēc tad es esmu tāda, kāda esmu, ja apkārt esošie tādi nav? Un tad es sapratu. Grāmatas.
Es tās bērnībā vienkārši “ēdu”. Grāmata pēc grāmatas, stāsts pēc stāsta, personība pēc personības. Pēc tam jau sāku lasīt psiholoģiskas un filozofiskas grāmatas, kas laikam jau ietekmēja manu personību un pasaules uztveri.
Tad nu tā, grāmatas ļauj to savu empīrisko pieredzi paplašināt. Tās iedod vairākus variantus tam, kā dzīvot.
Pie tam, ja cilvēks ir iepazinies ar empīrismu, tad pastāv liela iespēja, ka viņš savu nākotni un dzīvi “paņem savās rokās”. Kamēr mēs nesaprotam, ka viss ir tā, mēs neko nemainām, bet tikko kā saprotam un vēlamies pretoties – mums ir visas iespējas. Bet grāmatu “pieredze” ļauj mums apzināties visus tos iespējamos variantus, pēc kuriem mēs varam izveidot savu dzīvi.
“Saulesbērns”
/29.03.2015/
Avots:
Dzīvības skola 